Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

Aspa brauca tik lēni, ka nācās pārslēgties uz trešo āt­rumu, lai nemocītu motoru. Parasti viņa tādos atelpas brīžos apstājās izdevīgos novērošanas posteņos un ņēmās pārspriest ar Larisu dienas jaunumus. Bet vienai stāvēt ietves malā negribējās — ej nu skaidro uzbāzīgiem vīrie­šiem, ka viņa negaida ne naudīgu pasažieri, ne apsvie­dīgu kavalieri.

Vai viņa apskauda Larisu, kuras kāzās pirms pusotra gada bija tēlojusi līgavas māsu? Zināmā mērā, protams, kaut gan pati to izskaidroja kā prieku par draudzenes laimi. Un tajā pašā laikā nespēja iedomāties sevi Larisas vietā. Ne tikai tāpēc, ka līgavainis nelikās pa prātam — gandrīz divus metrus garš, bet izlutināts kā tāds vie­nīgais mīļbērniņš, un Larisa vēl turpināja viņu lolot ar nemitīgām rūpēm par dārgā puisieša ēstgribu un vese­lību, arī biļetes uz kino gādāja pati. Aspa nevēlējās pa­kļaut savas intereses cita cilvēka iegribām, viņa sap­ņoja par harmonisku kopdzīvi, pie kādas bija pieradusi vecāku mājā. Vai tāda iespējama ar kādu no viņas pie­lūdzējiem, piemērām, ar Osi, kurš nu jau otro nedēļu Aspu neatlaidīgi lenca? Tas tikai runāja un runāja, citus nemaz nelaida pie vārda. Un par sevi vien, saviem varoņ­darbiem un piedzīvojumiem. Tomēr mēļoja interesanti, ar humoru. Varbūt kādreiz sasparosies un uzrakstīs grā­matu, vakardienas stāsts, piemēram, bija gatava novele.

«Piezvanīja vidēja ranga priekšnieks — lielie taču brauc ar dienesta mašīnām — un pavēstīja, ka ministri­jas stāvvietā nozudis viņa žigulis, lai nekavējoties spe­rot enerģiskus soļus. Ne viņš pirmais, ne pēdējais, kurš apzagts, tāpēc neviens īpaši neuztraucās, bet uzdarbojās gan. Izziņoja mērenu trauksmi un lietu nodeva man, neko gudrāku parasti nejaudā izdomāt. Bet man tādu ziņojumu vesela kaudze, gan pienāks kārta arī šim. Un labi vien, ka neskrēju kā uz ugunsgrēku. Pievakarē šis piezvana — paldies, viss kārtībā, mašīna nolikta vietā, ne skrambas, ne buktes. Nu ko, gadās ari tā — kāds paņem, pavizina savu dāmiņu, tad pamet. Šoreiz papūlē­jušies atdzīt atpakaļ — jo labāk, laikam sevišķi smalk­jūtīgs zaglis trāpījies. «Naglai uz galvas,» apstiprināja priecīgais žiguļa īpašnieks. «Pat atstāja patei cibaS vēs­tuli. Un divas biļetes uz rītdienas poļu estrādes kon­certu, it kā mēs ar sievu tādi vējgrābšļi būtu.» Palūdzu, lai viņš nolasa atrasto zīmīti. Tiešām, kāds intelbeņķis rakstījis: lai neņemot ļaunā, tikai ārkārtēji apstākļi spie­duši uz laiku aizņemties mašīnu, nezinot cita ceļa kā revanšēties par nervu traumu un iztērēto benzīnu, kā kompensāciju atstājot šīs divas deficīta biļetes un no­vēlot jauki pavadīt vakaru. Es nebūtu es, ja noticētu zagļu cēlsirdībai, tur jābūt citam āķim… Pierunāju ap­mulsušo pāri aizbraukt uz koncertu, bet pats paslēpos viņu ģimenes mājiņā. Kā tad — nepagāja ne divas stundas, kad jau izsita dubultrūtis un līda pa logu iekšā. Kaimiņu puikas, vienpadsmitās klases skolnieki, kas bija noskatījuši japāņu stereomagnetoform un vēl vienu otru importmantiņu…»

Kad ietrinkšķējās telefons, Aspa nez kādēļ nosprieda, ka zvanītājs ir Osis, — savas iepriekšējās dežūras nakti vecākais leitnants bija viņu divreiz izsaucis un pat uz īsu bridi atbraucis pakavēt laiku… Pierakstījusi tumš­zilā žiguļa numuru un fjrējās pazīmes, Aspa nolēma, ka par vēlu braukt uz Daugavas tiltu pusi. Bet, ja zagļi mukuši pretējā virzienā, tos varētu pārtvert Pērnavas loka rajonā. Kamēr tur nokļūs, līkumojot pa klusām šķērsielām, viņa aizšaus pa taisno.

Aspa kāpināja ātrumu un, izmantojot Ļeņina ielas «zaļo vilni», jau* drīz ieraudzīja Vefa gaismas reklāmas nemainīgo aicinājumu apdrošināt īpašumu pret visādiem nelaimes gadījumiem. Viņa, protams, necerēja, ka kaut kur pamanīs nozagto mašīnu, tomēr turēja acis vaļā — kādam taču laimējas noķert automobiļu zagļus, citādi diez vai izziņotu vispārēju meklēšanu. Ek, ja šoreiz pa­veiktos viņai, ja varētu izgriezt Osim pogas!

Iztēlojoties Šiliņa sejas izteiksmi, Aspa skaļi iespur­dzās un nevilšus uzmina gāzes pedālim. Mašīna pa­klausīgi parāvās uz priekšu, bet jau nākamajā mirklī ap­stājās kā zemē ietriekta. Tā vien trūka, ka viņa sadurtos ar tumšzilo žiguli, kas tik neuzmanīgi šķērsoja galveno ielu! Gana sapņots ar atvērtām acīm!

Aspa pat nepapūlējās vēlreiz apskatīt žiguļa numura plāksni, jo arī tā šķita fantāzijas sastāvdaļa — vēlamais, nevis īstenais. Tikai pakāpeniski gaistošais brīdinājums «Mīļais, nesteidzies!» nonāca līdz apziņai.

Viegli trīcošām kājām Aspa izspieda sajūgu un no­bremzēja. Viņa apzinājās: ja rīkosies neapdomīgi, viss būs zaudēts. Vispirms jānomierinās, jāatceras, kas šādās reizēs jādara pēc instrukcijas… Pareizi, jāsazinās ar dežūrdaļu, nekur tie zagļi neizspruks, viņi taču brauca lēnām, laikam baidījās pievērst sev lieku uzmanību.

Saņēmusi priekšniecības svētību, kā mācēdama, slēp­damās aiz kravas mašīnas, kas brauca tai pašā virzienā, Aspa sekoja tumšzilajam žigulim. Pamazām viņa sa­prata, ka uztraukums pilnīgi nevietā. Nekā kopēja ar šaušalīgajiem pakaļdzīšanās trikiem, bez kuriem neiztika nevienā piedzīvojumu filmā, it kā visi noziedznieki sen būtu uz riteņiem. Drīzāk tāda motorizēta ekskursija, kur jāievēro pareiza atstarpe starp automobiļiem, — un viss.

Pēc Deglava ielas gaisa tilta smagā mašīna brauca taisni, bet tumšzilais žigulis, aiz tā arī Aspas oranžais spēkrats nogriezās pa kreisi. Tagad meitene ielas spuldžu apgaismojumā saredzēja, ka zagļi ir divatā — pie stūres padrukns vīrietis, blakām melnoja daudz tievāka mu­gura.

Atkal uzzibsnīja pagrieziena signāls. Šoreiz pa labi. Kad Aspa nokjuva līdz stūrim, viņa pārsteigti attapās, ka attālums divkāršojies un turpina palielināties. Viņa reaģēja momentāni. Gāzes pedālis vēl ne tuvu nebija iemīts grīdā, kad spidometra adata jau atradās pie sar­kanās simt kilometru svītriņas. Brīdi distance starp abiem žiguļiem saruka, tad atkal pieauga.

«Nekas!» Aspā uzliesmoja spīts. «Paskatīsimies, kurš kuru!»

Viņa ne mirkli nešaubījās, ka spēj panākt bēgļus. Klapatnieka skola galu galā. Visas vadošās mašīnas priekšrocības jāatsver ar aukstasinību. Pirmais vienmēr pagurst ātrāk, tam jāiztur lielāka nervu slodze… Aspa jau brauca ar simt divdesmit kilometru tempu, viņa ne­domāja par to, kā rīkosies, panākusi zagļus, patlaban pakaļdzīšanās kaislība apslāpēja visas citas domas.

— Kategoriski aizliedzu! — pa telefonu kliedza pil­sētas atbildīgais dežurants, bet Šobrīd Aspu apstādinātu vienīgi prettanku aizsprostojums.

Abām rokām stingri ieķērusies stūres ratā, viņa zibe­nīgām kustībām izlīdzināja katru svārstību, laiku pa lai­kam ieslēdza tālos uguņus, lai apžilbinātu, pēc tam gremdētu bēgļus tumsā. Tas līdzēja. Likās jau — tumš­zilais žigulis teju, teju rokā, kad tas pēkšņi parāvās sānis un ienira šaurā spraugā starp diviem namiem.

«Laikam nebrauc te pirmoreiz,» Aspa saprata, velti pūlēdamās samazināt atstarpi. Taisnos gabalos izdevās pietuvoties, bet aši un negaidīti pagriezieni atkal un at­kal glāba bēgļus. Tagad viens gandrīz nepārtraukti lūko­jās atpakaļ, un redzēto filmu iespaidā meitenei uzmācās sajūta, ka tas tūdaļ izvilks ieroci un sašaus viņas riepas.

— Nekā nebūs! — viņa skaļi piedraudēja. — Še tev! — un vēlreiz iededzināja lielos starmetējus.

Spilgtās gaismas izķēmota seja, aizžmiegtas acis. LIn tomēr nepārprotami — tā bija viņas brāļa seja.