Gunārs Cīrulis: Mīļais nesteidzies

I ii Ja sāk darboties drošības signalizācija? — ne- atlaidos.

l iela muiža! — Viņš pavīpsnāja. — Kamēr kāds sadūšojas izskriet uz. ielas, šie jau sen aiz trešā stūra mūķē vaļa citu vāģi. Personiski es savējam esmu pierīkojis tādu dzelzs veiki, kas saslēdz stūri ar sajūga paminu. Resnāks par cietuma režģi, lai tik pamēģina vīlēt pušu.

Pēc šīs lekcijas taisni vai brīnījos, ka pie teātra ēkas vēl tik daudz mašīnu. Šiliņš devās meklēt nelaimīgo žiguļa īpašnieku, bet mēs ar milicijas autobusiņa šoferi aizslā- jām līdz vienīgajam robam visādu modeļu automobiļu pieblīvētajā parkingā.

Gaisā joprojām jautās lietus, debesis klāja bieza mā­koņu sega, neļaujot pat agrīnajām zvaigznēm spīguļoties apkartējās peļķēs. Sauss asfalta četrstūris nepārprotami liecināja, ka vēl nesen te stāvējusi mašīna. Tas ļāva spriest par laupījuma izmēriem, tomēr nekādus taustāmā­kus pieturas punktus nesniedza. Pat ar maksimālu iztēles piepūli nespēju iedomāties, ko būtu iesācis Šiliņa vietā.

Andžs, apmēram divdesmit piecus gadus vecs, bet jau ar vēderiņu no ilgas sēdēšanas pie stūres, paraustīja ple­cus.

—   Viss, kas mūsu spēkos, jau izdarīts, nestiepsi taču šurp suni, eksperts arī neko jaunu nepateiks… Bezcerīga būšana. Šoreiz varbūt paveiksies tāpēc, ka šis laikus at­tapās. Nebūs vēl paguvuši aizdzīt uz mežu vai kādu ga­rāžu. Pēc divām dienām būtu pārkrāsota, brauktu ar citu numuru — ej nu meklē adatu siena kaudzē.

—   Tad jau iznāk, ka tāda zādzība tikpat kā bez riska.

—   Mūsdienās bez riska pat hokeju Sporta pilī nevar noskatīties, jo pastāv iespēja, ka dabūsi ar ripu pa aci. Ak, jā… par tām mašīnām… Agri vai vēlu zagļi tomēr iekrīt — viens par spekulāciju ar riepām vai radio, otrs par satiksmes noteikumu pārkāpšanu, kad jāuzrāda inspek­toram mašīnas tehniskā pase.

Kad atgriezāmies pie mikroautobusa, tajā jau sēdēja Egils Melnsvārciņš un, Šiliņam palīdzot ar konsultācijām, rakstīja par paskaidrojumu nosaukto iesniegumu.

—    Kas man te ko paskaidrot? — viņš protestēja. — it kā pašam būtu jātaisnojas, ka jūs nenovaktējāt manu mašīnu. Es neskaidroju, bet sūdzos!

—   Pilsoni, neskrieniet ar pieri sienā, rakstiet! — vecā­kais leitnants mudināja. — Laiks ir dārgs.

—   Jā, laiks, — cietušais atjēdzās. — Patlaban mana sieva tikai uztraucas, kur es pazudis, droši vien domā, ka tupu bufetē. Bet, kad uzzinās, tad dos vaļā tādu koncertu, ka nobālēs visas uvertīras un triumfa marši. Varbūt jūs pakavētos, biedri vecākais leitnant, un mēs kopā?…

—   Nē, nē, — Šiliņš enerģiski atgaiņājās un, redzot, ka Melnsvārciņš it nemaz nesteidzas ar rakstīšanu, pie- bilda: — Kurš tad meklēs jūsu mašīnu?

•Viltīgais gājiens iedarbojās. Bēdu varbūt arī baiļu — sagrauztais vīrs paņēma rokā pildspalvu un ieņemamā amata ailē ierakstīja «rekvizitors», tad atkal nolika to malā.

—   Par mašīnu viņai rūpju maz, tik mantkārīga inana Ināra nav, varbūt pat nopriecāsies, ka tagad būs mazāk klapatu, ka par apdrošināšanas naudu varēs izremontēt dzīvokli un nopirkt importa mēbeles. Bet viņa noteikti at­cerēsies, ka no sākta gala gribēja kājām nākt uz teātri, un uzliks savu mīļāko plati: «Tu jau nekad ar mani nerē­ķinies, tikai domā par savām ērtībām, nevis par manu veselību…» Un tā tālāk un tā joprojām. Un asaru būs vairāk nekā «Traviatas» miršanas ainā.

—   Laiks, — atgādināja Šiliņš.

Melnsvārciņš brīdi paklausīgi aizpildīja veidlapu, pēkšņi roka ar spalvu sastinga pie datuma iedaļas.

—   Ģeniāla idejai — viņš iesaucās. — Pateikšu sievai, ka pēdējā cēlienā aizvedu mašīnu uz garāžu, lai mēs pēc izrādes varētu pastaigas solī aizčāpot līdz mājām un izvē­dināt plaušas. Ja tik neuznāktu lietus, tad atkal būšu vainīgs… Jūs taču līdz rītam atradīsiet manu mašīnu, vai ne, biedri priekšniek?

Jautājumā strāvoja tādas sirdssāpes un cerības, ka Ši­liņš jutās spiests tikpat nopietni atbildēt:

—■ Centīsimies, bet galvot nevaru.

Iekvēlojas radiotelefona sarkanā spuldzīte, ieķērcās Izsaukuma signāls.

—   Sets atkāpis, — pavēstīja Katjas balss, kas mistro­jumā ar atmosfēras traucējumiem drīzāk atgādināja aiz­smakušu baritonu, nevis daiļskanīgu kontraltu.

—   Un ko dara?

—   Zvana pa telefonu, ko tad citu. Ziņo uz mājām, ka sveikā nonācis pastaigas pagrieziena punktā. Tā ka vari nesteigties, mazāk par četrdesmit minūtēm viņš nekad nerunā, — Katja mierināja.

Un tomēr Šiliņš kļuva nevaļīgs.

—   Zināt ko, pilsoni, kārtojiet savas ģimenes problēmas bez milicijas līdzdalības. Ja pēc pusstundas jūsu ziņo­jams nebūs uz mana galda, vainojiet pats sevi!… Andž, ieslēdz mirkšķinalaju un dod pa federil

Andžs i nedomāja īpaši traukties. Pacietīgi gaidīja, ka­mēr varēja mierīgi izbraukt uz ielas, tad pastāvēja pie luksofora sarkanās gaismas. Viņš vispār bija slavens ar to, ka ievēroja visus satiksmes noteikumus, pat tādus, kurus pārkāpt it kā būtu milicijas mašīnas pienākums. «Kur tie ātrie tikuši?» Andžs atspēkoja visus pārmetumus un dažu labu straujāku darbinieku ar savu lēnīgumu pa­darīja vai traku.

Tā -bija ļoti tālredzīga politika. Patiesībā Andžs va­rētu sacensties ar kuru katru sacīkšu braucēju, bet, zinā­dams, cik ļoti priekšnieki ciena ātrumu, baidījās, ka tikai viņu nepārceļ uz ministriju un nenozīmē par šoferi kādam no ministra vietniekiem. Tad nāktos atvadīties no brīv­dienām, līdz ar to — no autoskolas, kur Andžs kā pasnie­dzējs pelnīja baltu naudu, kur viņu dievināja daiļā dzi­muma kursantes, atvadīties arī no «tiesību apslacināšanas ballēm», kur dāmu deju reizēs ap viņu drūzmējās pie­lūdzējas. So-ārkārtējo popularitāti veicināja vairāki fak­tori: pirmkārt, Andžs bija vecpuisis, bet ar to vēl nebeidzās viņa neizmērojamās priekšrocības, jo, otrkārt, viņš atšķi­rībā no citiem instruktoriem nekad nelamājās, pat tad, kad skolniecei noslapa motors tieši "uz tramvaja sliedēm, neko rupjāku par frāzi «Rāmi, meitenīt, rāmi!» nemēdza izgrūst; treškārt, viņš nekad neņēma kukuļus, vienīgi vēr­tīgas piemiņas veltes pēc pārbaudījumu sekmīgas nokār­tošanas, kas allaž izdevās jau pirmajā mēģinājumā pat visnervozākajām dāmiņām, jo, ceturtkārt, arī autoinspek­cijā respektēja viņa labo reputāciju un nepiesējās tādiem sīkumiem kā neizslēgts pagrieziena rādītājs vai pārāk spēja bremzēšana. Arī es savā laikā biju mācījies pie Andža un gandrīz izblamējis viņa firmas godu, kad eksā­mena laikā atlaidu stūri un ņemos dauzīt pa muguru blakus sēdošajam inspektoram, kurš ar nepārtrauktu kle- pošanu centās novērst manu uzmanību.