Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

Izmeklētājā palaida klusu smieklu, bet tas nevienam nelikās īpaši jautrs. Uzbudinājums sārtoja vaigus, aiz biezajiem briļļu stikliem drudžaini spīdēja brūnās acis, tinušas, nespodras matu šķipsnas, ietverdamas pieri, pie­šķīra sejai šķelmīgu izteiksmi, un tomēr par pievilcīgu šo trīsdesmitgadigo sievieti saukt nevarēja. Viņai piemita kaul kas fanātisks un vienpusīgs, ne vārdos, ne kustībās nemanīja ta rotaļīgā viegluma, kuru tā cienām gan dzī­ves, gan darbabiedros.

— Nu labi, tolaik tas nebūtu bijis sevišķi prātīgi, fak- ' tiski mēs pārtikām no manas algas, bet tagad vīrs pelna

pieklājīgi, meilain nepieciešama māte, nevis allaž aiz­ņemta tante, kura visu laiku ieklausās, vai tik nezvana telefons. Virs .izkārtoja juriskonsulta vietu, pēc tam man piedāvāja pāriet, uz vizu daļu, kur arī vajadzīgi darbinieki ar juridisku izglītību. Skaisti mēbelēts kabinets, vāzē svaigi ziedi, prospekti ar krāsainām fotogrāfijām, labi ģērbti un pieklājīgi ārzemnieki, nekādas virsstundas — vari aizvest sīkos uz bērnudārzu un laikā aiziet pakaļ; kas vainas? Bet, kad iedomājos šo garlaicību, zosāda uzmetas. Esmu pagalam saindēta…

— Klausies, patiesības tnedniece, — Šiliņš aprāva Ra- tiņas pašapsūdzību. — Ja es būtu tavs vīrs..,

Arī viņam neizdevās pabeigt savu deklarāciju. Spalgi iedimdējās telefons, kas savieno pilsētas dežūrdaļu .ar autoinspekciju, un sarunas tūdaļ apklusa.

— Ziņo kapteinis .Jauze. Piecdesmit trešā mašīna tikko ieraudzījusi meklēto žiguli ar numuru 35—40 LTU un seko tai pa pēdām. Gaida rīkojumu.

Pie labākas gribas nespētu attēlot, kā majors Kozlovs tik veicīgi nokļuva līdz tālrunim. Droši vien uz āru lau­zās ilgā atpūtā uzkrātais starta ātrums.

— Kas pie stūres?

— Zagtajā mašīnā brauc divi vīrieši, mūsējā — ser- žante Aspa Vaivara. Viena pati, jo Larisa Burkova kopš vakardienas ir grūtniecības atvaļinājumā.

— Iztiksim bez intīmiem sīkumiem, - Kozlovs neap­mierināti saviebās, uzlika plaukstu uz mikrofona un ne­gaidīti asi pārmeta Ratiņai: — Redzi nu! Bet, ja viņas abas, kā sievietēm pieklājas, strādātu papīrdarbu, tad šai mašīnā sēdētu divi veči un zagļi būtu tikpat kā rokā. — Viņš pagrāba aparātu un, velkot aiz sevis garo auklu, piegāja pie Rīgas plāna. — Turpinām pirmīt pārtraukto sarunu… Kur atrodas jūsu modrā seržante, uz kurieni virzās?

Saklausījis jautājumā nievājošu zemtekstu, kapteinis atbildēja tikpat skarbi:

— Purvciema rajonā. Pa trešo kanālu varat uzņemt tiešus sakarus.

Katja jau kliedza radiotelefonā:

-— Piecdesmit trešā, izsaucu piecdesmit trešo!

— Piecdesmit trešā klausās, — caur atmosfēras sprak- šķiem atskanēja uztraukumā aizelsusies sievietes balss.

'—■ Ziņojiet! — majors pavēlēja.

— Esam pārbraukuši pāri Deglava gaisa tiltam. Āt­rums — tā ap sešdesmit. Pagaidām viņi nenojauš, ka tiek vajāti, jo rnanai mašīnai nav milicijas atšķirības zīmju.

— Ļoti labi. Pamēģiniet neiztramdīt. Sekojiet drošā atstatumā un ziņojiet ik pēc piecām minūtēm. Pacentīšos aizsūtīt palīgspēkus. Viss.

Viņš atvienoja un pieliecās pie cita mikrofona, tad pār­domāja un ar galvas mājienu pieaicināja Osi pie kartes.

— Tas laikam dieva pirksts, ka tieši tu dežurē šonakt. Parādi nu, ko esi iemācījies jaunajā robā! Uz kurieni pa­rasti aizdzen zagtās mašīnas, kur izģērbj?

— Tūlīt paskatīsimies, — Šiliņš ņēmās pētīt plānu. — Patlaban vel daudz iespēju. Palūko pats, — viņa rā­dītāja pirksts slīdēja pa ielu labirintu, — Maskavas šoseja, Lubānas virziens, Vidzemes meži, nemaz nerunājot par apvedceju. Bet benzīna maz, viņi taču nevar zināt, ka brīdinājuma spuldzīte tikko iedegusies. Tāpēc laidīs pa taisno.

— Uz kurieni? — majors nepacietīgi atkārtoja.

— Uz sarunāto biezokni, kur kompanjons gaida ar ma­šīnu, lai aiztransportētu laupījumu. Ļauj aplēst! — Viņš izpleta la r ās rokas pirkstus un tādā "veidā taustījās pa Rīgas nomali. — Vistuvāk tā kā būtu līdz Ulbrokas džun­gļiem, bet reizēm viņiem ir pilnīgi neaprēķināma loģika.

Majors nestrīdējās pretī. Grūti saprast, vai viņš pie­krita Šiliņa secinājumam, visdrīzāk — tikai izvēlējās to kā pieņemamu darba variantu, jo nevarēja taču līdz ritam zīlēt kafijas biezumos.

— Uzmanību, izsaucu visas patruļas mašīnas, kas at­rodas pilsētas ziemeļaustrumos — trijstūrī, kurš ietver Purvciemu, Mežciemu un Ķengaragu! — No miegainības vairs nebija ne vēsts, tagad Kozlovs man atgādināja karavadoni, kurš mierīgi izkārto uzbrukumam savus trie- cienspēkus. — Jānogriež ceļš tintes krāsas superluksa žigulim, kas grasās izrauties no pilsētas. Numurs — 35—40 LTU. 'l ajā sēž divi vīrieši, nav izslēgts, ka apbru­ņoti. Lai neizraisītu avāriju, pēc iespējas atturēties no pakaļdzīšanās. Nekavējoties sazināties ar…

II ka tieši šo aicinājumu gaidījusi, majora instruktāžu pārtrauca sor/.antes Vaivaras balss, kurā šoreiz bija sa­klausāma neviltota azarta kaisle:

— Runa piecdesmit trešā. Objekts pēkšņi strauji kā­pinājis ātrumu. Lai neatpaliktu, jāspiež līdz simtam. Vir­zāmies pa Dzeizavas ielu.

— Pavaicājiet, kāpēc šie sākuši tik dikti skrieti — kāds ierunājās man aiz muguras.

Psvēros atpakaļ. Atbalstījies pret stenderi, atvērtajās durvis stāvēja sirms, patukls puikvedis. Acīmredzot viņš, neviena nepamanīts, bija ienācis pirms krietna brīža, bet tikai tagad uzskatīja par nepieciešamu iejaukties. Viņš nerunāja skaļi, tomēr ar tādu dikciju, kas pārvarēja attā­lumu no sienas līdz mikrofonam, noturieties — iidz vien­tuļajai seržantei autoinspekcijas mašīnā.

— Divreiz atskatījās, tad pārbrauca krustojumu pie sarkanās gaismas pa kreisi. Sekoju kā pielīmēta, un tas laikam padarīja viņus tramīgus. Atļaujiet apdzīt un aiz­šķērsot ceļul

— Kategoriski aizliedzu! — pat nepalūkojies pulkvedī, atcirta atbildīgais dežurants. — Uzdedziet lielos uguņus, varbūt kādu pazīsiet.

Labu laiku nedzirdēja nekā. Kad jau radās iespaids, ka Aspa Vaivara atslēgusies, viņa atkal ierunājās, taču šoreiz pavisam bezcerīgi.

Netieku vairs līdzi, viņi skrien kā ārprātīgi, cilpo pa jauno kvartālu savienojumu ceļiem, izmanto caur- braucamās sētas… — Tālāko noslāpēja tādi kā šņuksti, elsas.

— Dīvaini, — Šiliņš vīlies sacīja. Un es taisījos aicināt Aspu mūsu rallija komandā.

— Sieviete, ko jūs gribat. — Kozlovs pasmīkņāja, tad atcerējās, ka nav izslēdzis mikrofonu, un bargi pavēlēja: — Uzmanību, uzmanību. Paliek spēkā rīkojums nobloķēt izbraukšanu no Rīgas, Tuvākās patruļas mašīnas apkalpe, nekavējoties dodieties palīgā seržantei Vaivarai!

Jutos neapmierināts. Iztēlē jau biju sacerējis tādu kā radioreportāžu par divcīņu starp likumu sargu un pārkā­pēju, kurā, protams, jāuzvar taisnībai. Ar šo neizšķirto iznākumu savus lasītājus diez vai iepriecināšu.

— Putniņi bija tikpat kā notverti, ek, tavu neražu! — Šiliņš zūdījās. — Būtu es pie stūres, gan šie sprukstiņi manītu, kas ir īstais kross… Bet vēl nekas nav zaudēts, galvenais, ka izdevies sadzīt pēdas.

Viņa negaidītā optimisma pārsteigts, pagriezu galvu un ieraudzīju Egilu Melnsvārciņu. Aiz vienas rokas viņu uz priekšu vilka rparīga pusmūža sieviete, kuras garie, puķainie lindraki un atkailinātie platkaulainie pleci var­būt iederējās lugas pirmizrādē, bet šeit šķita pavisam ne­vietā. Otrai rokai bija pieķēries vājiņš puiciska izskata milicis, kurš velti pūlējās apturēt iebrukumu.