Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

Viņš vispār bija klusuma cienītājs. Tāpēc savā laikā izvēlējās jūrasbraucēja profesiju un cerībā to tur atrast nolīga uz mācību burinieka; tāpēc aizgāja no autoservisa, kur augu dienu nācās būt ļaudīs. Lai glābtos no apkār­tējās vides kaitīgās ietekmes, nolēma ieiet sevī un nodar­boties ar jogu: ik rītus vingroja pusotru stundu, un tādās reizēs pat steidzamākais pasūtījums vai papildu maksas piedāvājums atsitās kā pret mūri. Lai pastāv kādu stun­diņu uz galvas un no šī skatpunkta raugās uz savu tukšo skubu, tad sapratīs, cik tā vērta. .

Arī pats Berzauskis uz daudzām parādībām raugās no ačgārna viedokļa — tā pirmajā brīdī likās pie lauku ļaužu vienkāršajām attiecībām pieradušajam lauku zē­nam. Kad viņš aizvien vēl prātoja, kā vissmalkāk pie­braukt kaimiņam, tas pats piedāvāja darbu.

— Nāc, Jarīti, pte manis par kuģa puiku. Ko rušini onkulim zemi, nekādi dārgakmeņi tur nav aprakti! Tā īstā zelta bedre ir te. — Viņš uzplikšķināja sev pa ka­batu, kas atbalsojās ar metālisku šķindoņu, tad iegrem­dēja tajā roku un izvilka lielu atslēgu saišķi.

Nedrošiem pirkstiem izvēlējies vissarežģītāko, Berzaus­kis pacēla to gaisā un uzrunāja gluži kā ticīgais svētīto krustu.

— Servisā par tās glabāšanu cilvēkam maksāja mē­neša algu un ceturkšņa prēmijas. Vai tad mēs sliktāki par Anglijas parlamentu? Tur arī ir tāds postenis: «lords — atslēgas glabātājs».

— Zīmoga glabātājs, — Jāris pārlaboja.

— Nu, ko es teicu, mēs viņu esam ne tikai panākusi, bet jau apsteiguši. Pie mums par zīmoga glabāšanu vel viens darbonis saņem algu. Paskaitīsim kopā, cik cilvē­kiem tur maksāja par manu darbu. Dispečeram, — Ber­zauskis pacēla vienu pirkstu gaisā, — maiņas meista­ram, normētājai, ceha kasierei, noliktavas pārzinim, — viņš ņēma talkā arī otru roku, — tehniskās kontroles jefiņam, diviem sargiem, kuri ielaiž un izlaiž. Lielos priekšniekus es nemaz neskaitu. Bet nav, kas pagriež kurbuli, kad jāpievelk ķēde vai jāregulē vārsti… Un šeit arī nav! — Berzauskis pēkšņi iekliedzās, veikli izmak­šķerēja aiz jostas aizspraustu blašķi un pielika pie lūpām. Saviebās, jo domas par dēla nodevību sāpināja alkohola atmiekšķēto pašlepnumu. — Kad kaimiņš palūdz aizvest tulpes uz haizivju nārsta vietu pie dāvanu vaikala, kur nu — rožu stādus uz Lietuvu, viņš tūdaļ ar mieru. Bet, kad miesīgais tēvs piesola to pašu naudu par rūsas no- dauzīšanu, mans Knutiņš rauc degunu. Ka tik varētu blandīties pa pasauli… Tagad tu, Jarīti, būsi man dēla vietā, un, lai skanētu glaunāk, ieceļu tevi par spīķera priekšnieku. Apskaties, kāda mums tur bagātība! — Viņš pasvieda puisim atslēgu saišķi un norādīja uz garāžas piebūvi.

Labi eļļotās durvis vērās klusi un viegli, it kā aiz tām atrastos bankas seifs. Gandrīz vienlaikus iedegās elek­triskā gaisma un iegaudojās trauksmes sirēna. Jāris at« sprāga atpakaļ, bet bija par vēlu — sejā iešļāca sarkana tuša.

— Kad pirmoreiz šķērsoju ekvatoru, mani kristīja ar piķi, — Berzauskis neslēpa gandarījumu par izdevušos pārsteigumu un, pagrābstījies aiz muguras, izslēdza sig­nalizāciju. — To man ierīkoja viens atvaļināts pirotehni- ķis. Par to, ka uzmontēju viņam jaunus tiltus un uzliku motoram septiņdesmit sestā benzīna blīvi… Naktī vēl

izšaujas uguns mēles, traks var palikt, cik skaisti,,, Un tagad uzskatīsim, ka esi iesvētīts. Prozit!

Kamēr meistars ar krietnu malku atzīmēja tikko pie­ņemtā izpalīga stāšanos amatā, Jāris, velti izmēģinājies ar sasiekalotu mutautiņu noslaucīt nenomazgājamo krāsu, ielūkojās noliktavas kambarī un izbrīnījās vēl vairāk. Tā patiešām bija vairumtirgotava. Visu triju sienu garumā — plaukti no grīdas līdz griestiem, uz katra nodalījuma izkārtnīte ar detaļas nosaukumu un cenu. Sākot ar dzesi- nātāja režģiem, beidzot ar numura apgaismojuma spul­dzītēm, te varēja atrast visu, ko vien iespējams sabojāt. Laikam pietiktu daļu, lai izgatavotu pilnīgi jaunu auto­mobili.

— Acis vaļā, bet muti cieti — Berzauskis brīdināja un aizvēra durvis.

Jāris bija iedomājies kuģa bocmani pavisam citādu — katrā ziņā augumā lielu vai vismaz ar resnu vēderu, spalvainām krūtīm un muskuļu grēdām, kas savienoja plecus ar elkoņiem. Nils Berzauskis sniedzās viņam tik tikko līdz pazodei un šķita no kauliem vien veidots. Galvā — lai izskatītos garāks — viņš arī šajā siltajā vasaras dienā valkāja vecmodīgu slēpošanas cepuri, ku­ras smailais nags sniedza tīkamu ēnu tropu saules sta­ros un metināšanas dzirkstelēs izbalējušajām acīm un plānajam degunam.

— No kurienes? — Jāris nesaprata.

— Nopirku, tizpirku, pārpirku. Ieguldīju naudas līdzek­ļus un izveidoju krājumu. Es ņemu visu, ko tirgus pie­dāvā, — Berzauskis dižojās, pēdējais malks bija izšķīdi­nājis mēra sajūtas atliekas. — Viens gudrs cilvēks reiz teica: «Ja nebūtu deficīta, tad to vajadzētu izgudrot.» Es neko neizgudroju, es to mākslīgi radu. Teiksim, vei­kalā nejauši parādās bremzes kluči. Man piezvana, aiz­braucu, lieku iepakot divus dučus. Domā, ka ierindas pir­cējs spēj turēties pretī? Vajadzīgi tikai divi, bet viņš tūdaļ pieprasa četrus, sešus, cik vien makā naudas. Un : pēc pusstundas, kad saskrien patērētāji, uz letes vairs, nav neviena… Varētu turpat aiz stūra pārdot par divr, kāršu cenu, bet vai es kāds spekulants? Es esmu amat­nieks un dzīvoju no savu roku darba. Jānomaina brem­zes kluči? Lūdzu, par valsts cenu, man pietiek ar peļņu pakalpojumu cenrāža ietvaros* vispirms diagnoze, tad

mazgāšana, uzcelšana, riteņu noņemšana un balansē­šana… Gan redzēsi, kad sāksi strādāt.

Jāris bija samierinājies ar to, ka šodien ar strādāšanu nekas neiznāks. Patlaban šķita, ka ari sarunai vairs nav jēgas: Berzauska valoda kļuva arvien nesakarīgāka, to vai ik teikuma galā pārtrauca žāvas un žagas. Tomēr pirms aizmigšanas izslavētās jūrnieka iekšas vēl aplie­cināja sevi. Atstiepies pavēnī, viņš vēlreiz atvēra acis, kā par brīnumu, pazina "Jari un deva pēdējos norādīju­mus:

— Kad atnāks abi Jāņi, pasaki, lai piekāpj rīt. Bet šodien lai iedzer uz manu veselību, izdevumus divu trauku apjomā lai pieskaita pie rēķina.

Tā notika šī tikšanās, kuras gaitā Jāris — nu jau otro reizi šajā dienā — tika kristīts.

— Kas par ērmīgu vārdu — Jāris? — Jānis. Lubietis protestēja. — Pieklājīgs suns pat neatsauktos.

— Tā nu vecāki mani nosaukuši.

•— Vecāki vai kāds cits, tik un tā neskan, —• Ķirsis noraidīja. — Nav ko mēli mežģīt, vajag tā, lai meitenēm nesajuktu. Kaut kas skaists un atmiņā paliekošs.

— Kā, piemēram, Jānis, — Lubietis ierosināja.

— Ģeniāli! Būsi Trešjānis. — Ķirsis ielēja glāzēs deg­vīnu un paziņoja: — Uz to mums atkal jāiedzer!

Viņi bija aizslājuši līdz mežmalai un iekārtojušies ēnainā ielokā, kas, spriežot pēc tukšām pudelēm un kon­servu kārbām, skaitījās tradicionāla vietējo pļēguru atpū­tas vieta. Abi jaunie paziņas strādāja par šoferiem — viens izvadāja grāmatas, otrs mēbeles, abi neslēpa, ka izcietuši ieslodzījuma sodus, bet īpaši ar savu raibo pa­gātni nedižojās. Pat pasvītroja, ka risks neatmaksājoties, esot daudz drošāki ceļi naudas iesišanai. Tomēr sīkumos neielaidās — Trešjānītis tagad strādāšot pie bocmaņa, tad jau iznākšot šad tad sadarboties, gan viņš pats re­dzēšot …

Pagāja divas nedēļas, iekams Jāris ieraudzīja abus Jāņus pa īstam uzdarbojamies. Viņš tagad strādāja kai­miņa garāžā un, kā pašam šķita, bija pietiekami labi iepazinis Berzauska raksturu. Meistars — lai ari ko uz­sāktu… Pamodies viņš atcerējās katru pasacīto vārdu, aizsūtīja abiem Jāņiem apsolīto desmitnieku un pat nelā­pīja paģiras. Savu kāzu jubilejas rītā bija paskatījies uz tetovējumu un «uzkāpis uz plosta». Pēc trim dienam atkal piestājis krastā, noskurinājies kā suns pēc vēsas peldes un atgriezies pie saimnieka — darba, kas prasīja visu viņa enerģiju.