GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

— Ļaujiet, es jums palīdzēšu, — Tedis pie­dāvāja, redzēdams, ka inspektore nopūlas ar smagajām dzelzs durvīm.

Viņš vēl tikai taisījās nosēdināt bērnu at­zveltnes krēslā, kad atkal atskanēja bungādi­ņas plosošs brēciens. Gluži kā runājoša lelle, skuķēns cieta klusu vienīgi stateniskā stāvoklī. Tikmēr inspektore no lielā naudas skapja bija izvilkusi nobružātu plīša lāci un mēļu gumijas zaķīti.

— Jūsu priekšgājēja pēdējā reforma: rotaļ­lietas jāglabā aiz atslēgas, lai aizturētais šeit nejustos kā bērnudārzā… Būtu labāk mums vispār atņēmis rūpes par atrastajiem zīdaiņiem. Šī jaunkundze, piemēram, noklīdusi tirgū un neprot pateikt, vai ir no pilsētas vai no lau­kiem.

— Pati arī vēl neesat man pateikusi, kā lai jūs uzrunāju.

Inspektore nepaguva atbildēt, jo atvērās dur­vis un milicijas seržants istabā ieveda noraudā­jušos sievieti. Izrāvusi meitu no Jaunkalna ro­kām, viņa bērnu ātri iekaustīja. Meitenīte pat neiepīkstējās. Toties māte, beidzot atguvusi dvēseles mieru, ļāva vaļu uzkrātajam satrau­kumam. '

— Iedomājieties, es šai pērku avenes, nu, padiņģējos mazliet, zvejnieki taču nekāš no jūras naudu ārā, nu, aizrunājos mazliet, bet šī nespēj ne mirkli nostāvēt mierīga. Un, kamēr es pa radio vai visu balsi izraudāju, omulīgi amizējas ar svešiem onkuļiem. Varēji nokļūt zem autiņa, tad tu redzētu…

Jaunkalns vairs neklausījās. Viņu nodarbināja jautājums, vai dežurējošā inspektore ir bērnu istabas priekšniece. Un, ja tā ir jaunākā darbi­niece, tātad gados vecākā, cik jaunai jābūt at­vaļinājumā aizbraukušajai vecākajai inspekto­rei, kuras vārds ir Līga? Tedis juta, ka viņam nav pa spēkam atrisināt šo gadu un dienesta pakāpju rēbusu.

Pēkšņi telpā bija iestājies klusums. Istabā vairs neredzēja ne mātes, ne meitas. Arī ser­žants bija pamanījies izslīdēt pa durvīm. Un tikai kaktā pamestais plīša lāčuks aizkustinā­jumā spīdošām acīm priecājās par laimīgo ģi­menes apvienošanos un savu atgūto brīvību.

Inspektore ieslēdza notikumu reģistrācijas grāmatu galda atvilktnē.

— Labi, ka nepaguvu neko ierakstīt.

— Liekas, māte pat paldies nepateica.

— Nu jau ceturtais gads, kopš te strādāju, bet pateicības vārdus neesmu vēl ne reizi dzir­dējusi. Mātes asaras, tēvu šķendēšanās, pašu vaininieku ietiepīgā klusēšana. No tāda pat ar stangām vairāk par «jā» vai «nē» nevar izvilkt… Bet ko es jums tik gari stāstu, gan jau drīz izbaudīsiet visus šos priekus. — Viņa uzmeta Tedim ašu skatienu. — Jūs taču esat at­nācis Pečaka vietā, vai ne, inspektor, piedodiet, pirmīt nesaklausīju jūsu uzvārdu…

— Jaunkalns, — Tedis sacīja un aši pastiepa roku.

Būtu bijis daudz iespaidīgāk sasist papēžus kopā, bet bez formas tērpa, ar sandalēm kā­jās… Inspektore piecēlās un tikpat svinīgi at­ņēma viņa otrreizējo sveicienu.

— Es, ja jūs to vēl nezināt, esmu Maiga An- dere.

— Man vajadzētu iepazīties ar jūsu saimnie­cību. Uzskaites kārtību, profilakses pasāku­miem un visu pārējo.

— Piektdienas dienā? — Andere nemaz neslēpa savu nepatiku. — Jūs taču pat neesat vēl savas mantiņas nekur nolicis. Vai tiešām taisāties līdz tumsai staigāt pa pilsētu kā tū­rists ar mugursomu uz pleciem? Nāciet pirm­dien, tad priekšniece būs atpakaļ.

Tedim Jaunkalnam negribējās zaudēt laiku, tomēr būtu neprāts iecirsties un jau pirmajā dienā iemantot birokrāta iesauku.

— Tā mēs te dzīvojam. — Inspektore atvēra durvis uz otro istabu, tikpat neomulīgu kā pirmo kabinetu.—Varētu būt lepnāk, vai ne?

— Un kas te blakus? — Jaunkalns norādīja uz durvīm, kuras daļēji aizsedza vecmodīga etažere.

— Mūsu rezerves vai, kā raksta romānos, priekšpēdējā rezerve, vēl precīzāk: namu pār­valdes bērnu istaba. — Andere rūgti pasmī­nēja. — Pēc ieceres šī ideja nemaz nav zemē metama, tikai kur, es jums jautāju, kur jūs rausiet entuziastus, kas brīvprātīgi noņemsies ar svešiem bērniem, ja jau vecāki nevar vai negrib tiem atlicināt kaut dažas stundas dienā?

— Piedodiet, vai jums ir bērni? — Jaun­kalns taujāja.

— Tad es šeit nenīktu. Nē, «demogrāfiskais sprādziens» man vēl priekšā — tikko dabūsim atsevišķu dzīvokli… Jā, kur jūs dzīvosiet?

Jaunkalns pasniedza viņai četrkārt salocītu zīmīti.

— Pat ja es nepazītu majora Blumberga rokrakstu… — Viņa grīni pasmaidīja. — Vis- kliedzošākais nabadzības apliecinājums. Šīs pašas adreses viņš pirms četriem gadiem iedeva man. Vismaz pirmo varat mierīgi izsvītrot — tur mēs ar vīru dzīvojam vēl šodien. Zināt ko, ja jūs esat romantikas cienītājs, stūrējiet taisni uz Kapteiņu ielu. Veca māja ar dārzu pašā ostmalā, arī saimniece ar veco laiku niķiem. Bet zelta cilvēks, viena no mūsņ pašaizliedzī­gākajām aktīvistēm. Un ļaunākajā gadījumā piezvaniet man — noliksim šeit saliekamo gultu. Ar ērtībām tā nu būs, kā būs, toties pēc pus­nakts klusums garantēts.

Tedis bija mācījies Ventspils vidusskolā, tā­pēc zināja ceļu uz Kapteiņa ielu. Pie kinote­ātra durvīm, gluži tāpat kā viņa laikos, bez acīm redzama iemesla slaistījās pusaudži un vērtējošiem skatieniem pētīja katra garāmgā­jēja sejas izteiksmi. Viens no šiem namu stu­tētā jiem nesteidzīgā gaitā tuvojās Jaunkalnam un, pat neizņēmis rokas no bikšu kabatām, strupi vaicāja:

— Biļetes nevajag?

Lielajā zālē jau kuro nedēļu rādīja «Smil­tāju ģenerāļus», bet filmas varoņu bēdīgais liktenis laikam nemaz nebija ietekmējis vie­tējo «pulkvežu» dzīves uzskatus. Drīzāk ot­rādi — bezkaunīgais smīniņš un draudīgi uz priekšu izbīdītais kreisais plecs šķita aizgūts no brazīliešu klaidoņu barveža stājas.

— Un cik pa virsu? — Jaunkalns apjautājās.

— Cik nav žēl, — sekoja tradicionālā at­bilde. Klusuma iedrošināts, jaunais spekulants piebilda: — Ja gribat ložu, bleķojiet rubli.

— Bet pats uz miliciju negribi?

Puisis nicīgi paraustīja plecus — tādus tuk­šus draudus viņš dienā dzirdēja vismaz piec­reiz.

— Neviens jau ar varu nespiež. Vari vest savu kadru uz pludmales krūmiem. — Šie vārdi gan atskanēja no droša atstatuma.

Jaunkalns nepagrieza galvu atpakaļ. Jādara viss, lai neļautu zēniem spert šo pirmo soli pa taku, kas var novest viņus līdz daudz nopiet­nākiem noziegumiem. Bet tikpat nepareizi būtu pēkšņi iztēloties melnā krāsā visu jauno pa­audzi, no kuras viņš pats vēl nebija paguvis nekur tālu aiziet. Nedrīkst pāragri piesavinā­ties pieaugušo aizspriedumus un kā baznīcas klēpī atgrieztam grēciniekam tagad ar divkāršu naidu vērsties pret ķeceriem! Tā viņš jaunajā darbā panākumus negūs. Ja neizdosies ielīst jauniešu ādā, tad viņam savu mūžu neatrast kopēju valodu ar nepilngadīgajiem likuma pārkāpējiem. Ja nesapratīs rīcības motīvus, viņš neatklās nevienu noziegumu.

Jā, no visām lozēm viņam kritusi visnelai­mīgākā. Protams, būtu bijis aplami cerēt, ka tik liela pilsēta, kāda tagad ir Ventspils, visus šos gadus dzīvojusi latviešu superdetektīva gaidās un nu gatava apsveikt to Teodora Jaun- kalna personā. Un tomēr norīkojums krimināl­meklēšanas «bērnudārzā» bija sāpīgs trieciens. Viņa juridiskās zināšanas noderētu visur — izmeklēšanā, operatīvajā darbā, pat autoin­spekcijā. Turpretim šeit, kā liekas, vajadzīgs mācīts pedagogs ar neizsmeļamu pacietību un iejušanās spējām, ne tikai labs likumu pazinējs. Jau sīkā epizode ar kinobiļešu spekulantu rādīja, ka ar likumu vien neko nepanāks.