Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

Jānis Lubietis neizrādīja ne mazāko ziņkāri, tikai pie­klājīgi noplātīja rokas — sak, nav manā dabā strīdēties ar sievieti.

— Un tās liek mums secināt, ka jūs piedalījāties ma­šīnas zādzībā. — Izmeklētājas valoda kļuva oiiciāla. — Šajā sakarībā tikāt aizturēts, atgādāts šurp un tagad tiekat nopratināts.

Lubietis atviegloti pasmīnēja.

— Bet es domāju, ka mani apsūdz nez kādos pasaules grēkos…

— Sākumam pietiks ar to pašu. Tālākais būs atkarīgs no jūsu vaļsirdības un gatavības sadarboties.

— Vienmēr gatavs — vēl kopš pionieru laikiem, — viņš atkal ņirgājās par izmeklētāju.

Pēkšņi aptvēru, ka Lubietis vēl samērā jauns, ka visu dzīvi pavadījis mūsu sabiedrībā, kur neviens viņu ne­mācīja blēdīties vai zagt, melot vai nodot draugus. No kurienes tad šīs noziedzīgās tieksmes? Vai tiešām iedzim­tas? Ielas ietekme? Bet uz tās taču rotaļājās tādi paši padomju iekārtā auguši bērni… Tikai šai mirklī atģidu, ka neticēju Lubieša nevainīgumam. Kāpēc? Diemžēl Ra- tiņas jautājumos saklausīju drīzāk cenšanos rast ap­stiprinājumu savām aizdomām nekā vēlēšanos noskaidrot objektīvo patiesību. Bet varbūt tas bija viņas nopratinā­šanas paņēmiens?

— Vai esat pazīstami ar Vaivaru un Ķirsi?

— Kurš tad kaimiņus nepazīst?

Lubieša balsī nemanīja nekādu izmaiņu, bet es salē- cos. Vaivars? Tā taču sauca autoinspekcijas seržanti, kura pirmā bija atklājusi zagļu pēdas.,. Bet vai Latvijā maz Vaivaru?

— Un jūs neatceraties, ko norunājāt ar viņiem? Gri­bat, lai parādu jums melns uz balta?

Saspringums Lubieša sejā atslāba, it kā viņu būtu pārņēmusi apskaidrotlba un atvieglojums.

— Redz, ko samuldēju uz paģirām! Laikam tā sa­kaitināju puņķutapas, ka viņi nolēmuši atriebties.

— Tātad atzīstaties provokācijas mēģinājumā? — Ra­tiņa it kā nevērīgi izmeta. — Attiecībā uz Vaivaru to sauc par nepilngadīgā iesaistīšanu noziegumā.

— Man neienāca prātā, ka viņi uzdrīkstēsies. Spēcini par vājiem, lai iešvunkotos. Tikpat labi varēju pieprasīt, lai telefonstabā uzrāpjas, tad zemē lec un nošaujas. — Viņam patiešām pietika bezkaunības šos pēdējos vārdus nodungot vecās ziņģes ritmā. — Kas tik cilvēkam ne­iešaujas galvā kopā ar pirmo lāpīšanās šņabīti?! — Kā apstiprinājumu meklējot, Lubietis uzlūkoja mani, un viņa skatiens pauda izjustu nožēlu. — Atzīmējiet, ka tas bija neizdevies joks, citādi protokolu neparakstīšu.

— Tomēr apsolījāt, ka mežā gaidīsiet viņus ar savu kravas mašīnu. — Ratiņa neļāva izsist sevi no sliedēm,

— Un viņi visā nopietnībā aizdzina svešu vāģi un aiz­brauca? — Lubietis likās uz izmisuma robežas. — Ar tādiem lai ceļam mūsu gaišo nākotni? Nav brīnums, ka jūs nespējat man ticēt… — Negaidot viņš pārliecās galdam un pieprasīja: — Parādiet, kur viņi raksta, ka satikuši mani tajā pasaku mežā!

Izmeklētāja apmulsa. Grasījās pateikt ko asu, tomēr nolēma atbildēt izvairīgi:

— Viņus aizkavēja neparedzēti apstākļi. Bet es netai­sos tērēt laiku, skaidrojot jums to, ko pats labi zināt.

— Tāpēc ka jums nav nekādu pierādījumu.

— Toties mums ir Jāņa Ķirša liecība. Viņš apgalvo, ka jūs varot apstiprināt viņa alibi no pulksten pusdiviem, kad viņš aizvilkās uz norunāto tikšanās vietu, līdz pus- sešiem, kad šķīrāties pie Berģu pagrieziena.

— Laikam bija pilnīgā ķirsī. — Pamanījis, ka vardu spēles cerētais efekts izpaliek, Lubietis kļuva nopietns un norūpējies. — Šim jau sāk baltās pelītes rādīties… Lai

V: ivars. pasaka man acīs to pašu, tad noticēšu, ka esmu mēnessērdzīgs un pa miegam klimstu pa pasauli.

— Atminieties, Lubieti, ko es jums teicu pirms diviem gadiem? Ka ceru jūs vēlreiz redzēt tikai uz skatuves. Bet jūs turpināt izniekot savu aktiera talantu… Izlasiet uzmanīgi un parakstieties! — Ratiņa pabīdīja viņam no­pratināšanas protokola veidlapu.

— Par kādiem grēkiem viņš sēdēja pirmoreiz? —• čuk­stus vaicāju Šiliņam.

Vecākais leitnants pasmīnēja un nolika manā priekšā biezus krimināllietas vākus. Meklējot apsūdzības slē­dzienu, sāku to šķirstīt un tā aizrāvos ar krāpniecības fabulas izklāstu, ka pat nepamanīju, kā ienāca milicis un aizveda Lubieti uz izolatoru.

… Tas notika Vidusāzijā. Degvielas uzpildes stacija šosejas malā ir vienīgā spilgtā oāze apkārtējā smilšu tuksnesī, un tajā piestāj arī tie ceļinieki, kuriem nav ne­pieciešams benzīns. Iedzert zaļu tēju vai šerbetu ēnai­najā čaihanā, kas atsauc atmiņā karavānu laikus. Pa­runāties ar pretī braucošajiem. Atvilkt elpu un ļaut mo­toram atdzist pirms pēdējā posma līdz galvaspilsētai.

Te ceļā uz mājām iegriezās arī Sekumbajevu laulātais pāris. Vilināja pirmā iespēja netraucēti aprunāties par iespaidiem dēla mājā, jo mašīnā, lai arī kā gribētos iz­teikt savu prieku par jaunās vedeklas cerību pilno stā­vokli, viņa nekad nevēra muti vaļā, lai neatrautu vīra uzmanību no atbildīgās stūrēšanas. Jā, bija pamats prie­cāties par bērnu dzīvi, kas tik izdevīgi atšķīrās no pašu ģimenes sākumiem grūtajos pēckara gados. Citos ap­stākļos viņš pat būtu atļāvies glāzi šampanieša, bet šajā karstumā neuzdrošinājās — priekšā gandrīz divsimt kilo­metru. Tāpat atteicās sieva, baidīdamās, ka aizmigs, — četras acis taču redz vairāk nekā divas. Tomēr iekšējā līksme lauzās uz āru, un pamanījis pie blakusgalda vien­tuļu vīrieti, nākamais vectētiņš pasūtīja pudeli un pa­vēlēja viesmīlim aiznest to svešiniekam. Tas, protams, atnāca tencināt un apjautāties, uz kā veselību viņam būšot tas gods iedzert. Beidzot radās klausītājs Sekum­bajevu pāri malām kūsājošajām gavilēm.

Kad pienāca jaunā paziņas kārta stāstīt, izrādījās, ka šajā pasaulē prieki un bēdas mājo blakām. Tiesa, salī­dzinājumā ar viņu lielo laimi svešinieka likstas bija tīrais sīkums, vai maz vērts par to runāt… Pats iekū­lies klizmā, un pats kaut kā izkulšoties… Nē, nē, viņš nevēloties apvainot jaunos draugus, bet sabojāt gara­stāvokli… Nu, labi, ja tā uzstājot… Vārds-pa vārdam, un atklājās, ka svešinieks pavisam netālu cietis avāriju. Viņi noteikti pamanījuši lielo mēbeļu furgonu pie šosejas krusta!_ Visu milzīgo gabalu no Rīgas līdz šejienei ma­šīna gājusi kā pulkstenis un tagad pēkšņi salūzusi.

Sekumbajevi nekā tamlīdzīga nebija redzējuši, bet vārdu savienojuma «Rīgas mēbeles» maģiskais spēks iz­raisīja tīri vai neapturamu palīdzības piedāvājumu la­vīnu. Lai tikai pasakot, uz kādu veikalu vedot… Diem­žēl par vešanu pagaidām nevarot būt ne runas, žigulis tādu kravu nepavilkšot, te vajadzīgs pavisam cits dampis, bet viņš, kā par spīti, uz sēkļa, varbūt… ja uz­drīkstoties pret parakstu… Avarējušais šoferis tik ilgi stomījās, ka kļuva neērti… To dažu simtnieku dēļ ne­viens par nabagu nekļūs.

Viņi apmainījās adresēm, tostu līmenī izteiktām at­vadu runām un izšķīrās. Sekumbajevu pāris sevi mieri­nāja ar to, ka cilvēks ar tik daudziem zelta zobiem no­teikti ir goda vīrs, un aizbrauca galvaspilsētas virzienā. Rīdzinieks viņam vien zināmā virzienā devās meklēt trak­toru.

Nākamās dienas pievakarē viņš klauvēja pie Sekumba­jevu savrupmājas durvīm. Aiz muguras paslēpts ziedu pušķis, kabatā — pudele labākā armēņu konjaka, sirdī — pateicība un liels lūgums.

«Naudu varēju pārsūtīt arī pa pastu,» viņš sacīja, at­dodams saimniekiem piecnieku žUksnīti «Uzrakstīt vēs­tuli un apsolīt pagādāt guļamistabas iekārtu un bērnu mēbeles. Bet es gribu uzticēt jums visdārgāko, kas man ir uz zemeslodes.» Viņš pagriezās un uzsauca jaunai sie­vietei pie dārza vārtiņiem: «Nāc, dārgumiņ, iepazīstināšu tevi ar saviem labdariem.»