Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

— Vai ir cīniņa pazīmes? — griezos pie Šiliņa, kurš bija aizsmēķējis, atkal aizmirsis piedāvāt cigareti arī man.

— Sasodītā televīzija! Pirms diviem mēnešiem parā­dīja filmu, kurā upuri aizmidzina ar ēteri, un — še tev! — Viņa lāsti noslīka klepus lēkmē.

— Toties ir stingra pavēle, lai neviens vairs nepīpē zilajos ekrānos, — Stiprāns sacīja un izvilka no kabatas «Elitas» paciņu. — Drīz laikam sāks izgriezt arī no ār­zemju uzvedumiem.

Savā nesmēķēšanas pasākumā patlaban atrados tai tradicionālajā fāzē, kad cilvēks pats vairs nepērk, toties bičo no citiem.

— Kāpēc mēs neko nedarām? — nervozi iejautājos.

•— Ko jūs ierosinātu? — Siiiņš atdzēla un tūdaļ pats sev atbildēja: — Savu uzdevumu esam izpildījuši — Li­gita Gulbe atrasta.

— Un ja mēs runātu nopietni?

Šiliņa cigaretes galiņš divreiz iegailējās. Tas varētu no­zīmēt, ka viņš intensīvi domā.

— Pagājusi stunda. Kamēr sazināsimies ar centru un aplenksim rajonu, būs apritējusi vismaz vēl viena. Pa šo laiku var kājām nokļūt Rīgā… Suns, kā par spīti,

jauns un nepieredzējis, šķaudīsies un muks no ētera sma­kas, bet pēdas neuzņems. Sai tumsā mēs pat ar saviem lukturiem nekā derīga neatradīsim. Tad jau prātīgāk sa­gaidīt, kad viņa būs pie samaņas, uri tikai pēc tam rīko­ties.

Pienāca ārsts. Bez žaketes, kas bija nolikta Gulbei pa­galvī, viņš izskatījās, kā visus dienas darbus apdarījis amatnieks : So iespaidu pastiprināja arī balss pašapmieri- nata nokrāsa.

— Ne sista, ne žņaugta, nedz izvarota. Izģērbta un pamesta… Pēc kā.das pusstundas pamodīsies. Katram gadījumam iešpricēju sirds kokteilīti un lobelīnu elpo­šanas veicināšanai. Kad nokļūsim siltumā, palūkosim, kā vēl viņai varētu palīdzēt..

— Varbūt noziedznieks iztraucēts, — Šiliņš apsvēra visai ticamu iespēju.

— To noskaidrot ir jūsu darīšana. — Rozenbergs pa­raustīja plecus.

Tuvojās skrejošu soļu dipoņa. Labajā padusē Lapiņš bija iežrniedzis saritinātas brezenta nestuves, kreisajā rokā turēja nelielu priekšmetu.

— Skaties, priekšniek, — viņš izelsa. — Mans Muh- tars uzoda krūmos. Malacis, saki, ka ne!

Tas bija sieviešu naudas maks, kādus Tbilisi kioskos pārdod par sešiem rubļiem. No mākslīgās ādas ar kino­zvaigznes fotogrāfiju zem celofāna. Šoreiz pretī raudzī­jās Gunāra Cilinska krāsainais attēls. Papīrnaudas noda­lījumā glabājās sešdesmit, septiņi rubļi, dzelzceļa sezonas biļete un skaņu operatores Gulbes darba apliecība.

— Velna pulveris! — Šiliņš uzslavēja, bet laikam taču attiecināja to uz Ligitu, nevis uz suni. — Pamanīja seko­tāju un nolēma glābt vismaz naudu.

— Vai tomēr nav pareizāk labprātīgi atdot bandītam maku? — Stiprāns šaubījās.

— Pamēģiniet to izdarīt, kad jūs apdullina bez brīdinā­juma. — Šiliņš piecēlās. — Pie darba, biedri! Jāaizved Gulbe uz mājām un vel pirms ausmas jātiek atpakaļ, ci­tādi pirmā vilciena pasažieri sabradās visas pēdas… Kur palicis Andžs?

— Brauc!

Koku dzīvžoga starpās iznira mikroautobusa dzeltenās halogēna acis, pazuda, atkal uzpeldēja, tad prožektori jau iezīmēja stigu, kas savienoja lanku ar šoseju. Pēkšņi

gaismas kūlis atdūrās pret tumšu priekšmetu, kas mel- noja pārdesmit soļu attālumā.

Tas bija meža vidū pamests automobilis. Tintes krāsas superluksa žigulis. Ar bagāžas režģi uz jumta. Uz nu­mura plāksnēm: 35—40 LTU. Uz pakaļējā loga stikla zaļgani fosforescēja sauklis:

MĪĻAIS, NESTEIDZIES!

Nakts dežūra bija beigusies. Kamēr priekšnieka kabi­netā kārtoja nodošanas un pieņemšanas dokumentus, sē­dēju rīta saules pielietajā operatīvajā telpā un dzēru ka­fiju, ko jaunā maiņa bija atnesusi no mājām. Vēlāk viņi papildinās savus krājumus dzelzceļa stacijas bufetē, no panckām ārā sunīdami santehniķus, kuri vēl aizvien mek­lēja plīsumus pārvaldes ēkas simt gadus veco ūdens­vadu un kanalizācijas cauruļu labirintā. Namu remontēja arī no ārpuses, un caur aizķepētajiem logiem stiepās durstīgi stari, bez žēlastības izgaismodami atšķirību starp «manu» un svešo meiteņu izskatu. Tikko atnākušās iz­staroja dzīvesprieku un spriganumu; nomainītās darbi­nieces centās ar lūpu zīmuli un smiņķa otiņām aizkrāsot negulētās nakts pēdas — bālās un sakaltušās lūpas, zilos noguruma apļus zem acīm, bezmiega cirstās rievas, kas lika plaisāt jau uzliktā pūdera kārtai. Kozlovam tais­nība — ir nozares, kur sievietēm nebūtu jāstrādā, lai arī kā tās viņas vilinātu ar savu atbildību vai romantikas magnētu. Pat es, te pavadījis divpadsmit stundas, jutos nokausēts un par to vien sapņoju, kā ātrāk tikt cisās, bet viņas taču vēl taisās izstāvēt veikalu rindas, iegriezties tirgū, pēc tam sagatavot vīriem brokastis, pavadīt bērnus uz skolu un uzkopt dzīvokļus.

Miegs mācās virsū joņiem, tomēr uz mājām neposos. Gribējās sagaidīt Kozlovu un Šiliņu, uzzināt, kā notikumi attīstīsies tālāk. Nakts otrā puse tikpat kā nebija pavirzī­jusi izmeklēšanu uz priekšu. Pamodusies no ģīboņa, Li­gita Gulbe ilgi nespēja atcerēties, kā nokļuvusi savā gultā. Rozenbergs pat ieteica atstāt viņu pārliecībā, ka tie bijuši nemierīga miega murgi. Tikai pamazām apziņā atplaiksnījās drausmīgā atgadījuma apveidi, bet tie bija

visai miglaini. Meža vidū viņai licies, ka dzird aiz sevis soļus. Paskatījusies atpakaļ, pat iekliegušies — nekā. Tad iestāstījusi sev, ka dzird atskalas, un turpinājusi ceļu, metusies skriet un tumsā noklīdusi no takas. Kad ap­stājusies, lai orientētos, skaidri saklausījusi soļu dimdoņu un tādu kā sēkšanu. Gribējusi paslēpties, bet vajātājs jau bijis pavisam tuvu. Tikai paguvusi iesviest maku krū­mos — žēl taču pusmēneša algas — un izmukusi kla­jumā: tomēr drošāk nekā starp kokiem. Un tur viņš pēkšņi atradies priekšā, nedabūjusi ne iekliegties, ne īsti pārbīties, jutusi tikai roku, kas aizspiež muti, un uz de­guna kaut ko mīkstu un smacējošu. Pēcāk viņa it kā nesta un guldīta, salusi un tvīkusi, kā krāsni kurinot.,» Nē, neko vairāk Ligita nevarēja atsaukt atmiņā.

— Kāds viņš izskatījās, vai jūs pazītu uzbrucēju? — Šiliņš taujāja. — Varbūt pēc balss?

— Viņš taču klusēja, un vēl šis melnums visapkārt. Tas bija tik baismi.

— Jums uzklupa viens vai vairāki? — Šiliņš neat­laidās.

,— Nezinu, nekā nezinu, — Ligita čukstēja. — Man vairs nav spēka.

Galva atslīga spilvenā, acis aizvērās. Viņa gulēja.

— Neuztraucieties, — Rozenbergs mierināja Ligitas vīru. — Es viņai iešļircināju arī miegazāles… un puika rīt būs vesels kā rutks. Plaušas tīras, vienīgi kaklā tāds sarkanums. Laikam apaukstējies, cik tādam knēvelim vajag. Bet citādi īsts ziķeris, tēvā atsities. — Viņš gribēja uzsist Gulbim uz pleca, tomēr augstāk par lāpstiņām ne­aizsniedza. — Būs basketbolists.

Nozieguma vietas apskate uzdeva vēl dažas mīklas. Gaidot trasoloģijas ekspertus, Ratiņa un Šiliņš pagaidām izpētīja lanku ar neapbruņotu aci. "Apkaimē manīja tikai divu mašīnu — milicijas mikroautobusa un zagtā žiguļa riteņu pēdas. Riepu raksti bija dziļi iespiedušies miklajās smiltīs, vēlāk sacietējuši un rīta rasā laistījās kā tikko apdedzināta keramika. Līdz ar to atkrita ticamākā no Šiliņa izvirzītajām hipotēzēm — ka Ligita Gulbe nejauši satikusies ar automobiļa zādzības trešo dalībnieku, kurš norunātajā vietā ar mašīnu gaidījis laupījumu un, tā sakot, laika kavēšanai nolēmis viņu aplaupīt, varbūt arī izvarot. Dienas gaismā šī versija izkusa kā sarma saul­lēktā. Uzradās vesela virkne neatspēkojamu pretargu­