GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

— Neuzminējāt! Mani atsūtīja apsargāt Rīgas kinozvaigznes. Tagad ļaudis atkal kāri uz veco laiku modēm. Vai tad citādi te grozī­tos visa ostas rajona kompānija? Pat brand- majors Čips atvilcies, uzcirties kā pāvs. — Viņš neuzkrītoši parādīja Tedim Čipu. — Lai viņš paiet nost, tad es jūs iepazīstināšu ar Meksikāni Džo un viņa komandu. Pagaidām vēl nav uzskaitē, bet lai liek aiz auss, ka mēs nenolaižam acis.

Čipu bija pamanījis arī režisors Kreicmanis, kurš aizvien vēl meklēja burzmā raksturīgus tipus. Piesaucis filmas direktoru, viņš čukstēja:

— Janson, jūs atkal ietaupīsiet kostīmiem. Sarunājiet ar šo putnu biedēkli un apsēdiniet vienā gondolā ar mūsu Lidiju. Lai stāsta viņai savu biogrāfiju, vienalga — ko, tikai lai nedod rokām vaļu. Rīt Zvejniecības muzejā viņš mums nav vajadzīgs.

— Tas ar garajām, melnajām pinkām? — Jansons šaubījās.

— To es jums uzdāvinu. Kā suvenīrul — režisors errojās. — Man vajadzīgs tas spruk­stiņš, kuram rokā tāda pati radiokaste, kādu jūs sev vakar nopirkāt komisijas bodē. Vai vēl kaut kas nav skaidrs?

Beidzot milzīgā riteņa pasažieru komplekts bija pilns. Kad iekāpa pēdējie divi statisti, goņdolas vēlreiz sakustējās. Zandburga atkal atradās lejā, un šo izdevību viņa, protams, nevarēja palaist garām. Pietiekami viņa augšā bija sanervozējusies, bezspēcīgi vērodama, ka Teodors nekādi neuzdrošinās pats pieiet pie Herberta Trešā. Garajiem svārkiem plandot, Zandburga skriešus šķērsoja laukumu.

— Es tūlīt! — viņa pāri plecam uzsauca režisora asistentei.

— Kas noticis? — no operatora celtņa kliedza Lilija Dunce.

— Laikam ~daba likusi sevi manīt,.— asistente vienaldzīgi atbildēja. — Viņas vecumā tu arī skriesi katru stundu.

Meksikānis Džo bija loti apmierināts ar die­nas rezultātiem. Pusi parāda izdevies nolīdzi­nāt, aizbraucot uz burāšanas nometni Ventas krastā, kur DOSAAF militārajai disciplīnai padotajiem ūdenssportistiem jau bija izsīkuši cigarešu un košļājamās gumijas krājumi. Viņi pirka, neko daudz nekaulēdamies… Un otru pusi nupat bija atlaidis Čips, pieprasot par to tikai nieka ekspreša pakalpojumu — pa nedē­ļas nogali aiznest dažas pakas no Pārventas līdz tirgus laukumam. Meksikānis Džo gan ne­saprata, kāpēc to nevarēja izdarīt jau iepriek­šējā dienā, bet nelauzīja velti galvu. Jo labāk — pats viņš taču nebūtu uzdrošinājies nosaukt tādu cenu.

Un tagad vēl šis necerēti daudzveidīgais atrakciju parks! Parasti šeit aiz garlaicības sprāga pat mušas. Kā nebeidzamā agonijā, te sastingdams, te atkal paraustīdamies uz priekšu, lēnām, lēnām griezās panorāmas ritenis, kura gondolās pie vējiem un šūpām pieraduši jūr­nieki jebkurā augstumā kaislīgi skūpstīja sa­vas dāmas; šautuvē daži tēvi mēģināja nedro­šām rokām nodemonstrēt atvasēm kara dienestā apgūto tēmēšanas māku un sirdīgi gānīja ne- nocentrētos graudus, slikto apgaismojumu, ne­uzvilktos mērķus; smieklu istabas grūtsirdīgā kasiere, savu veidolu greizā spogulī pētīdama, centās izprast, kāpēc viņu pametis vīrs; sen neeļļotais karuselis kustējās sēru marša tempā, dodot iespēju vecmāmuļām soļot līdzās un ga­nīt koka zirgu mugurā sēdošos bērnubērnus.

Šodien turpretī laukumā bangoja jautrība, uz katra soļa apmeklētāju acis kārdināja raibi plakāti, ausis glāstīja iekšā rāvēju piedāvā­jumi. Vai kāds brīnums, ka biznesmeņi izklīduši kur kurais?… Trešais, paskat, nostājies garajā rindā pie kioska, kur stacijas bufetes resnā Sarmīte cepa «franču vafeles» un ar tādu kā divriteņu pumpi pildīja tās ar putu krējumu. Kobra jau kuru seansu mēģināja noskaidrot, vai tik sieviete ar bārdu nav pārģērbts vīrietis, un pacietīgi gaidīja savu kārtu, lai pašrocīgi paraustītu viņu aiz garajiem vaiga matiem. Brāļi Morozovi beidzot varēja izšķirt savu ne­beidzamo strīdu, kurš stiprāks, ar koka āmuru sizdami pa galvu priecīgi smaidošam turkam. Rūdis un Janka nenogurstoši svieda koka bumbas, cenzdamies sadauzīt diegos pakārtās tējkannas, zupas šķīvjus, kafijas tases un citus traukus. Viņš pats tūdaļ dosies uz loteriju, kur noteikti izvilks no laimes rata lielo vinnestu — dzīvu zosi — un aiznesīs to mātei, lai nobaro uz Mārtiņiem.

Kaut Ventspilī biežāk notiktu filmēšana! Tas nekas, ka pēc pusstundas sāksies uzņemšana ur visiem «nepiederošajiem» būs jāatstāj laukums. Paldies režisoram, kas ļāvis kaut mazliet iz­baudīt īstu dzīvi. Un tad vēl ļaudis melš, ka ķinītis esot viena vienīga acu apmānīšana…

Bet ko tas Sīkais Žandarms tā uzpucējusies kā pašas bērēs? Un kur viņa velk aiz rokas tādu briļļainu basketbolistu? Kad Meksikānis Džo apjēdza, ka šoreiz gods tiek parādīts viņam, bija jau par vēlu ienirt burzmā. Izspļāvis koš­ļājamo gumiju, puisis iebāza rokas kabatās un sataisījās uz nebeidzamu klausīšanos.

— Iepazīsties, Jāni! — Zandburga izelsa. — Tas ir jūsu jaunais šefs. Strādās milicijā un uzraudzīs bērnu istabu.

Tagad laikam derētu izrādīt sajūsmu, bet garā mikča ciešais rokas spiediens un atturī- gals smaids nepārprotami liecināja, ka viņam derdzas liekuļošana.

— Un kā jums iet, Renātes tante, ko jaunu stāsta pa mūsu radio? — Meksikānim Džo pēkšņi šķita, ka izdevīgāka priekšnieka par Zandburgu viņiem uz zemeslodes neatrast. Lai pļāpā, cik vien tīk…

Bet Zandburgai patlaban svila asfalts zem kājām.

— Tieši par mūsu radio būs runa… Tad jūs paši, biedri Teodor, man jāskrien, redzat, tauta gaida. — Un viņa rikšiem aizsteidzās.

— Vai mēs neapsēstos? — Jaunkalns norā­dīja uz solu.

— Man tāpat ir labi.

Tedis saprata, ka šī naidīgā atturība vērsta nevis pret viņu, bet pret amatpersonu Jaun­kalnu, tomēr iekšēji sarāvās. Vai tiešām turp­māk nekad vairs nevarēs draudzīgi tuvoties pusaudžiem, tā vienkārši aprunāties — par visu ko un itin neko? Vai tiešām nav laipas pār bezdibeni, kas atdala kārtības sargus no blēņdariem? Bet tagad viņš šo jautājumu ne­atrisinās, tam būtībā būs jāveltī visu nākamo mēnešu darbs un domas. Tāpēc labāk tūdaļ ķerties vērsim pie ragiem.

— Kā vēlies… Ir jānoskaidro daži jautā­jumi. Kur jūs pirkāt japāņu aparātu «Sikura»? Kad? Cik samaksājāt?

— Kas vainas? — Meksikāņa Džo balss kļuva dzedra. — Par savu naudu pirkām, nevis par zagtu. Un veco Zandburdzieni neviens ar varu nevilka. Pati uzplijās, bet nu uzrakstījusi sūdzību.

— Tu pārproti. Jūs paši esat nekrietni ap­krāpti, tur tas āķis. Nopirkāt kaķi maisā kā pēdējie lauķi un apskurbāt no lieiiem prie­kiem. Pat neesat pamanījuši, ka tai japāņu ādā iebāzts Rīgas «Dzintars», kuru par septiņ­desmit rubļiem var nopirkt uz katra stūra.

Meksikānis Džo tikai pamazām atguva valodu.

— O, mamma mia! Bet cik eleganti spē­lēja! … — Pēkšņi viņa seja izstiepās gara, gara. — Paklausieties, jūs taču nedomājat, ka mēs esam paņēmuši skanošo no Sīkā Žandarma un iesmērējuši viņai šo izbāzni?! Tūlīt… Tre­šais! Herbert! Panāc šurp! Vai tev saglabā­jusies antenas birka?

Herberts Trešais nemaz nelikās tik satriekts, kā Jaunkalns to bija sagaidījis. Galvenais taču, ka aparāts uztver visas stacijas un labi atskaņo džeza mūziku. Un galu galā pārmaksātā nauda nav jau vaiga sviedros nopelnīta, varēja pat uzskatīt, ka iekritusi viena pati Zandburga… Toties tagad viņi kopā ar miliciju gūstīs veiklo krāpnieku. Lūk, beidzot romantika!

Komitenta — tirdzniecības žargonā tā nez kādēļ godināja atnesto mantu pārdevējus — paraksts, protams, nebija saburtojams. Tomēr kasē droši vien saglabājies pasaknis, kurā at­zīmēti visi dati, pat pases sērija un numurs.