GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

— Div sprukstiņ šeitan sūc bairīt, — viņa sacīja, iebāzusi livrejas kabatā Meksikāņa Džo pasniegto pateicības sīkmaksu." Tad pieliecās un kaut ko iečukstēja viņam ausī.

— Jāpagaida vien būs, — viņš atgriezies pa­sludināja.

— Žēl, ka visas «Mildas» iztirgotas. Vakar te viens meklējis par .deviņiem dolāriem ga­balā.

— Mēs taču esam nozvērējušies ar valūtu nekrāmēties, — Vladiks atgādināja.

— Šodien es aizgrūstu pat svētbildi un ne­maz neprasītu tev atļauju.

— To jau mums nemaz nav,—Slaviks prā­tīgi noteica..

— Dzīves sīkumi, kad ir principiālas dom­starpības, — Vladiks iecirtās. — Ciest nevaru šos jezuītiskos gājienus! No rīta pulkstenis, pusdienlaikā — unikāls radio… Interesanti, ko vēl līdz vakaram izgudrosi? Varbūt pat būsi gatavs soļot pāri mūsu līķiem…

— Jūs neesat Londonas Haidparkā, ser, — Meksikānis Džo dzēlīgi atcirta. — Par tādu izpļerkstēšanos šeit var dabūt pa purnu.

— Nāk!

Ārzemju kungi diez vai bija vecāki par vie­tējiem veikalniekiem. Arī apģērbā viņi atšķī­rās varbūt vienīgi ar to, ka valkāja vēl netī­rākus džinsus un kreklus. Taisni jābrīnās, kā durvju sardze tādus vispār ielaidusi restorānā. Droši vien negribēja darīt pāri kuģa puikam un misiņam, kuriem krasta atvaļinājumu pa­rasti piešķir visneizdevīgākajā laikā, — lai jau iedzer savus divus kausiņus …

— Taksi uz šipu? — Meksikānis Džo piedā­vāja, aizsprostojis zviedru jaunekļiem ceļu. — «Bornholma» — čop, čop, bai bai…

— Da, da! — priecīgi piekrita padruknais kuģa puika. Viņa gludi skūtā galva radīja ne­patīkamu asociāciju ar ieslodzījumu par huli­gānisku uzvedību.

Bet otrais noraidoši atmāja. Paberzēja labās rokas īkšķi un rādītāja pirkstu un atkal papu­rināja garos, gaišos matus. Meksikānis Džo to vien bija gaidījis.

— Okei, okei, — viņš mierināja-un tūdaļ klaji apvaicājās: — Es tev taksi, tu man gumiju, čop, čop?

—- Gumij niks, čop, čop. Ei jolle, — at­bildēja zviedru jūrnieks, kurš pēc izcelsmes laikam bija soms vai arī jauca Latviju ar Igau­niju. — Sigaret «Salem», olrait?

— Da, da! — Vladiks bija ar mieru un pa­čukstēja draugiem: — Man ir noņēmējs, kas maksā divus rubļus par trim paciņām.

— Bloku, — Meksikānis Džo paziņoja un pacēla gaisā desmit pirkstus.

Alus šiem diviem acīmredzot nebija gājis labumā. Parasti cilvēkam skurbulī viss divkār­šojas, bet zviedri izvilka tikai piecas paciņas un tad izgrieza uz āru tukšās bikšu kabatas.

— Diez kas jau nav, — Slaviks vīlies sacīja.

— Četri rubļi arī zemē nemētājas, — sapratis ka izvēles nav, Meksikānis Džo izšķīrās un ar enerģisku mājienu apturēja garām braucošu taksometru.

Kaut gan skaitītājs rādīja tikai piecdesmit astoņas kapeikas, viņš iedeva. šoferim apaļu rubli — ja gribi pats nopelnīt, jāatmet kāds kumoss arī citiem.

Kobru un viņas pavadoņus Meksikānis Džo atrada netālu no ostas vārtiem ierastajā vietā ceļmalas krūmos un jau pēc nomāktajām sejām saprata, ka nekāds priecīgs pārsteigums nav sagaidāms.

— Visi ārzemnieki guļ kā beigti, — Janka sūrojās. — Bet mūsējie drāž garām mašīnās. Līdz vakaram te nebūs nekādas jēgas.

— Ugunsdzēsēju Čips brīdi pagrozījās, bet pēkšņi aizlaidās, — Rūdis stāstīja.

— Čips? — Meksikānis Džo kļuva domīgs. — Tad nemaz nav tik bezcerīgi, šis pa tukšo no mājām neizkustēsies…

It kā viņa vārdus apstiprinot, šosejas līkumā parādījās gara auguma vīrietis, kas abās rokās stiepa aizdomīgi apjomīgas pakas. Krekla iz­griezumā lielā mezglā sasietais raibais lakatiņš un milzīgās, tumšās brilles virs ērgļa deguna it kā tīšām vērta viņu līdzīgu piedzīvojumu filmas kontrabandistiem. Bet uz ekrāna tie savus nelikumīgos darījumus veica kā rotaļā­damies, Čips turpretī bija gluži nosvīdis, ik pēc dažiem soļiem apstājās un ar piedurkni slaucīja pieri. Smēķēšanu viņš bija atmetis, alkoholiskus dzērienus nu jau otro gadu tikpat kā neņēma mutē, taču uzbaroties Čipam nekādi neizdevās. Un tomēr viņš nespēja paklausīt ārsta padomam un pārcelties uz dzīvi tālāk prom no mitrā piejūras klimata, strādāt lauku darbus, nostiprināt plaušas. Tiesa, arī tagad pietika naudas vairākiem gadiem, bet būtu noziegums neizdarīt līdz galam tik vērienīgi iesākto kombināciju.

Ieraudzījis Meksikāni Džo, Čips no sirds priecājās:

— Sveiciens bezdarbnieku armijai!

— Tev jau ari diez cik spīdoši neklājas, ja esi spiests kātot ar četrdesmit trešo numuru.

Citā reizē Meksikānis Džo nebūtu uzdrīkstē­jies atbildēt tādā tonī, bet draudzīgā uzruna

nepārprotami liecināja, ka Cips netaisās trenkt viņus pie visiem velniem un to sievasmātēm.

— Vai jums riteņi līdzi? Aiztransportējiet šīs paunas līdz manam midzenim, es parādā nepalikšu.

— Ko nu par to…

Meksikānis Džo pacēla pakas un tūdaļ gan­drīz atkal izlaida no rokām. Tās bija pārstei­dzoši vieglas, it kā ar gaisu vien piepildītas.

— Man atveda mohēras dziju, — Cips stei­dzās paskaidrot. — Ventspils dāmas tā izlepu­šas, ka sintētiskās parūkas drīz vairs par velti neņems. Bet dabiskie mati tur vēl dārgāki nekā pie mums… Toties vilna ir ejoša prece pat uz laukiem.

Ticis vaļā no nesamā, Čips jutās kā no jauna piedzimis. Tā tik bija laime, ka ceļā pagadījās šie zaļknābji! Nekāpsi taču ar tādu aizdomīgu bagāžu autobusā un vēl jo mazāk taksometrā, ja nezini, kas pie stūres. Puikas nenodos, pašiem pirksti ne sevišķi tīri. Un tomēr būtu labāk norēķināties par pakalpojumu skaidrā naudā, arī viņš citiem par paldies nemēdz palīdzēt.

Drīz izrādījās, ka Meksikānis Džo nebūt netaisās tēlot Salaveci.

— Dots pret dotu, — viņš sacīja, kad abi riteņbraucēji bija izzuduši skatieniem. — Aiz- lienē piecas naudas. Var arī uz procentiem.

— Ne par ko pasaulē! — Čips skarbi atteica.. —- Tas ir visdrošākais ceļš, kā iemantot ienaid­nieku uz visu mūžu, — cilvēks neatdod naudu un turklāt vēl sāk tevi ienīst… Bet avansu varat dabūt katrā laikā. Prece pēc jūsu izvēles, cena pēc tirgus konjunktūras.

— Tava konjunktūra visā pilsētā slavena,-— Meksikānis Džo gaudās, tomēr iebāza kabatā Čipa pasniegtos desmitniekus.

— Un liec vērā, — Čips atvadām piekodi­nāja. — Lodīšu spalvas tikai ar plikiem bābie­šiem, citas vari stiept taisnā ceļā uz bērnudārzu.

* * *

Aparāts skanēja vareni. Pietika pagriezt pogu par vienu milimetru, lai pilnā balsī ieru­nātos jauna stacija vai iepīkstētos morzes signāli, kas tāpat liecināja par uztvērēja izcilo jutīgumu. Pat atmosfēras traucējumu radītie tarkšķi neplosīja ausu bungādiņas. Tiesa, īsie viļņi nebija izstiepti, bet īpaša palēninājuma ierīce atļāva precīzi atrast vēlamo raidītāju.

Meksikānis Džo nespēja saprast, kā tas bija gadījies, ka «Sikuru» savā ziņā pārņēmis Her­berts Trešais un tagad neizlaiž to no rokām. Saudzīgiem pirkstiem viņš grozīja pogas, bez pieturas ceļodams pa dažādām Eiropas pilsētām. Vajadzētu atņemt, kamēr pārējie vēl nav pie­raduši uzskatīt viņu par radioaparāta saim­nieku, bet Zandburgas klātbūtnē negribējās likt lietā spēku.

— Ļauj tokš paklausīties! — Loča atraitne jau sāka zaudēt pacietību. — Miera nemaz vairs nezini. Nupat bija tik smuks meldiņš, ka sirds taisni kusa.

— Aizvēsturisks valsis. — Raita sašķobīja seju.