GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

— Ko tu šodien tāds — ne cepts, ne vārīts? — Herberts jautāja un ietrieca kulītē divus sarkanus ripuļus. Pārējie seši nostājās izdevīgā pozīcijā — tieši pa sitienam. — Piedāvāju ne­izšķirtu. — Viņš pasmaidīja un sāka nolasīt citu pēc cita.

Palicis «sausā», Meksikānis Džo vienaldzīgi nometa kiju uz dīvāna.

— Brauksim! Vai ritenis līdzi?

— Tev šodien nemaz nav miera. Gribas taču uzzināt, kā šiem tur izgājis.

— Vēlāk pagūsi. Apsolīju Čipam paņemt di­vas pakas un līdz divpadsmitiem aizraut uz pastu.

— Atradis, par ko uztraukties. Aiztriec sīkos.

— Labāk mēs paši, man tā šance liekas maz­liet duļķaina. Vai citādi viņš par diviem gājie­niem piesolītu divdesmitpiecnieku?

— Laikam ne sevišķi tic, ka mēs atdosim parādu.

— Vienalga. Nav ko jaukt iekšā zīdaiņus!

Pie Čipa durvīm viņiem nācās ilgi zvanīt.

Tikai guldzošs kāss norādīja, ka dzīvoklis nav tukšs. Beidzot saimnieks atvēra. Purpurkrāsas zīda rītasvārki vēl vairāk izcēla sejas slimīgo bālumu un tumšo acu drudžaino spīdumu. Ielaidis puišus gaitenī, Cips ar izteiksmīgu žestu aicināja tālāk un kā nopļauts novēlās uz platās tahtas, kas aizņēma vai pusi istabas. Pēc laba brīža, atguvis elpu, viņš pusčukstus ierunājās:

— Man ir vakars… Uz tā vella rata laikam dabūju plaušu karsoni, nav pat spēka uzbrūvēt sev īstu groku.

— Varbūt es uztaisītu, — Herberts pažēloja slimnieku.

— Izejvielas ir bāriņā. Bet sev ielejiet kaut ko garšīgāku.

Dzērienu krājums bija apžilbinošs — pat ja paturētu prātā, ka dekoratīvais spogulis div­kāršo pudeļu skaitu. Goda vietā starp ārzemju viskijiem, džiniem, konjakiem un padomju eksportšņabjiem stāvēja garkājaina pudele — melnais Jamaikas rums. Etiķete vēstīja, ka tas pēc Anglijas karalienes pasūtījuma īpaši izga­tavots kara flotes jūrnieku vajadzībām.

— Iedod tāpat! — Pēkšņi Čips vairs negri­bēja gaidīt, kamēr ūdens uzvārās.

Iedzēra, saviebās un noskurinājās. Uz pieres viņam tūdaļ parādījās sviedri, vaigos — neve­selīgs sārtums.

— Pirmdien pat aizvilkšos pie daktera. Lai noformē otro grupu, gan pažarnieki iztiks bez manis. Aiziešu pensijā, laidīšu visu pār kanti — un sveika, pilsēta dārgā…

— Neaizmirsti laikus brīdināt, — Meksikā­nis Džo sacīja un skaudīgi aplūkoja no pasau­les malu malām savestos suvenīrus, kas pār­vērta istabu tādā kā bezgaumības etalonu muzejā.

— Ja gribi pārņemt mantojumu, tev vis­pirms jāaptīra krājkase. — Iebaudītais alkohols atmodināja Čipā vieglprātīgu optimismu. — Un kas vainas šeit vasarā? Citi brauc kā uz kūrortu, bet es lai evakuējos uz siltām ze­mēm … Redzat tās pakas kaktā? Paņemiet augšējās un aizvediet līdz pastam. Tur jūs gai­dīs mans vecs čoms.

— Un kā mēs viņu pazīsim? — Herberts sa­gatavojās iegaumēt sarežģītu paroles tekstu.

— Viņš jūs pazīs. Varbūt pajautās, vai no Čipa… Pēc divām atlikušajām pakām atkāpiet rīt ap šo pašu laiku.

Visa operācija norisinājās ātri un bez jebkā­das noslēpumainības — it kā viņi būtu atveduši nevis kontrabandas preci, bet nodevuši ķīmis­kajā tīrīšanā saiņus ar netīro veļu. Čipa paziņa sagaidīja puišus uz ielas, izņēma no Meksikāņa Džo rokām pakas, iebāza sava motocikla bla­kusvāģi un piekodināja:

— Rīt būšu drusku ātrāk.

Uzspiedis uz startera, viņš aizbrauca.

Kad puiši atgriezās namu pārvaldes bērnu istabā, Zandburga tieši beidza savu ziņojumu:

— Naudiņu mēs dabūsim atpakaļ, tik daudz jau esam panākuši. Taču — vai tas ir galvenais? Mums jāpadara nekaitīgi noziedznieki, kas krāpj padomju pilsoņus.

— Bet ja tā tomēr ir nejaušība, pārpratums, kā labpatikās izteikties mantu pieņēmējam? — Jaunkalns iebilda.

— Ko nozīmē — pārpratums? — Zandburga iekaisa. •— Mūsu «Dzintars» pats ielīdis japāņu ādā, tā, vai? '

Brīdi visi nomākti klusēja, tad atkal ierunā­jās Jaunkalns, kurš gribēja aplūkot visas var­būtības:

— Bet kāda nozīme tik muļķīgi riskēt? Šai gadījumā meliem pārāk īsas kājas — pietiek noņemt vāku, lai visa tā šmaukšana atklātos.

Es drīzāk sliecos uz cita varianta pusi. Cilvēks, kas sava prieka pēc samontējis šo aparātu, pat nenojauta, ka cits, teiksim, kāds ģimenes loceklis, nesīs" to pārdot, savukārt nezinot, ka iekritīs, pirmo reizi apmainot baterijas.

— Nesakiet vis, lai apmainītu baterijas, ne­maz nav jānoskrūvē visa muguriņa, tām var piekļūt caur īpašu lodziņu. Un tur it nekas nav rakstīts, •— Meksikānis Džo sacīja.

•— Un tomēr tā ir pašnāvība, — Jaunkalns iespītējās.

— Es šorīt izjaucu mūsu «Spīdolu». Firma ir tikai' uz muguriņas, bet uz šasijas nav nekā, — Herberts Trešais stāstīja.

— Lai jau notiek, izmeklēšana tiek turpinā­ta, — Jaunkalns izlēma. — Tu, Herbert, aizej uz radioveikalu izpētīt, kā īsti tie «Dzintari» izskatās. No ārpuses un no iekšpuses… Žēl, ka mēs netiekam klāt citām «Sikurām» un ne­varam salīdzināt.

— Nav nekā vienkāršāka! — Zandburga prātošanu necieta kā zobu sāpes, toties allaž bija gatava atrisināt praktiskas problēmas. — Uzņemšanas placī vien bija divas — filmas direktoram un tai uzpūtīgajai rīdziniecei, kas izkaulējusi sev galveno lomu. Izraksti man kratīšanas orderi, es uzzināšu visu, pat kniedes saskaitīšu, ja vajag.

— Ja kāds var iztikt bez oficiālas atļaujas, tad tā esat jūs, — Jaunkalns glaimoja. — Cilvēki jums sirdi atvērs, kur nu vēl nieka radioapa­rātu. Iestāstiet, ka jūs arī gribat tādu iegādā­ties, tāpēc jāapskata, kādas tur baterijas, cik lampiņu…

— Gan es pati izgudrošu ko ticamāku. Bet man vajag vismaz stundu laika, tev taču ari dienesta mašīnas nav …

Stumdama sev pa priekšu Herbertu Kagaini, Zandburga devās izpildīt operatīvo uzdevumu. Atbildības sajūta nospieda plecus, un kāpnes čīkstēja skaļāk nekā parasti. Kad atkal iestājās klusums, ierunājās Kobra, kas ne uz mirkli nebija novērsusi no Jaunkalna sapņaino skatienu:

— Mats matā kā filmās par karu. Mēs atro^ damies štābā, adjutanti jož uz visām pusēm, izlūki ziņo par ienaidnieka manevriem, drīz sāksies izšķirošā kauja. Es arī gribu uzdevumu, biedri priekšniek!

— Kopsi ievainotos, kā jau sievišķim pie­nākas, — Rūdis pazobojās.

— Nāc apsēdies, palīdzēsi domāt. — Jaun- kalnam bija žēl meitenes. — Vai zināt, kas mani mulsina? Šos aparātus nesa uz veikalu pirmdienās, tikai pirmdienās… Un lai neviens nemēģina man iestāstīt pasaciņas par nevaļī- gumu. Ja Rumbinieks ir pensionārs, tad viņām pilnīgi vienalga, kad kvernēt šajā rindā. Te jābūt citam āķim.

— Varbūt tieši pirmdienās ostā ienāk kāds kuģis, — Slaviks nedroši ieminējās.

— Naglai uz galvas! Jāuzzina, vai ir kuģi, kas iet pēc regulāra saraksta!

— Tas mums viens spļāviens, — Meksikānis Džo lielījās. — Slavik, Vladik, mudīgi piezva­niet fāterim uz kantpri.

— Labāk nezvaniet. Un pagaidām par mūsu likstām neko nestāstiet. Pasakiet, ka milicijā lūdza noskaidrot, vai ir tāds kuģis un uz kurieni iet.

Tikai tagad, kad pēkšņi vairs nebija ko darīt,

Jaunkalns juta, ka ir izsalcis. Dīvaini — no rīta var ēst kaut divas brokastis, pusdienlaika vēders tomēr rūc kā aizsmacis modinātājpulk­stenis. Viņš sameklēja kabatā naudu un pa­sniedza Raitai.

— Kamēr vēl nav sākusies apšaude, tu varētu salūkot mums provīziju. Izbadējies zaldāts ir slikts karotājs.