Gunārs Cīrulis: Mīļais nesteidzies

Cigarete bija izpīpēta, Šiliņa monologs beidzies, tur­klāt ar efektīgu, līdz vispārinājumam novestu atziņu. Viņš ižlingoja smēķi pa logu un pievērsās man.

■— Vajadzēja atnākt piektdienas vai sestdienas vakarā, tad te miera nav ne mirkli.

«— Bet tad nedežurētu jūs.

īsti nezinādams, kā reaģēt, Šiliņš tomēr nolēma uz­tvert šo piezīmi kā komplimentu un kautrīgi palaist to gar ausim.

Es, protams, pārspīlēju. — Viņš it kā atjēdzās. — Jums varētu rasties aplamais iespaids, ka Rīgā ne­pārtraukti notiek kaut kas nelabs, izsaukums ik pēc piecām minūtēm, kā rakstītu statistiķi… Bet ne jau par noziegumiem vien cilvēki zvana uz «nulle divi». Nāciet paklausities, tad uzzināsiet, ar kādiem tik jautājumiem griežas pie milicijas» kā atrast noklīdušus suņus, kur nodot tirišanā dub|iem apšļakstītu mēteli un kam nosūtīt rēķinu — sētniekam vai autoinspekcijai, kādi dežūrveikali atvērti pēc desmitiem, kāpēc pa radio nav paziņots, kā no­spēlējuši mūsu dinamleši, galu galā tā taču miliču ko­manda… Pārslēdz, Katja, savu aparātu uz ārējo pie­vadu!

Telefons, kā par spīti, klusēja. Kad jau likās, ka šo­vakar vispār neviens nepiezvanīs, iedegās signālspuldzīte.

— Milicija klausās, — samtainā balsī paziņoja gaišma­taina operatore un piebīdīja sev tuvāk piezīmju bloku. Un pēc brīža ~~ nu jau skarbāk: — Runājiet tačul Ja zvanāt no automāla, nospiediet podziņu!

— Man nozagta mašīna! — kāds kliedza vada viņā galā, un Izmisuma pilnais palīgā sauciens, vairākkārt pastiprināts, atbalsojās visā telpā. — Pirms stundas vēl bija…

— Kas runā? — Katja jautāja, noklusinājusi dinamiku lidz ausij ciešamam skaļumam un ieslēgusi diktofonu.

— īpašnieks, protams, un ar jūsu palīdzību cerams, ka ne tikai bijušais īpašnieks, — satrauktais vīrietis iz­mocīja visai apšaubāmu asprātību.

— Vārds, uzvārds, adrese? — Katja pasmaidīja, bet bfl ,o .s joprojām skanēja bezkaislīgi un oficiāli.

— Ak ta, piedodiet, Egils Melnsvārciņš, ar jūsu atļauju. Strādāju Operas un haleta teātrī. — Sekoja pauze, it kā viņš censtos atcerēties savu adresi.

— Mūsu kora dziļākais alts, — atzinīgi čukstēja Šiliņš, kuru zādzības fakts atstāja pilnīgi vienaldzīgu.

— Jūs pazīstai viņu? — nespēju slēpt izbrīnu. Rīga gan nav Maskava, tomēr arī pie mums šādas sagadīšanās liksies lasītājiem autora samaitātās fantāzijas auglis. Ši­liņš ar galvu pamāja uz operatores pusi.

— Katja. Tikai žēl, ka viņa līdz ausīm iemīlējusies šī­vakara atbildīgajā dežurantā. Bet nemirstīgais Saša lai­kam nogulēs arī šo izdevību.

— Adrese? Kur jūs dzīvojāt? —- Katja pacietīgi tau­jāja.

— Pārdaugavā, ja tam ir nozīme. Mašīnu taču nozaga pie Drāmas teātra. Pēc otrā cēliena izgāju ievilkt dūmu, skatos — vairs nav. Tukša vieta.

— Tad jau pavisam labi, tas tepat kaimiņos, — Katja nopriecājās, kā laimīgu vēsti saņēmusi. — Drīz aiz­brauksim. Jūs tikmēr pastaigājieties, palūkojiet, vai ma­šīna nav pamesta aiz tuvākā stūra. Gadās arī, ka puikas pavizinās un līdz izrādes beigām atkal atdzen atpakaļ.

— Ko jūs mani mierināt kā tādu plānprātiņu! — vīrie­tis errojās. — Pierakstiet mašīnas numuru un pazīmes! — Viņš atkal kļuva žēlabains: — Dieva dēļ, dariet kaut ko, izziņojiet trauksmi, uztaisiet protokolu!

— Aktu uzrakstīsiet kopā ar mūsu darbinieku, — opera­tore vēsi aprāva viņu. — Tagad diktējiet! — Un, smagi nopūtusies, atzīmēja:

^Tumšzilas krāsas VAZ-2106, valsts numurs 35—40 LTU, uz aizmugures stikla fosforizēts uzraksts MĪĻAIS, NESTEIDZIES un papildu stopsignāls pūces acu veidā, uz jumta — metālisks bagāžas režģis. Benzīnbākā — četri pieci litri, ne vairāk, taisījās uztankoties pēc iz­rādes.»

— Paldies, gaidiet mūsu darbiniekus. Ziņojumu pie­ņēma vecākā seržante Goluboviča. — Viņa atvienoja, tad nedroši uzrunāja Šiliņu: — Klausies, Sila, tu varētu pa­mazām uzdarboties, galu galā tas ir tieši pa tavu līniju. Atbildīgo es pati informēšu.

— Tiks izdarīts! — Inspektors teatrāli sasita papēžus un sāka rīkoties.

Skaidrs, ka tie ir standarta gājieni. Vispirms viņš pa radio sazinājās ar patrulējošajām mašīnām, pēc tam sa­zvanīja autoinspekcijas dežūrdaļu, palūdza brīdināt arī «Latautoteka» kontrolpunktus, visbeidzot aprunājās ar brīvprātīgo kārtības sargu štābu. Un arī šoreiz pirmām kārtām lika ielāgot idiotisko uzrakstu uz pakaļējā stikla.

—- Mašīnas numuru var samainīt, — Šiliņš man pa­skaidroja. — Piecu minūšu darbs. Bet šie burti jānokasa ar nazi, ja nav pie rokas karsta ūdens. Un tas prasa laiku, piemērotus apstākļus. Tā ka mums jāpasteidzas, kamēr mīļais vēl nesteidzas.

* — Jūs domājat?…

Pagaidām es neko nedomāju. Braukuši!

Atpūtas istabā, ar savām garajām kājām aizsprostojusi ieeju, kušetes stūrī kūkoja izmeklētāja Baiba Ratiņa. Bez brillēm viņas seja izskatījās neaizsargāta, pavisam bēr­nišķīga, sevišķi uz milicijas kapteiņa uzpleču fona: tāpat kā Šiliņš, ari viņa darbā bija ieradusies formas tērpā. Ar ierastu kustību pavilka uz leju svārciņus, lai apsegtu apa­ļīgos ceļus, bet acis atvērt nepapūlējās.

~~ Vai jārullē?

— Čuči mierīgi, iztiksim bez tevis, — negaidīti maigi

sacīja Šiliņš. — Kurā kaktā Andžs ievilcies?

— Teicās mašīnā likties uz auss. Laikam baidījās sa­kompromitēt mani. Vai arī sevi. — Viņa atdarīja tuvre­dzīgās acis un, ieraudzījusi sveša cilvēka izplūdušos ap­veidus, iesaucās: — Ko tad neteici, ka neesi viens? Atvai­nojiet, es tūlīt!

Bet mēs jau paguvām aizvērt durvis.

Arā valdīja palsa puskrēsla. Ne vairs gaišs, ne vēl tumšs. Savādi, cik ilgi jāaprod ar to, ka pulkstenis pār­bīdīts par stundu uz priekšu. Pēc dažiem mēnešiem liksies dabiski, ka deviņos jāsāk dedzināt ugunis, tomēr trīs ne­dēļas pēc Jāņiem pēc tradīcijas tā vien gribas vēl pirms pusnakts ieslēgt elektrību.

- Kā viņiem nav bail tik agri ķerties kkit svešām ma­šīnām'''

— Visizdevīgākais laiks, — Šiliņš iebilda. — Vēl pirms stundas gāza kā ar spaiņiem, un tad jau visi skrien, galvu plecos ierāvuši, ne pa labi, ne pa kreisi neskatās. Iekļūt autiņā ir viens spļāviens, pats zinu vismaz duci tādu pa­ņēmienu, kas pat piecas sekundes neprasa, bet tos gan nH/pamiišu, citādi vēl uzrakstīsiet mazu pamācību zag­šanā.

I ii Ja sāk darboties drošības signalizācija? — ne- atlaidos.

l iela muiža! — Viņš pavīpsnāja. — Kamēr kāds sadūšojas izskriet uz. ielas, šie jau sen aiz trešā stūra mūķē vaļa citu vāģi. Personiski es savējam esmu pierīkojis tādu dzelzs veiki, kas saslēdz stūri ar sajūga paminu. Resnāks par cietuma režģi, lai tik pamēģina vīlēt pušu.

Pēc šīs lekcijas taisni vai brīnījos, ka pie teātra ēkas vēl tik daudz mašīnu. Šiliņš devās meklēt nelaimīgo žiguļa īpašnieku, bet mēs ar milicijas autobusiņa šoferi aizslā- jām līdz vienīgajam robam visādu modeļu automobiļu pieblīvētajā parkingā.

Gaisā joprojām jautās lietus, debesis klāja bieza mā­koņu sega, neļaujot pat agrīnajām zvaigznēm spīguļoties apkartējās peļķēs. Sauss asfalta četrstūris nepārprotami liecināja, ka vēl nesen te stāvējusi mašīna. Tas ļāva spriest par laupījuma izmēriem, tomēr nekādus taustāmā­kus pieturas punktus nesniedza. Pat ar maksimālu iztēles piepūli nespēju iedomāties, ko būtu iesācis Šiliņa vietā.