GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

— Tas taču neietilpst manā kompetencē!

Jaunkalns vēl šaubījās, tomēr izredzes jau pirmajā darba dienā atklāt krāpšanas afēru bija ļoti vilinošas — varbūt priekšniecība nāks pie atziņas, ka viņam var uzticēt atbildīgākus uzdevumus.

— Štrunts! Nedomā, ka tev tie sīkie tikai jāietupina. Tavs pirmais pienākums pasargāt viņus, neļaut viņiem kļūt par noziegumu upu­riem.

— Skan pārliecinoši, — Jaunkalns pie­krita. — Zināt ko, pie viena pieteikšu dežu­rantam un paņemšu dažas nopratināšanas veid­lapas.

— Nebūsim sīkumaini, noformēsim, kad visi gali nāks mūsu rokās. Sestdien un svētdien var strādāt arī bez birokrātiskiem papīrīšiem. Ek, kopā mēs tādus kalnus gāzīsim, ka ministrs drīz būs spiests aizlaist Eduardu pensijā un viņa vietā iecelt tevi, paļaujies uz mani!

Jaunkalns rezolūti atbīdīja krēslu. Viņš gan juta, ka grasās rīkoties ne visai likumīgi, tomēr atspēkot Zandburgas pamatojumus nejaudāja.

— Norunāts. Pēc stundas gaidiet mani atpa­kaļ. Vai varbūt izdevīgāk satikties centrā — pie komisijas veikala?

— Vai manu dieniņ! — Zandburga pēkšņi iesaucās. — Man taču drīz sākas filmēšana, mums šodien ir režīms.

— Režīms? — Jaunkalns nesaprata.

— Tas ir tad, kad uz ielas vēl gaiša pēcpus­diena, bet uz ekrāna jau tumšs vakars… Nē, uzņemšanu es nedrīkstu nokavēt, visa mana manšapte solījās atnākt paskatīties, kā es tē­loju. Atnāc tu arī uz tingeltangelu, tur es tevi iepazīstināšu ar Kobru un Herbertu Trešo, va­rēsi nopratināt un pie viena …

— Uz kurieni?

— Nu, uz to mūsu atrakciju parku, kas ta­gad darbojas cauru gadu. Šodien iešot īpaši augsti, kinoļaudis sataisījušies pat veclaiku umurkumuru uzstādīt. Ja nelaidīs iekšā, uz­rādi apliecību vai atsaucies uz mani… uz gal­venās lomas tēlotāju.

Zandburga pacēla no spilvena aizmigušo ku­cēnu.

— Nāc, Tomiņ, paņemšu tevi līdz, ar ko tu esi sliktāks par Timrota Robi?

* * *

Čips pamodās vēlā pēcpusdienā. Tas viņam neatgadījās pirmoreiz, bet tādas galvas sāpes viņš nekad nebija piedzīvojis. Tikai ar lielām pūlēm viņš spēja atvērt kreiso aci, labo paģi­ras plēsa vai pušu.

«Re, ko nozīmē zaudēt vienrocīgās raušanas formu,» Čips sevi pažēloja un kārtējo reizi stingri apņēmās vismaz gadu nodzīvot Krimā, tikko izdevīgais darījums būs galā. Tieši uz to arī vakar bija jāiedzer.

Paģiras Čipu nebiedēja. No pieredzes viņš zināja, kā tās salāpīt. Bet kāpēc sāpēja tikai galvas labā puse? Vai tiešām pretēji ieradu­mam viņš būtu iemetis nepāra skaitu glāzīšu?

Čips piecēlās kājās un uzmanīgi paspēra dažus soļus. Nē, klibs viņš vēl nebija. Toties labajos deniņos iedūra tā, ka acs ābols gandrīz izsprāga no dobuma. Viņš atkal apgūlās un drudžaini mēģināja atsaukt atmiņā vakardienas notikumus. Vispirms uzdzēra veselību nama­tēvam. Viens. Tad viņa sievai — divi. Pēc tam, kā jau pienākas smalkā sabiedrībā, vīrieši,

kājās stāvot, iztukšoja glāzītes par daiļajām dāmām — trīs. Brīdi vēlāk par visiem ģimenes locekļiem kopumā un atsevišķi… Pag, pag, cik īsteni to izdzimteņu šajā salašņu bandā? Viens, divi, pieci un vēl tā vecā čūska — meis­tara krustmāte, kuru tas nekādi nevarot iz­rakstīt no dzīvokļa… Tātad seši, kopā deviņas glāzītes. Pagaidām uzskaite bija kibernētiskās zinātnes līmenī. Viņš sadzēra tubrālību ar kai­miņieni un tik aizrautīgi skūpstījās, ka izlaida vienu tūri. Lai atgūtu elpu, iecirta maziņo bez tosta… Lūk, klupšanas akmens, kuram viņš pāri netika! Tālākai smadzeņu piepūlei vairs nebija itin nekādas jēgas. Kaut gan — tagad sāpēja visa galva un varēja ar mierīgu sirds­apziņu sākt ārstēties.

Jaunības spēka gados —, Cips īgni savie­bās — paģiras visātrāk slīka svaigā alū. Bet kur vasaras vidū rausi bairīti? Tad Cips atce­rējās, ka šodien kinostudija paredzējusi atrak­ciju laukumā filmēt īstu pirmskara gadatirgu. Tur gan vecais labais miezītis plūdīs bez ap­sīkuma!

Čips saģērbās kā uz īstiem svētkiem… Kas to var iepriekš paredzēt, iespējams, kādam vēl ienāks prātā pieaicināt viņu masu skatam. Tāpēc viņš neuzvilka mugurā brīvprātīgo ugunsdzēsēju parādes tērpu, bet izvēlējās baltu kreklu, gaiši pelēkas flaneļa bikses un zilu tūka žaketi. Džinsenes un raibi izrakstītus kreklus Cips nekad nevalkāja, viņš nebija tāds plikadīda kā preces noņēmēji. Pie spoguļa sasukāja paretos, gaišos matus, iebāza krūšu kabatā paprāvu žūksni desmitnieku, ārka- batā — dažas paciņas košļājamās gumijas un vairākas piedauzīgas fotogrāfijas. īstam veikalniekam vienmēr jābūt gatavam pirkt vai pārdot. Paņēma rokā nesen sagādāto tranzistoru uztvērēju «S-kura» un devās ceļā.

Mūziku Cips sadzirdēja jau pa krietnu ga­balu. Kamēr viņš soļoja, tango «Es zinu, šie vārdi tev nenāk no sirds» paguva nomainīt valsis «Šalc zaļais mežs», to savukārt aizstāja «Šņāci, Minna». Un tad laukuma vidū kā mil­zīga, fantastiska puķe uzziedēja «panorāmas ritenis». Pēcpusdienas saules slīpie stari, dejojot uz metāla apkalumiem, meta zaķīšus sejās tiem laimīgajiem, kurus režisors jau bija izvēlējies.

Ar katru jauno pāri augstāk un augstāk gaisā pacēlās gondola, kurā lepni sēdēja Zand­burga un viņas šodienas filmēšanās partneris Timrots. Grupas kostīmu māksliniece bija bez iebildumiem akceptējusi viņas tērpu, tikai pa­pildus izsniegusi gaišus glazē cimdus un plat- malainu cepuri ar mākslīgiem kompotaugļiem. Turpretī Timrots nebija nosmādējis valsts ap­ģērbu. Augsta, sastīvināta apkakle kā pīlārs balstīja gludi skūto zodu, melnās garīdznieka drēbes vērta karstumu tik neciešamu, ka nā­cās nepārtraukti vēdināties.

— Izbeidziet tokš vienreiz, jūs neesat anga­žēts tēlot vējdzirnavas, — Zandburga pikti piezīmēja. — Nemaz nevar baudīt dabas skaistumu.

Viņai šķita, ka šis paziņojums ir konspirāci­jas kalngals, jo patiesībā Zandburga ar skatie­niem meklēja Jaunkalnu. Kur tas tūļa tik ilgi kavējas, jau sen varēja būt klāt… Zandburga grozīja galvu uz visām pusēm.

Lejā pletās brīvdabas estrādes laukums, kas ar solu vēdekli mazliet atgādināja seno romiešu arēnu. To ar sulīgu zaļumu apjoza priedes.

Otrā pusē aiz bērnu rotaļu laukuma raibajām sēnēm drūzmējās pilsētas jumti. Vēl vairāk uz rietumiem kā rūpniegiskās nomales sargposteņi pret debesīm cēlās dūmeņi, milzīgas cisternas, celtņi, kuģu masti.

— Beidzot! — Zandburga iesaucās n sāka enerģiski vicināt rokas.

Bet Jaunkalns ij nedomāja palūkoties uz augšu. Viņam ne prātā neienāca, ka tik cienī­jama vecuma sieviete var karāties gaisā kaut kur pusceļā starp zemi un debesīm. Daudz ticamāk, ka viņa ielīdusi padsmitnieku barā pie šautuves būdas, no kuras atskanēja blīkšķi un dimdoņa, un jauniešu līksmie smiekli.

— Sveiks, kolēģi! — Drukns milicijas kap­teinis apstādināja Tedi. — Šorīt iztālēm redzēju jūs nodaļas gaitenī, bet bērnu istabā iegriezos par vēiu… Hermanis Pečaks, nu jau trešo nedēļu kapteinis un — ar pirmdienu sākot — pilsētas štāba priekšnieks. Lietu pārņemšanu nokārtosim jaunnedēļ, bet krietnu daļu jūsu nākamā kontingenta varu nodot tepat, tā sakot, no rokas rokā. — Viņš plati pasmaidīja un, mazliet pastiepies, atzinīgi uzsita Tedim uz pleca. — Jūs tālu tiksiet, ja pirmajā dienā attapāties atnākt šurp. Malacis!

— Jūs tāpat negribat" viņus pamest likteņa varā, — Jaunkalns nepalika uzslavu parādā.