Gunārs Cīrulis: Mīļais nesteidzies

— Manai cienmātei ir svarīgas ziņas, kas veicinās izmeklēšanu, — Melnsvārciņš izgrūda.

Dīvainā kārtā viņš izskatījās možāks nekā pirmīt, tāds kā atvieglots, it kā visas ar mašīnas nozagšanu saistītās nepatikšanas jau būtu aizmirsušās. Pat kumpaftiā mugura taisnāka, augums staltāks, kas deva iespēju raudzīties uz sievu no augšas uz leju. Viņam tagad, izrādās, arī bija trumpis azotē, un tas līdzsvaroja abu laulāto par­tneru attiecības.

— Stāsti,"Ināriņ, — Melnsvārciņš aicināja. — Atzīsties, ko tu vieglprātīgi iebāzi «bardaciņā».

Viņa laulene savilka skābu seju.

— Cimdu nodaļā glabāju ķīmiskās tīrītavas kvītis. Vai tad varēja ienākt prātā, ka mans dārgais ļaus nozagt mūsu mašīnu. Visa mana lielā veša… — Ināra Melri- svārciņa uzbudinājās aizvien vairāk. — Un kas mani pie­runāja pašai nemazgāt, saudzēt rokas? Viņš! Tagad uz maniem linu palagiem vārtīsies netīra zagļu banda. Pat -ja dabūšu atpakaļ, nekad vairs nespēšu mierīgi gulēt, rādīsies tādi lietuvēni…

— Izejiet gaitenī un uzrakstiet iesniegumu ar tīrītavas adresi! Tas mums ir liels atspaids, paldies! — Augusts Dreimanis teica, un — tavu brīnumu! — viņa tūdaļ pa­klausīja.

— Jūs tur ierīkosiet slēpni? — Melnsvārciņš ar cerī­bām vaicāja.

— Tik dumjš vairs nav neviens mūsdienu zaglis. — 1 Šiliņš atmeta ar roku. —- Visi viņi, tāpat kā jūs, lasa kriminālromānus, skatās televīzijas filmas… Bet veļas punktu brīdināsim, kaut gan jūsu aplaupītājiem tagad pašu drošība rūp vairāk nekā visbaltākie palagi. Sakiet — cik īsti benzīna jums palika?

— Kad izbraucu no mājām, jau mirgoja, — Melnsvār­ciņš rēķināja. — Kādiem_ trīsdesmit kilometriem, augstā­kais, četrdesmit, ne vairāk, bet tad jābrauc ļoti taupīgi.

— Par to, cik man zināms, vairs nevar būt ne runas, viņi spiež uz velna paraušanu. Atstājiet savu telefona

numuru un aizvedtet sievu mājas! Ļoti iespējams, ka šo­nakt piezvanīšu. /

— Biedri priekšnieki, m*s taču esam cietušie, LI sakot, jūsu modrības trūkuma upuri. — Melnsvārciņš ar glai­mīgu smaidu centās mīkstināt pārmetuma asumu, — Vai jūs mūs neaizvestu līdz mājām?

— Jj3 aiznut nozīmētu atraut mašīnu no vispārējās tvarstīšanas. Vai to jūs vēhties? Arī Šiliņa vīpsnā neatbilda viņa vjrdicn. — Turklāt, ja nemaldos, naksnī­gas pastaigas stiprina jūsu cionmātes veselību.

Ko līdz oim biju guvis? Materiālu nelielam tēlojumam par milicijas iknakti, kuru varētu publicēt ar apnikušo apakšvirsrakstu «Vērojumi un pārdomas». Daži mietpilso- niskumam adresēti adatas dūrieni, daži secinājumi, kas paliks VIŅU—DARBA—NAV—-SĪKUMU līmenī. Viens otrs humoriņš, viena otra nervus kutinoša detaļa, kuru, cerams sniegs seržantes Vaivaras stāsts. Vārdu sakot, tipisks rakstiņš avīzes svētdienas izlaidumam… Būs vien jāaizgaiņā miegs un jātup šeit līdz ritam. Interesanti, vai Kozlovs jau iztempis visu kafiju…

— Labvakar, — Katja patlaban atņēma kāda neredzama zvanītāja sveicienu un sašķobījās, kā pārsaldinātu tēju iebaudījusi. — Jūs nemaz netraucējat, pilsoni, tāds ir mūsu dienests… Sieva pazudusi? Vienu mirklīti, tūlīt pierakstīšu. Uzvārds, vārds, tēva vārds, kad pēdējoreiz redzēta?… Ak tā, šovakar nav pārnākusi no darba. Un kad tad viņai, pēc jūsu domām, bija jāpārrodas?… Pirms pusstundas? Nu, pilsoni vai zināt, jūs patiešām traucē­jat. — Viņa taisījās nolikt klausuli, tad pamanīja pulk­veža brīdinošo mājienu un pavisam citā toņkārtā pie­bilda: — Ar jums runās kriminālmeklēšanas daļas priekš­nieks.

— Pulkvedis Dreimanis pie aparāta, — viņš paziņoja, kad savienojums bija pārslēgts uz ārējo dinamiku. — Stāstiet, pilsoni, visu, kas uz sirds, un, lūdzu, pēc kārtas!

— Manu biogrāfiju, sākot no dzimšanas? — zvanītājs uzdrīkstējās pajokot.

— Pilnīgi pietiks, ja sāksiet no kāzu dienas.

Godīgi sakot, nespēju atkauties no aizdomām, ka pulk­vedis grib šādi aizkliedēt garlaicību vai rast attaisno­jumu savai ieilgušajai klātbūtnei. Un tomēr, gluži ka visi pārējie, ieklausījos vīrieša balsī. Tajā nebiia ne mazāko

dzēruma pazīmju, varbūt vienīgi pārspīlētas rūpes par sievas drošību un tāda kā vainas apziņa.

— Precējušies esam jau četrus gadus, un harmoniskas kopdzīves rezultātā pirms diviem gadiem mums piedzima dēls.

Kāpēc ērmojas, kāpēc nevar vienkāršiem vārdiem pa­teikt, ka mīl savu sievu un ir laimīgs? Bet tāds nu reiz ir rnūsu laikmets, ka, baidoties kļūt sentimentāli, cilvēki slēpj savu sirsnību aiz uzpūsta sarkasma, visskaistākos izteicienus aizdzinuši nakts pagrīdē.

— Bet sava dzīvokļa mums joprojām nav, tāpēc arī ziemā dzīvojam sievas vecāku vasarnīcā kā gulbji ar ap­graizītiem spārniem, starp citu, uzvārds patiešam ir Gul­bis. Māris Gulbis, un sievu sauc par Ligitu, viņa ir gadu vecāka par mani, tātad nepilni divdesmit septiņi, un strādā par skaņu operatori radiokomitejā, — viņš turpi­nāja klāstīt. — Pērn, kad viņa pēc vakara maiņas brauca ar pēdējo vilcienu, parasti devos pretī uz staciju, bet šo­reiz netiku. Mazais Ints saslimis, un baidījos atstāt viņu vienu. Arī pašreiz zeme svilst zem kājām, es taču zvanu no ciemata vienīgā koplietošanas telefona.

_ — Kāpēc nepieļaujat iespēju, ka viņa darbā aizkavēju­sies? — pulkvedis jautāja.

«— Es jau sazvanījos ar radiokotniteju. Sargs redzējis Ligitu aizejam kopā ar diviem kolēģiem.

— Un tiem jūs piezvanījāt?

— Man vairs nav divkapeiku gabala. Un modināt kai­miņus — neērti, visur jau tumšs.

— Skaidrs, uz miliciju zvanāt tāpēc, ka savienojumu var dabūt arī bez monētas, — Augusts Dreirnanis seci­nāja, ne velti viņš bija pieredzējis kriminālists. — Saru­nāsim tā, biedri Gulbr, jūs tagad aizteciet līdz mājām, ja sieva jau atgriezusies, padodiet ziņu desmit minūšu laikā. Vai pietiks? Ar viņas kolēģiem es pēc tam pats sazināšos… Jā, katram gadījumam — jūsu adresi.

— Zinātnes un tehnikas ciemats, astotā līnija, trešā māja. Un vēlreiz — piedošanu par traucējumu.

— Vai jūs nejauši nestrādājat apkalpošanas sfērā?

— Nē, par ceha priekšnieka vietnieku.

— Tad tāpēc esat tik pieklājīgs, — pulkvedis rāmi no­ducināja. — Ar labu nakti!

-.Pirmais radiodarbinieks, kuru Šiliņš iztraucēja miegā, bija strups un nerunīgs. Viņu celi šķīrušies pie tuvākā stūra. Varbūt kaut ko vairāk pastāstīšot Ričs Stiprāns, kurš parasti braucot ar to pašu vilcienu, viņam tur lau­kos esot telefons… Nē, numuru nepateikšot, lai zvanot uz miliciju, varbūt tur zināšot padomu. Pēdējie vārdi pie­rādīja, ka viņš patiešām nebija pa īstam pamodies.

Milicija zināja padomu, un Jau pēc dažiem mirkļiem Šiliņš iztaujāja diktoru Stiprānu, kura neskaitāmas reizes dzirdētā balss piešķīra katrai informācijai valstiski sva­rīgu ziņu nozīmi.

Jā, protams, lūdzu, lūdzu, par Ligitu Gulbi tikai labu, tāpat par viņas vīru, dzimušu Zurhu, kurš pieņēmis sie­vas uzvārdu, lai tiktu vaļā no pretīgās atskaņas «ļurba»; jā, tāds kā ģimenes draugs; pēdējoreiz apmēram pirms stundas, kad viņa izkāpusi savā stacijā, bet pats braucis tālāk; nē, piedāvāt pavadīt šoreiz nenācis ne prātā — -kā būtu ticis tālāk, vilciens taču pēdējais, domājis taču, ka sagaidīs Māris; pareizi, viņa raizējusies par dēla ve- selibu, vedusi bufetē nopirktus citronus, pirmās zemenes vēl par dārgām pat algas dienā; mierīgi, vismaz vēl stundu nedošoties pie miera, labprāt uzkurbulēšot zapiņu un braukšot pretī; nē, nekādu Ligitas mantiņu, kas palī­dzēšot sunim saostīt pēdas, diemžēl, skaidrs, ka labāk bez vajadzības netraumēt vīru; labi, norunāts!