GUNĀRS CĪRULIS: VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

— Tāpēc jau krājam naudu, lai nopirktu japāņu «Spīdolu», — Herberts jūsmoja. — Va­kar komisijas veikalā ieraudzījām trīsviļņu. «Sikuru», un maksā tikai pusotra staba. Pat dienas laikā Montekarlo uztver, mēs izmē­ģinājām.

— Un tev akurāt Montekarlo vajag, citādi vairs dzīvot nevari. Tad liec aiz auss, ko saka pieaudzis cilvēks, kurš ne tik vien pasaulē redzējis kā tavu spranču spēļu elli. Vislabākais radio ir un paliek reproduktors. Mūzika un ziņas nāk bez jebkādiem trokšņiem. Nav ko piebāzt galvu pilnu ar visādiem šlāgeriem, tāpat jau dulli esat. Es jūsu gados palīdzēju mātei uzturēt māju kārtībā, ne par kādiem tranzistoriem pat iepīkstēties neuzdrīkstējos…

Zandburga droši vien būtu vēl ilgi spredi­ķojusi, ja šai mirklī laukumā neparādītos kino­studijas mikroautobuss. No tā izrausās briļļains vīrs melnā ādas žaketē, viņam uz pēdām sekoja meitenīgi sīciņa tumšmate, uz kuras garajām cirtām pārgalvīgi balansēja maza, pelēka be­rete. Nezaudējot ne sekundi, operatore vērsa pret ļaužu murskuli kinokameru, iebāza tajā degunu un iedarbināja motoru.

— Velti netērējiet filmu, Lilij!—režisors Kreicmanis viņai uzsauca. — Citādi atkal pie­trūks izmēģinājumu kadriem.

Lilija Dunce neļāva sevi traucēt. Ļaunas mēles apgalvoja, ka viņa ar neapbruņotām acīm vairs nekā neredzot, protot skatīties tikai caur aparāta ainu meklētāju. Operatore neapstrīdēja šīs valodas un arī tagad ar profesionālu in­stinktu nemaldīgi vērsa objektīvu uz vispiemē­rotākajiem kandidātiem.

Kreicmanim tāpat bija nags uz īpatnējiem tipiem. Kādreiz viņš bija divus gadus studējis psiholoģiju un izskolojies par labu fiziono- mistu, tāpēc nebija nekāds brīnums, ka Zand­burga vienlaikus pievilka gan operatores, gan režisora uzmanību.

— Brīnišķīga! Kā radīta! — Kreicmanis iesaucās un ņēmās sirsnīgi kratīt pārsteigtās večiņas roku. — Lūdzu, apsēdieties, tas ir, stāviet vien kājās… Vai kādreiz teātrī esat bijusi?

— Tas ir mans elements! — Zandburga sa­slējās, cik vien to pieļāva gadu nasta un viņas nelielais augums. — Namu pārvaldes drama­tiskajā kopa man allažiņ piedāvā visatbildīgā­kās lomas. Un tikai pašcieņa spiež mani atteikties no tādiem tēliem kā Grēthena vai Dezdemona. Manā vecumā atļaut sevi publiski nogalēt, turklāt kādam greizsirdīgam nēģe­rim …

— Mūsu filmā jums tādas briesmas nedraud, bijušās namīpašnieces loma jums būs tīrais nieks, — Kreicmanis mierināja. — Pamēģiniet, piemēram, pasacīt: «Kad atceros savu pirmo balli šai zālē! … Pilsētas smalkākā sabied­rība … Pat kapteiņu sievas pāri pār slieksni nelaida…»

— Nav tiesa! — Zandburga protestēja. — Mans nelaiķis toreiz brauca vēl tikai par otro stūrmani, bet es neizlaidu nevienu savie­sīgu sarīkojumu.

— Tas tāpēc, ka jūsu tēva kungam piederēja vairumtirdzniecības uzņēmums un trīsstāvu nams Ģertrūdes ielā, — blakus stāvošais ve­čuks iejaucās sarunā.

— Kā jums nav kauna tā runāt, Timrota biedrs! Mans tēvs bankrotēja jau trīsdesmit pirmajā gadā un pēc tam līdz pat savai nāvei strādāja par vienkāršu tiesas izpildītāju.

— Dievs devis, dievs ņēmis,—Timrots sa­cīja izjustā balsī.

— Lilij, skatieties, baptistu sludinātājs, goda vārds, mūsu sludinātājs! — režisors sajūsmā iekliedzās. — Filmējiet, ko jūs bolāt acis… Tik laimīgs ķēriens no paša rīta. Pierakstiet, Janson, adreses un pases datus.

— Es? — Timrots izdvesa. — Kāpēc jūs ve­dat mani kārdinājumā? Jo ir teikts: kas dzīsies pēc šīs pasaules mantas, tas iemantos tikai ne­godu.

— Lieliski! — Dunce nolaida kameru. — Pal­dies, pietiks. Kā redzu, jūs jau sākat iejusties lomā.

— Kādā lomā?

— Brāļa Zigismunda tēlā, — Kreicmanis pa­skaidroja. — Mums scenārijā ierakstīts tāds veco laiku svētulis.

— Kungs, pasargā no grēka… Es gribēju teikt… Vai nevarētu kaut ko citu? Tuvāk pie darba tautas …

— Nekādā ziņā! Sludinātāja loma jums būs kā pie labākā skrodera pasūtīta, — filmas di­rektors Jansons aģitēja. — Maksāsim astoņus rubļus par uzņemšanas dienu un tikpat par ieskaņošanu.

— Tad jau gandrīz varētu, — Zandburga ieinteresējās. — Sakiet: vai mēs tajos titros ari būsim?

— Kas to lai tagad pasaka? — Režisors pa­slēpa smaidu savā lielajā, rūtainajā kabatas drānā. — Ja jūs lieliski tēlosiet…

— Par to varat nešaubīties, — Zandburga vēsi atbildēja. — Bet es tomēr palūgšu, sagla­bāt manu inkognito vai ļaut man uzstāties ar pseidonīmu. Baidos, ka daži augsti situēti radi nepareizi izpratīs manu soli un vēl nodomās,

ka dzenos pēc slavas vai naudas.

* * *

Neviens vairs neatcerējās, kā Raitai bija pie­lipusi iesauka «Kobra». Viņai nebija ne lun­kana auguma, ne briļļu uz deguna, nedz arī tik kuplu matu, ka tie kaut iztālēm atgādinātu aubi. Un arī pēc rakstura sešpadsmit gadus vecā, apaļīgā gaišmate bija drīzāk labsirdīga nekā indīga. Tieši tāpēc viņai vienīgajai no devītās klases meitenēm jau kuro gadu izdevās noturēties «zvērināto vecpuišu» kompānijā, kas nez kur sadabūtās nozīmītes ar burtiem VBM — Ventspils būvmehanizācija —iztulkoja kā «Varenie biznesmeņi». Raitu viņi savā bariņā cieta vairāku iemeslu dēļ: gandrīz vi­siem skaindināvu jūrniekiem pēc trešās glāzī­tes, ieraugot Raitas nevainīgā smaidā pavērtās lūpas, bērnišķīgi tuklos vaigus un naivas ticī­bas pārpilnās acis, likās, ka viņi redz savu līgavu, kas, rūsganajiem matiem plandot, skrien pretī tālās Narvikas, Hamerforsas vai Tampe- res ostā. Un kā no pārpilnības raga plūda dā­vanas — košļājamā gumija, cigaretes, lodīšu pildspalvas, parfimērijas paraudziņi, raibi izrak­stīti lakatiņi. Raita nekad nemēģināja neko piesavināties, ieguldīja visu kopējā katlā, kur nokļuva ar! pārējās pirktās un iemainītās man­tiņas. Tikpat noderīga meitene bija arī tad, kad vajadzēja kārtot pārdošanas darījumus. Viņai bija savi noņēmēji vēl kopš tiem laikiem, kad mātes uzdevumā vajadzēja grūtos brīžos pār­dot ejās starp tirgus būdām vectēva atsūtītās dāvanas. Bet tad no Kanādas pienāca vēstule melnā sēru rāmītī, vēl pēdējo reizi pastā tika izsniegta paka ar jau mirušā Jāņa Kļaviņa at­pakaļadresi, un šis ienākumu avots galīgi ap­sīka. Palika vienīgi prasme nekļūdīgi izvēlēties varbūtējo pircēju un pēc tā deguna noteikt izde­vīgāko cenu. Biznesmeņiem patika arī tas, ka Raita nekad neapšaubīja viņu pārākumu un tiesības pavēlēt un pakļāvās visiem Meksikāņa Džo un pat Herberta Trešā rīkojumiem.

Herbets -Kagainis joprojām tika dēvēts par Trešo, kaut gan abi vecākie vārdabrāļi jau pirms vairāk nekā gada bija atstājuši VBM saliedētās rindas. Pirmais tagad strādāja meža darbos Ugālē, jo pats bija nācis pie atziņas, ka mierīgāk pelnīt naudu godīgā ceļā. Otrajam šo gudrību mēģināja iekalt galvā labošanas kolonijas audzinātāji.

Pārējie biznesmeņi vēl nebija izpelnījušies palamas un tika saukti vienkārši par Janku, Rūdi, Vladiku un Slaviku. Tomēr nevarēja no­liegt, ka abiem brāļiem Morozoviem šī rīta pasākumā bija izšķiroši nopelni. Tieši viņi no sava tēva — ostas maiņas dispečera bija dabū­juši zināt, ka uz dažām stundām ūdens un deg­vielas krājuma papildināšanai ienāks kuģis «Helēna». Puikas pat nešaubījās, ka jūrnieki jau rīta agrumā nokāps krastā, lai kaut kur ' nogaršotu vietējo alu, un tāpēc dežurēja Pār- ventā. Viņi nevarēja galvot, vai kuģiniekiem izdevies dzeset savās mūžīgās slāpes, toties bija tos pārtvēruši netālu no ostas vārtiem un par lētu cenu nopirkuši četrus blokus vislabā­kās holandiešu košļājamās gumijas un pat brangu ūdenslīdēja rokas pulksteni, pēc kura Meksikānis Džo jau sen kāroja. Tas nekas, ka mehānisms štancēts un bez neviena rubīna, bet skats tiešām bija iespaidīgs.