GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

Pārdevēja nebija uz mutes kritusi. Atbalstī­jusi plaukstas uz letes, viņa dziļi ievilka elpu un pārgāja pretuzbrukumā:

— Kāpēc jūs man to prasāt? Ne jau es atnesu somā šo kasti, jūs pats atstiepāt. Sada­bū jāt kaut kur bojātu «Dzintaru» un tagad nodarbojaties ar šantāžu…

— Jūs taču nenoliegsiet, ka aizvakar pārde­vāt šim puisim «Sikuru». Herbert, parādi birku…

Pārdevēja cēli atmeta ar roku.

— Nevajag… Kur tas rakstīts, ka šī ir tā pati kaste? Kāpēc man jātic tādam smurgulim?

— Un kas jums atļāva neievērot tirdzniecības noteikumus un pārdot mazgadīgajam tik dārgu mantu? Varbūt viņš naudu nozadzis saviem vecākiem?

Šāviens, kuru Jaunkalns bija raidījis uz labu laimi, ķēra mērķi. Pārdevēja kļuva pieļāvīgāka.

— Klausieties, pilsoni, mēs neesam firmas filiāle, te ir komisijas veikals. Kādu preci man atnes, tādu es pārdodu. Un nevienu ar varu ne­spiežu iepirkties. Patīk — maksā ragā un ņem ciet, nepatīk — noliec atpakaļ, sveiks un uz redzēšanos. Šis jauneklis manā klātbūtnē pār­baudīja, pirms tam vēl pusstundu grozījās pie letes. Uzgrieza Montekarlo, Londonu, «Ameri­kas balsi», vai es zinu, ko tur vēl. Aparāts ska­nēja kā nupat piedzimis. Tāds viņam gāja pie sirds, tādu viņš dabūja. Varbūt viņš tieši mek­lēja sajaukteni, kas man par daļu?… Man ne­viens nemaksā algu par to, lai skrūvētu vaļā priekšmetus. Kā tik mums te nav? Televizori, putekļu sūcēji, ledusskapji. Tā tik vēl trūka, lai es katru reizi apskatītos, vai televizorā nav iebūvēts bonierēšanas mašīnas motors, vai ledusskapis saldē vai karsē! Tad te vajag inže­niera ar augstskolas izglītību, nevis pārdevējas, kurai maksā septiņdesmit piecus rubļus mē­nesī.

Lai cik uzmanīgi Jaunkalns ieklausījās pār­devējas balsī, viņš tajā nepamanīja nevienas neīstas nots. Vienīgi ilgi uzkrātu sašutumu par to, ka viņai — tik jaunai, skaistai un iekāroja­mai — jānīkst no rīta līdz vakaram putekļai­najā telpā, kad citas var sauļoties pludmalē, gādāt par savu personisko dzīvi. Un turklāt vēl jāuzklausa visādi idiotiski, no gaisa grābti pārmetumi!

— Saprotiet mani pareizi, mums nav nekādu pretenziju pret jums. Mēs atnācām uzzināt, kas šo aparātu atnesis pārdot, lai aizietu aprunā­ties.

— Tad tā vajadzēja pateikt pašā sākumā, nevis vicināt dūres… Rādiet šurp birku!

— Tajā nenieka nevar saprast. Pat ja pie­ļauj, ka pirmais burts ir «r».

— Ejiet pie direktora, lai paskatās rakstos. Rit no rīta, šodien viņam brīvdiena… — Pār­devējas balss nu jau bija pavisam samtaina. — Kāpēc gan neiegriezāties pie mantu pieņē­mēja? Beigu beigās viņam jāatbild par iepirkto preci. Vienu mirkli…

Viņa atvēra aiz portjerām paslēptas durvis un pabāza galvu blakustelpā.

— Tur patlaban ir pilns. Pasēdiet vai izejiet piesaulē, es jūs pasaukšu, kad Menderis atbrī­vosies.

Uz ielas viņi gandrīz saskrējās ar Renāti Zandburgu, kas šai mirklī izkāpa no mikro- busa ar Rīgas Kinostudijas gaili uz sāna un uzrakstu «Pēdējais loms» virs šofera kabīnes loga. Seja viņai vēl bija noklāta ar brūnganu grimu, virs lūpām melno ja vecuma Ūsiņu ēna, zem vaļējā vasaras mēteļa bija vienkāršs, tumšs satīna uzsvārcis, — iepriekšējā dienā, kad Zandburga tēloja bagātu namīpašnieci, bija noderējušas pašas kleitas, tagad apkopē- j as epizodē vaj adzēj a vilkt mugurā studij as kos­tīmu.

— Redzu, redzu, pilnīga neveiksme! — viņa sauca. — Nekas, nenokariet degunu, šodien es jūs vairs nepametīšu vienus.

Noklausījusies stāstu par sarunu ar pārde­vēju, Zandburga mierināja Jaunkalnu:

— Vēl itin nekas nav zaudēts. Ja tikai tā zoss nebrīdinās mantu uzpircēju, mēs viņu pa­ņemsim tādās spīlēs, ka viņš pats sevi nodos un vēl mums rokas bučos. Emīls Menderis.. . Ne ar tādiem varoņiem vien esmu tikusi galā! Es taču pazīstu viņa vārīgāko varžaci. Ja ne­

runās ar labu, uzkūdīšu Viktoriju, un slapja vieta pāri nepaliks… Bērni, marš uz stūrīti, gaidiet mūs tur!

Ieāķējusi savu roku Jaunkalna elkonī, Zand­burga ņēmās ar viņu promenēt gar veikala skatlogiem. Ieraudzījis savas kūkumā saliektās muguras atspulgu, Tedis ar pūlēm novaldīja smieklus — tā angļu filmās izskatās ģikts mo­cīti mantojuma pretendenti, vedot pie mielasta galda savas dižciltīgās krustmātes. Labi gan, ka pilsētā viņu tikpat kā neviens nepazīst… Zand­burga tikmēr mēļoja:

— Tā iet, kad sievas pārāk pašpārliecinātas. Mājās Emīls papīkstēt neuzdrīkstas, pīpēt vi­ņam nav atļauts pat virtuvē, jāiziet dārzā uz­vilkt dūmu. Bet pēc dabas viņš ir kluss dzērājs un kāršu spēlmanis, pie izdevības arī meiti- nieks — skuķi, ko var nogrābt bez sarežģīju­miem, nepalaidīs garām. Ko es darītu Viktori­jas vietā? Vīrs taču, kopā vien jādzīvo. Sestdienas vakarā nopirktu pusstopu, satrum­potu ar viņu uz cūkām, kādreiz aizvestu uz dančiem. Bet Viktorija domā, ka ar aizliegumu vien pietiek, viņai pat prātā neienāk, ka pa­klausīgais vīriņš var iet sānceļus, ka svešā gultā var ielīst arī dienas laikā, darbā uzsist zolīti, ieraut konjaciņu un līdz vakaram atkal būt skaidrā. Puse pilsētas smīn, vienīgi Vikto­rija staigā kā zirgs ar klapēm…

Pārdevējas parādīšanās izglāba Jaunkalnu no tālākām detaļām «iz mantu pieņēmēja ģimenes un ārlaulības dzīves».

Emīls Menderis bija nenosakāma vecuma un grūti iegaumējama izskata vīrietis. «Izdevīga āriene noziedzniekam,» Jaunkalns nosprieda. Tāds var nepamanīts iejukt pūlī un, neviena

neievērots, atkal pazust.» Bet tūdaļ viņš apjē­dza, ka, pašam negribot, jau nokļuvis Zandbur- gas tenku ietekmē. Nē, Menderis nemaz ne­atgādināja filmās tik bieži redzētā mazpilsētas izvirtuļa tipu. Ne viņam tradicionālo ūsu, ne

pavedēja acu, nedz juteklīgo lūpu. Tikpat labi viņu varēja iedomāties aiz bankas kases lo­dziņa, uzliekot rezolūcijas uz naudas pārve­dumu veidlapām, kā arī pie tirgus sanitārās inspekcijas galda, kur uzspiež zīmogu uz kol­hoznieku atvestajām vistām un tītariem. Gludi, tumši mati, neizteiksmīgas acis, mazliet kum- pains deguns, pabālas lūpas. Sevī vērsta per­sonība, kas neiespiedās nejaušu paziņu atmiņā. Grūti iztēloties, ka tāds cilvēks varētu būt apslēptu kaislību varā, ka viņam garšotu alko­hols, patiktu azarta kairinājums.

Jaunkalns izvilka no kabatas darba apliecību un atvērtu parādīja mantu pieņēmējam..

— Milicijas kriminālmeklēšanas daļas in­spektors Jaunkalns. Biedreni Zandburgu jūs laikam pazīstat. .. Mēs gribētu noskaidrot da­žus jautājumus.

— Revīzija? — Mendera balsī ieskanējās drīzāk nepatika, nevis izbīlis.

— Ko jūs… Man tikai vajadzīga izziņa par priekšmetu, kas pārdots ar jūsu veikala starp­niecību.

— Meklējat zagtu mantu uzpircējus?

— Kāpēc jums tūdaļ rādās visļaunākais? At­nācu draudzīgi aprunāties.

— Ko tad jūs man bāžat zem deguna milici­jas apliecību? Taisāties iebiedēt?

— Citas vizītkartes man nav. Un lai jūs pēc tam neteiktu, ka nezinājāt, ar ko jums darī­šana.

Zandburgas pacietības mērs bija izsmelts. Ja viņa tūdaļ neiejauksies, šie divi gaiļi vēl sa­plūksies pirms laika. Apsēdusies uz apmeklē­tāju krēsla, viņa nolika uz pieņēmēja galda radioaparāta birku.

— Paskatieties, Emīl, kurš mēģina iegrūst šo falšo zaķi. Mani puikas par simt piecdesmit rubļiem nopirka japāņu «Sikuru», bet, kad es pārbaudīju, izrādījās, ka tas ir mūsu parastais «Dzintars», tikai ārzemju šēzē uzpucēts.