Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

Berzauskis strādāja kā apmāts, par vienīgo mērauklu atzina savu sirdsapziņu, augstāk pat par naudu vērtēja firmas godu. Tā dēļ bija gatavs baz apnikuma slīpēt ar tepi vai sveķiem salāpītos iedobumus, krāsot un pārkrā­sot, līdz rezultāts atbilda viņa priekšstatiem par kvalitāti. Viegli nopelnīta nauda viņu neinteresēja; ja pasūtītājam apsolīts, ka mašīna būs kā jauna, meistars bija ar mieru vai nosisties, lai turētu vārdu, pat griezties pēc palīdzī­bas pie abiem Jāņiem, ja citas izejas neredzēja.

Jāris iemācījās ne tikai izjaukt un salikt motoru, tīrīt sveces, regulēt karburatoru, veikt desmitiem citu palīg- operāciju, bet arī pa jaunam domāt un spriest. Līdz šim bija licies, ka visi šie sīkražotāji un privātie amatnieki ir parazīti, kas aizkavē progresu, mazi vīriņi, kuri met lielu ēnu. Tagad rādījās, ka tieši otrādi — viņi ir taut­saimniecības uzticami palīgi. Ne velti taču stimulē māj­lopu turēšanu, visādu dārzkopības kooperatīvu dibinā­šanu. Ar ko tad Berzauskis sliktāks par tēvoci Visvaldi, kurš ved uz tirgu dārzeņus, ogas un augļus un prasa par savu preci no pirksta izzīstu cenu — tik, cik nav žēl pircējiem, kuriem savukārt ir citi blakusienākumi. Kāpēc tante astotā marta priekšvakarā atklāti plēš par savām tulpēm trīskāršu samaksu, bet Nilonkulim jāslēpjas aiz augstas sētas? VAZ apkalpes stacija tikpat netiek galā ar darbiem, vajadzētu priecāties, ka uzradušies brīvprā­tīgi talcinieki, nevis iedzīt tos dziļā pagrīdē.

— Pagaidām iztieku ar naktssarga algu. —■ Berzaus­kis smīnēja. — Pārguļu vienu nakti transporta uzņē­muma būdā, pēc tam divas dienas esmu brīvs. Bet, kad tuvosies vecums, tad gan pielikšu vārtiem silti. Trīs ga­dus maksāšu nodokli, cik vien ņems pretī; vienalga da­būšu savu naudiņu atpakaļ, kad sāks izsniegt pensiju.

Jā, skolā gūtie priekšstati par labo un ļauno ļodzījās un galīgi sagruva, kad abi Jāņi pirmoreiz iesaistīja Jari savā pasākumā.

Tas notika dažas dienas pēc Jāņiem, kad bija nolīgota pēcfējā kapeika un pat «Senču» alus neuzlaboja omu.

— Viktors pa svētkiem sadauzīja vāģi, — Lubietis stāstīja. — Meta trīs kūleņus. Lūžņi uz riteņiem. Bet pa­šam nekā — sveiks un vesels.

— Dzērāja laime, — Ķirsis vienaldzīgi atteica. — Vai

apdrošināts?

— Tur jau tā nelaime, ka viņš bija follā un nevarēja izsaukt miliciju. Bet bez autoinspekcijas izziņas šie ne- bleķo.

— Vai tad Viktoram naudas trūkst? Viņš vēl strādā pie jums par mēbeju ekspeditoru?

— No tāda roba neviens aiz laba prāta neaiziet, — Lubietis sacīja. — Zini, cik bodnieki maksā par katru virs plāna atsūtītu garnitūru?

— Varu iedomāties, — Ķirsis aizvien vēl nesaprata, kas draugam aiz ādas, it kā Rīgas «Melnais» būtu iebal­zamējis viņa smadzenes. — Lai meklē jaunu virsbūvi un maksā ragā.

Viktors meklē, bet nav neviena, kas palīdzētu at­rast. — Lubietis teica un zīmīgi paskatījās uz Jari, kurš sen vairs nesekoja sarunas pavedienam. Kāda viņam daļa gar sveša cilvēka ķibelēm?…

Beidzot Ķirsim pieleca. Arī viņš palūkojās uz Jari, kurš gulēja uz vēdera un likās aizsnaudies. Tad paraustīja plecus — varbūt tiešām pienācis laiks izbeigt šīs pa­slēpes?

— Un tu, protams, apsolīji…

— Apsolīju papunktierēt. Brīdināju, ka vieglāk sada­būt veselu vāģi nekā pliku virsbūvi.

— Un ko šis? — Ķirša balsī jautās spriegums.

— Gatavais ņēmējs. Par četriem stabiem, ja ir tāds pats baltais kā viņa sasistais žigulis.

— Valsts numuru nav grūti pārlikt. Bet kas pārkais fabrikas numuru uz motora? Bocmanis neielaidīsies, tas ir kā āmen baznīcā.

— Tā ir Viktora darīšana. Vai tad nu akurāt uzrausies uz tik dullu inspektoru, ka nāksies atvērt aubi un dot. salīdzināt numurus ar tehnisko pasi? Un ko viņš var prasīt par tādu sviestmaizes naudu?

— Uzskati, ka esi mani pierunājis, — Ķirsis sacīja, tad pamāja uz Jara pusi. — Un kā ar šo?

— Kur divi Jāņi, tur arī trešais, — Lubietis pa­ziņoja. — Šoreiz gan varētu iztikt bez viņa, nav jau ne­kas jānoskrūvē. Bet kādreiz taču būs jāsāk mācīt… Ce­lies, Trešjānīti! Kas guļ, pats sevi apzog. Ir iespēja nopelnīt vienu …

— Kāpēc tikai vienu? — Ķirsis ātri metās starpā. — Apaļus piecus simtniekus. Nemaz nav peļami priekš iesācēja.

— Un ja es negribu? — Jāris jautāja, apzinādamies, ka pietrūks drosmes atteikties.

— Tad apdrošini dzīvību un turies pie tantes brun­čiem. Un ne pie bocmaņa, ne uz ielas vairs nerādies, — Ķirsis piedraudēja.

Jā, atteikties nāktos ne tikai no pieciem simtiem, bez kuriem Jāris varētu tīri labi iztikt, bet arī no ikdienas desmitnieka, ko saņēma no Berzauska, un tas jau būtu daudz bēdīgāk. Viņš nespēja iztēloties, kā agrāk dzīvoja bez kapeikas kabatā. Par ēšanu puisis joprojām neko nemaksāja — par to ar tēvoci norēķinājās vecāki —, un tomēr dzīve bez čaukstošā šķita neiedomājama, it kā būtu izzudis pamats zem kājām. Par ko Jāris līdz šim bija tērējies? Pircis kaut kādus kreklus un apavus, kas pēc dienesta būs sen izgājuši no modes. Divreiz aizvedis uz. restorānu meitenes, kurām pēc tam vairs nezvanīja. Uz­dāvinājis Aspai dzimšanas dienā smaržas, kas, izrādījās, neatbilda māsas gaumei… Tā visa dēļ viņš ne par ko neielaistos riskantā piedzīvojumā. Biedēja tukšums. Bezgalīgi garas stundas bez meistara draudzīgajiem jokiem, bez klientu jautājumiem un lūgumiem, kas ļāva justies kā viņu likteņa noteicējiem, bez darba, kurš rai­sījās arvien brīvāk, sagādāja arvien lielāku gandarījumu.

Viņi izbrauca, tikko sabiezēja tumsa un logos nodzisa gaisma. Pie savas dienesta mašīnas stūres sēdēja Ķirsis, blakām — Lubietis, pikapiņa kravas nodalījumā — Jāris. Gandrīz pie visiem namiem stāvēja automobiļi — citi ietves malā, citi īpaši šim nolūkam iekārtotajos lauku­mos. Un tikai tagad Jāris apjēdza, ka ikkatrs pieder kādam cilvēkam, kurš tajā ieguldījis daudzos gados no­pelnīto, sviedrus, asinis, mīlestību, upurējis tam nevienu vien sapni. No rīta pamodīsies, izlieksies pa logu un… Viņš juta, kā svilst seja, iztēlojoties, ko pats pārdzīvotu, ja būtu nozudis tēva moskvičs, kādiem lāstiem apveltītu zagļus. Nelabums žņaudza kaklu, karstuma vilni no­mainīja iekšējs aukstums, piere pārklājās lipīgiem un sal­tiem sviedriem, kājas kļuva mīkstas, pār lūpām izlauzās gārdzoņa, mutē sakāpa vēmekļi. Ja viņš tūlīt pat neiz­kāps no mašīnas, tad ar katru riteņa apgriezienu attāli­nāsies no visa, kas bija dārgs, — no savas bērnības, no vecākiem un māsas. Tad viņš nekad vairs nespēs at­griezties mājās, ezerā ķert zivis un nest tās mātei. Tad viņš pārvērtīsies tādā pašā apkārtklīdējā kā šie Jāņi, ku­riem pasaulē nav neviena tuva cilvēka. Jāris norija vē- mas un kāri tvēra gaisu. Par laimi, tie tur priekšā nebija nekā pamanījuši. Puisis šaubījās, ka viņu izlaidīs no ma­šīnas. Labāk pa klusam pagaist, kad trijatā dosies uz­lauzt žiguli, autoostā sagaidīt pirmo autobusu un taisnā ceļā laist uz mājām…

— Stop! — Lubietis pavēlēja. — Sis te būs kā kulaks uz acs. Tas pats modelis, tā pati krāsa.

Mašīna nobremzēja divsimt metru no nelielas neapsar­gātas mašīnu stāvvietas.

Ķirsis iebāza lūpu kaktiņā resnu cigāru un aizkūpi­nāja to.

— Žēl plēst stiklus, — viņš skaidroja Jarim. Vēdlo­dziņa aizbīdnis tik prasti pielīmēts, ka to var atkausēt pat no ārpuses.