Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

— Ja jau runājam par raksturu, tad taisnība man. — Ratiņa nepadevās. — Viss norāda uz Ķirsi. Tu taču neesi aizmirsis, par ko viņu pirmoreiz notiesāja.

Atšķirībā no Šiliņa Baibai Ratiņai jau šajā izmeklēša­nas stadijā bija savs priekšstats par notikumu norisi, pie kura viņa turējās ar sievišķīgu ietiepību, iztulkojot visus savāktos materiālus no šī skatpunkta. Tā tobrīd spriedu savā tipiskajā vīrieša aprobežotībā. Un Šiliņa mēģinā­jumu apstrīdēt viņas argumentus atzinu par bezcerīgu.

— Kā tiesnesis es abus divus būtu ietupinājis — arī viņa piekauto palaistuvi, — Šiliņš pievērsās man — īsta traģikomēdija itāliešu gaumē. Šis mēģināja piedzirdīt jaunu brūti, bet cirvis uzdūrās akmenim. Kad atjēdzās, bija apzagts gandrīz pa tīro, lai atgūtu savu zelta pulk­steni, krietni samizojis divkosīgo jaunavu.

Ratiņa nebija gaidījusi tik izvērstu atmiņu izklāstu. Viņai gribējās ātrāk atgriezties tagadnē.

— Pēc tavām domām — viņš vēlreiz ticies ar Vaivaru?

— Ja es to zinātu, mēs būtu spēruši lielu soli uz priekšu.

— Par kādu Vaivaru te visu laiku runā? — jautāju. — Par to pašu nenotveramo seržanti?

— Par viņas brāli Jari.

Jāris bija trīs gadus jaunāks un veselu galvas tiesu garāks par Aspu. Tik vien tās pārākuma izjūtas, lai līdzsvarotu skaudību, — māsa vienmēr rotaļādamas pa­nāca to, par ko viņš sapņoja, ko nācās izcīnīt vaiga sviedros. Viņa tikpat'kā nemācījās, bet nesa mājās labas atzīmes, pabeidza skolu ar ieteikumu stāties universitātē, bez sirdsapziņas pārmetumiem pagrieza tai muguru, dabūja šo darbu autoinspekcijā, kaut gan mašīnās sa­jēdza daudz mazāk nekā viņš. Un — galvenais — Aspa bija izcīnījusi sev brīvību no vecāku aizbildniecības, pati sūtīja dāvanas visos valsts un ģimenes svētkos. Jāris turpretī joprojām bija spiests i/činkstēt no mātes vai tēva pat rubli kinobiļetei, stundām ilgi iestāstīt, ka vie­tējā ražojuma džinsu biksēs nepieklājīgi rādīties klases sarīkojumos.

Tēvs labi atcerējās jaunību un juta dēlam līdzi, pēc iespējas atbalstīja viņu, kad varēja to izdarīt, sievai ne­zinot. Pēcnācējā Pēteris Vaivars pazina sevi — tas pats absolūtais godkāres trūkums. Zēl tikai, ka Jāris turklāt nebija arī sapņotājs. Bet ar gadiem vienaldzību nomainīs kāds mērķis, un viņš atradīs savu zivju audzētavu — gandarījumu, bez kura dzīve nav dzīvošanas vērta.

Ar meitām ir vienkāršāk. Agri vai vēlu viņas iziet pie vīra. Par labām mātēm un sievām kļūs tās, kurām nav krasi izteiktu interešu. Dēliem šāds glābšanas aplis ir militārais dienests,, kuru vieni uzskata par labāko vīra rūdījuma skolu, citi — par tādu kā labošanas iestādi no pareizā ceļa noklīdušajiem, par iebiedēšanas līdzekli studēt negribošajiem jaunekļiem, bet Vaivaru ģimenē —• par obligāto posmu vīrieša biogrāfijā. Nesaskaņas radīja vienīgi jautājums par to, kā puisim pavadīt laiku starp skolas izlaidumu un rudens iesaukumu. ' — Lai atpūšas! — Tā, protams, bija māte, kura vēlē- ijās kaut vienu bērnu iespējami ilgāk paturēt ģimenes ligzdā.

— No nemācīšanās? — tēvs atcirta. — Lai redz pa­sauli, lai pierod dzīvot svešos ļaudīs, pats sevi aprūpēt. Seit viņš tikai slaistīsies ar makšķerkātu gar ezermalu, toties mana brāļa mājā varbūt paņems rokā lāpstu vai kapli un sapratīs, kas ir darbs.

To Jāris ātri vien saprata un nāca' pie atziņas, ka dārzkopība gan kaulus nelauž, tomēr nav viņam piemē­rota. Ja jau jāstrādā, tad vismaz gribas redzēt pūliņu rezultātus — tūlīt, nevis pēc mēnešiem, kad kaut kas uz­dīgs, sazaļos, sasārtos un ienāksies. Viņam nospļauties uz tomātiem un zemeņu ievārījumu, kuru krustmāte solī­jās sūtīt uz dienesta vietu. Lai pati liec muguru, ja tas sagādā tādu prieku ..,

Viņpus sētas ritēja pavisam citāda dzīve, tur negai­dīja līdz rudenim, lai savāktu ražu. Tur no rīta vilkšus., ievilka sasistu mašīnu, un jau vakarā, vēlākais, pēc da­žām dienām tā pati izripoja no kaimiņa garāžas, lai at­sāktu skrējienu pa ielām, un lielceļiem. Šis brīnums arī bija cilvēka roku darbs, un tādu Jāris būtu' ar mieru strādāt.

Diemžēl caur spraugām dzīvžogā grūti apgūt auto­mehāniķa un skārdnieka arodu, iemaņas no laika gala saistītas ar sviedriem un tulznām, dunkām un asarām. Puisi tas nebiedēja, gan jau vēlāk grūtības atmaksāsies. Jāris atcerējās savu klases audzinātāju, kurš bija beidzis Fizkultūras institūtu ar alpīnista specialitāti un saņēmis norīkojumu uz Kurzemes piekrasti, kur pat Slīteres zilie pauguri paceļas tikai simt metru virs jūras līmeņa. Un tomēr viņš centās iepotēt zēniem mīlestību uz kalnā kāpšanu. Galvenais ir cīņas prieks, nevis kailā uzvara; nav svarīgi, cik augsta ir sasniegtā virsotne, galvenais ir pārvarētās grūtības, sevis audzināšana. Krāšņus ska­tus var izbaudīt pa lidmašīnas logu, bet uzveikt briesmas, savu vājību — vienīgi ceļā uz paša nosprausto mērķi.

— Pilnīgs bleķis! — kategoriski paziņoja Nils Ber­zauskis, uzklausījis kaimiņa brāļadēla stāstu par dievināto skolotāju. — Man — jo darbs vienkāršāks un vieglāks, jo labāk. Domā, es stundām ilgi klapētu ar gumijas āmuru, špahtelētu un slīpētu, ja varētu dabūt rezerves daļu? Ne velna! Es pat mazo pirkstiņu nepakustinātu, ja zinātu buramvārdus, kas liktu zelta zivtiņai plēsties manā vietā. Tici, brāl, noteicošais ir rublis, ko tu iesit par savu darbu, nevis tā dumjā sišana. Un arī tas, ko par šo' rubli var nopirkt.

Tikai tagad Jāris pamanīja, ka meistars ir piedzeries. Acīmredzot bija pienākusi viena no tām divām reizēm gadā, kad viņš atcerējās savus ziedu laikus un slīcināja alkoholā ilgas pēc okeānu plašumiem. Kā tad — mu­gura svītrainais jūrnieka krekls, viena piedurkne uzlocīta, lai atklātu cīpslainās rokas ādā ietetovēto enkuru un svi­nīgo solījumu saglabāt uzticību kādai sen aizhlirstai Da­cei. Arī plati izplestajām kājām vajadzēja apliecinat Berzauska piederību kuģinieku ciltij tāpat kā līganajai gaitai, bet to drīzāk varēja izskaidrot ar iekšķīgu vētru. Beidzot tā viņu iedzina ierastās ostas ārējā reidā un lika pietauvoties uz soliņa pie garāžas.

Jāris apsēdās līdzās. Varbūt tas ir piemērotākais brī­dis, lai nāktu klajā ar savu lūgumu, bet bija jārēķinās arī ar iespēju, ka Berzauskī patlaban mājo nolieguma gars. Dzērāju gājieni nav aprēķināmi — vieni tev sasola visus pasaules labumus, bet skaidrā prātā to vairs neat­ceras, citi« kļūst kašķīgi un degvīna atraisīta paštaisnī- guma vārdā noraida pat prātīgus ierosinājumus, pārtaisa baltu par melnu un otrādi. Tēvs, kad mazliet iedzēra, kļuva mīksts kā vasks, un māte reizēm pati lika galdā kortelīti un tad locīja viņu pēc sirdspatikas.

Jāris pavērās apkārt. Tēvoča dārzā, protams, bija skaistāk — kopts maurs, ziedu dobes, krūmu un koku rindas. Taču šeit viņš jutās labāk — nekas neatgādināja paraugkapu kārtību, šeit piemājas zeme kalpoja cilvēkam, nepārvēršot to par vergu. Šeit varēja atļauties iemīt tajā izsmēķi, ierakt pretrūsas līdzekļa atliekas, nemaz neru­nājot par automobiļu manevrēšanai atvēlēto laukumu, kas dīvainā kārtā nebija noplacināts, bet ar bēdīgi sla­veno «kultūras slāni» veidoja tādu kā milzīgu posta­mentu. Ielas pusē vienlaidus dēļu sēta nožogoja pagalmu no ārpasaules, un dzelzī kaltos vārtus atvēra tikai pēc telefoniskas norunas. Suni Berzauskis neturēja, jo vairī­jās no lieka trokšņa.