Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

— Un kas man jādara? — Jāris sevi piespieda vaicāt.

— Nekas. Tu būsi skatītājs un sēdēsi dārgākajā ložā. Ja pamanīsi ko aizdomīgu, padod gaismas signālu. Kad pamāsim, piestūrē klāt.

Jāris pie labākās gribas arī vēlāk nespētu pateikt, kas viņu pamudināja palikt. Atvieglojums, ka ir nozieguma līdzzinātājs, nevis tiešs līdzdalībnieks? Cieņa pret ieau­dzināto principu nekad nepamest posteni? Bailes, ka šo soli varētu iztulkot kā nodevību?

Pa gabalu viss izskatījās ļoti vienkārši. Jāris pat ne­ievēroja, kurā brīdī abi Jāņi ienira baltajā žigulī, tad viņu apžilbināja spilgts uzzibsnījums. Jābrauc! Bet rokas un kājas bija kā sastingušas.

— Aizmidzis esi, vai? — pieskrējis pie mašīnas, Ķirsis šņāca, pabīdīja viņu sānis un apsēdās pie stūres.

Arī tālākais risinājās ātri un klusi. Lubietis saāķēja automobiļus ar trosi, pēc brīža zagtais žigulis jau at­radās tik drošā attālumā no īpašnieka majas, ka varēja to iedarbināt. Tagad Lielais Jānis ripoja pa priekšu, Mazjāņa mašīna — nopakaļ.

Turpmāk tik gludi vis negāja. Viktors ilgi neatvēra durvis un, kad beidzot ielaida naksnīgos apmeklētājus, nemaz netaisījās vilkt laukā naudas maku.

— Nu, kas par to, ka bija norunāts? Ja es ticētu visam, ko cilvēki man sasola, sen jau būtu pliks kā baz­nīcas žurka. Rokas naudu iedevu? Termiņus noliku? — Viņa izaicinošais tonis nemaz nesaskanēja ar mucīgo vē­deru, kas sašutumā cilājās zem platajām futbolista biksī­tēm un mēļā vingrošanas krekla.

— Beidz pļurkstēt! — Lubietis uzkliedza un draudoši viņam tuvojās. — Liec džunguru galdā un parādi, kur iegrūst dampi!

— Nav. Nav ne naudas, ne vietas garāžā. Taisījos tev rīt darbā pateikt, — Viktors taisnojās. — Pašā pievakarē man piedāvāja pilnīgi jaunu virsbūvi, un es iztērējos līdz pēdējam grasim.

— Nav mana darīšana — līgts ir līgts, — Lubietis ne­rimās. — Gribi, lai «pakutinu»? Vietējā komitejā es ne­sūdzēšos, tu mani pazīsti, bet duncis man vienmēr līdzi.

Viktors pagalam sašļuka.

— Tad pagaidiet vismaz līdz rītam. Aizbraukšu uz laukiem un paņemšu no sievas, viņa tur atpūšas.

— Un kas tur elpo aiz sienas? — ausīgais Ķirsis pie- glaimīgi apvaicājās. — Varbūt painteresēties, vai dāmai nejauši nav līdzi daži tūkstoši? Tu taču draudzējies tikai ar bagātām vai glītām.

— Būs vai nebūs? — Lubietis neatzina Mazjāņa diplo­mātisko pieeju. — Atdod visu, kas mājās, bet galīgais norēķins rītvakar.

Viņš bija pareizi izskaitļojis, ka tāds cilvēks kā Viktors nekad nepaliek gluži bez naudas. Vaimanādams un stenē­dams tas pa kabatām un atvilktnēm sagrabināja dažas simt rubļu banknotes, tad ielūkojās Lubieša nekustīgajos redzokļos, smagi nopūtās un izzvejoja no virtuves skapja apakšas salīmētu desmitnieku paciņu.

— Mēs savu brīvību likām uz spēles, lai tev izpalī­dzētu, — Ķirsis centās mīkstināt triecienu, — bet tu ap- raudi laicīgas vērtības.

— Kur nolikt mašīnu? — Lubietis strupi jautāja.

—- Manu garāžu zini? — Viktors vārā balsī atteica. — Atstājiet aiz stiķeņu krūmiem, rīt kaut ko izdomāšu.

— Zem klajām debesīm kā brīvdabas muzejā, — Lu­bietis ņirgājās. — Var nozagt.

Viktors atmeta ar roku.

—- Ar labu nakti. — Ķirsis pieklājīgi atvadījās.

Lejā viņi lomās atstāstīja šo sarunu Jarim, kurš ne­bija uzkāpis Viktora dzīvoklī, un gardi smējās par iz­devušos šantāžu.

— Visvairāk viņš baidījās, ka tik nenostučīju sievai, — Lubietis nespēja nomierināties.

— Man šausmīgi žēl, ka neredzēsim viņa ģīmi rīt no rīta, — Ķirsis sacīja. — Tavs gājiens ar zagšanas bries­mām ieies kriminālistikas vēsturē.

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Ka mēs tūlīt aizdzīsim balto žiguli atpakaļ. Kamēr īpašnieks vēl nav pamodies un sazvanījis miliciju. Diez vai viņš katru vakaru pieraksta nobrauktos kilometrus.

— Un Viktors? — Jāris beidzot atguvās.

— Turēs mēli aiz zobiem, citādi viņam attiecīgajā iestādē nāksies paskaidrot, kādā veidā nopelnījis naudu šīm mašīnām… Tu taču nedomā, ka mēs visā nopietnībā taisījāmies apzagt cilvēku? Nē, Trešjānīti, mēs esam tādi mūsdienīgi robiņi hudi, kas soda spekulantus un valsts kases izlaupītājus.

Jāris īsti nezināja, kam ticēt. Patiešām, — iznāca, ka šai kombinācijā ar balto zirdziņu cietis vienīgi Viktors, bet ieguvuši atjautīgie blēži, arī viņš. Tomēr šaubījās, vai sistēma dzīvotspējīga. Tā pārāk atgādināja visās skolās populāro laimes ķēdi: ieliec aploksnēs pa rublim un nosūti pieciem adresātiem, pēc teorijas tev cerības sa­ņemt atpakaļ divdesmit piecus, bet praksē sagaidi vienu vai divus.

Nedēļu Berģos valdīja klusums, abi Jāņi pie bocmaņa nerādījās, laikam nodzēra no debesīm nokritušo naudu. Jāris turpretī ilgi prātoja, ko iesākt ar savu tiesu. Izrā­dījās, ka nav tik vienkārši tērēt tādu summu, nemodinot aizdomas. Beidzot viņš iegādājās trīsprocentīgās obligā­cijas. Ja laimēs, varēs uzrādīt mīļajiem radiņiem at­taisnojošu dokumentu, pretējā gadījumā noderēs die­nestā.

Laiks līdz iesaukumam vilkās gausi. Vēl pavasarī Jāris uztvēra to kā neizbēgamu ļaunumu, tagad taisni vai ilgojās pēc šīs dienas. Viņš bija noguris. Ne jau no darba Berzauska garāžā, bet no domāšanas. No mokošās nepieciešamības pašam lemt, no izvēles brīvības,, kuru faktiski vairs neizmantoja, jo neatrada sevī spēku peldēt pret straumi. Armijā viņa vietā domās citi, dos rīkojumus un nesīs atbildību — tāpat kā citkārt tēva mājās un skolā ..,

Ap pusdienlaiku atbrauca Aspa, bet, kā parasti, Ber­zauska darbnīcā neiegāja, apstājās tieši uz kaimiņsētu robežas.

— Ko pateikt mātei, Jari? — Māsa steidzās uz pēdējo dežūru, tāpēc atsacījās no tantes kafijas.

— Es viņai sagatavoju dāvanu, — Jāris paskatījās uz savām eļļainajām rokām un palūdza: — Paņem pati! Manā istabā uz galda.

— Būtu labāk devies līdzi un paciemojies, pie viena palīdzējis tēvam jumtu salabot.

— Nav laika. Bet uz kartupeļu rakšanu noteikti aiz­laidīšu.

Šķita, ka viss izrunāts un vajadzētu atvadīties. Bet Jarim pēkšņi gribējās, lai māsa vēl pakavējas, pasaka vēl kaut ko.

— Kā tev iet pa dzīvi?

— Nekādas vainas.

Arī Aspa juta, ka būtu muļķīgi pamāt ar diviem pirk­stiem un pagriezt brālim muguru. Taču vēl muļķīgāk būtu noskūpstīt viņu uz vaiga. Vaivaru ģimenē nesvai­dījās ar glāstiem un apkampieniem. Kādreiz tie tika vie­nīgi pastarītim, bet nu mazais Jarītis pārvērties par garu lempiķi notraipītā virsvalkā, un tikai mēmais lū­gums brūnajās acīs atsauca atmiņā knēveli, kurš pēc kārtējās palaidnības prata tik sirsnīgi nožēlot grēkus.

— Nu tad — čau! — Jāris teica.

— Atāl

Pēc divām stundām Jāris bija gatavs sev pirkstā kost, ka nav pametis visu un aizbraucis kopā ar Aspu. Bet bija par vēlu. Ieradās abi Jāņi, atrāva vaļā pusstopu un pa­vēstīja, ka "atkal gadījies izdevīgs pasūtījums.

— Kas šoreiz paliks jaņos? — Jāris taujāja.

— Gan redzēsi.

— Man arī būs kaut kas jādara?

— Gan manīsi.

Viņi bija mazrunīgi un noslēpumaini. Dzēra vairāk, nekā būtu ieteicams, pirms sēsties pie stūres. Jāris iz­dibināja plānu tikai vispārējos vilcienos, proti, žiguli, kuram noteikti jābūt tumšzilam, aizdzīs Ķirsis un viņš, bet Lubietis ar savu smago mašīnu gaidīs kaut kur mežā.