GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

— Nevar būt! — Menderis pielēca kājās.

— Mani vēl neviens nav pieķēris melos! —Zandburga cieši uzlūkoja mantu pieņēmēju. — Un vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka allažiņ saku patiesību! Man nav ko slēpt. Ja neticat, uzpra­siet savai Viktorijai. — Nu viņa jau atklāti draudēja.

Tiešām, Mendera kaujinieciskais gars no­plaka. Pāri palika tikai uzsvērta pakalpība.

— Paskatīsimies, paskatīsimies, — šķirstī­dams biezus aktu vākus, viņš sacīja. — Ja manta nodota komisijā un vēl nav apritējušas trīs dienas, kopš nopirkāt, tad bēda maza… Pie mums nav tā kā Rīgā, te tirdzniecības tīkls pamazs, tāpēc gadījuma mantu uzpirkšana ar pieņemšanu komisijā ir apvienota, visu kopā pārdod vienā veikalā… Tā jau es domāju! Jūsu Rumbinieks sen saņēmis savu naudiņu un tagad laikam aiz deviņām jūrām. Lūdzu! Aiz- pagājušajā pirmdienā viņam izmaksāti simt trīsdesmit pieci rubļi. Paraksts, datums, viss kā baznīcas grāmatā.

— Vai varētu uzzināt, kas viņš tāds? No ku­rienes?

— Tas gan neatbilst noteikumiem, bet, tā kā Zandburgas kundze ir manējās draudzene …

Ja, netrūka iie pases sērijas un numura, ne tās izsniegšanas vietas un datuma. Artūrs Jāņa dēls Rumbinieks, pierakstīts un dzīvo Vents­pilī.

— Un pārējās «Sikuras»? — Jaunkalns praš­ņāja. — Vai par tām arī uzreiz samaksāts? Vai nevarētu noskaidrot?

Menderis grasījās protestēt, aizbildināties ar nevaļu, bet pietika ar Zandburgas iekāsēšanos, lai viņš nopūties padotos savam liktenim.

Šķita, ka pārlūkošanas rezultāts pārsteidz arī pašu mantu pieņēmēju. Jo ilgāk viņš pētīja, jo kļuva mazāks un melnāks.

— Ja paskatās tā kopumā, — Menderis bei­dzot stomīgi ierunājās, — tad patiešām atklā­jas dīvaina aina. Pēdējos trijos mēnešos «Si- kuru» pārdevuši tikai divi cilvēki — Ieva Miķelsone un šis pats Artūrs Rumbinieks.

— Un allaž pirmdienās, — viņam pāri ple­cam dokumentu vākos raudzīdamies, Jaunkalns piebilda.

— Nu, tas vēl nav nekāds brīnums. Uz pa­ģirām; — Zandburga viņu pārtrauca.

— To var izskaidrot arī citādi, — Menderis nopietni sacīja. — Jūs ienācāt pa dienesta dur­vīm un neredzējāt, kāda rinda ārā. Es esmu viens; kad atnes mūsmāju ražojumus, varu ielūkoties cenrāžos, bet bieži jāzīlē kafijas bie­zumos, jānotic uz goda vārda. Samaksāsi par daudz — cietīs apgrozība un vēlāk vajadzēs pār- cenot, par maz — klientam būs pāri nodarīts un viņš vedīs preci uz Rīgu. Viss prasa laiku. Reizēm cilvēkiem ilgi jāgaida, tāpēc daudzi šeit ierodas savās brīvdienās, kas šiem abiem droši vien ir pirmdien.

— Ģeniāli! — Zandburga iesaucās. — Solis

uz priekšu. Tas mums palīdzes atrast «Sikuru» pārdevējus.

—- Kāpēc tik sarežģīti? — Jaunkalns atgā­dināja. — Mums taču ir viņu vārdi un adreses.

— Skleroze, — Zandburga vīlusies atzina.

— Biedri Menderi, — Jaunkalns atkal uzru­nāja mantu pieņēmēju. — Vai jūs sev nekad nejautājāt, kas ir šie cilvēki, kāpēc viņi tik bieži pārdod japāņu radioaparātus un tikai tos?

— Laikam tas viņiem ir izdevīgi. Jūs nepa­zīstat mūsu pilsētas specifiku. Šeit apgrozās daudz jūrnieku — mūsējo, nevis ārzemju. Iebrauc Ventspilī uz dažām dienām un grib pa īstam izjust, ka atrodas dzimtajā zemē, vārdu sakot, nosvin atgriešanos. . . Vai mēs varam pieņemt viņu mantiņu komisijā un likt gaidīt, kamēr gadīsies pircējs? Iespējams taču, ka ku­ģis nekad vairs neiegriezīsies mūsu ostā. Lūk, tāpēc novelkam papildus vēl trīs procentus un liekam naudu galdā. .. Piedodiet, es laikam - pārāk gari stāstu.

— Tieši otrādi! Katrs sīkums var būt node­rīgs.

— Par Miķelsoni un Rumbinieku runājot… Mēs visi esam pakūtri. Atzīstos, man pat bija izdevīgi, ka viņi vienmēr nes vienu un to pašu — cena zināma, cilvēki arī, neviens nekad ne par ko nav sūdzējies. Jūs esat pirmie, tāpēc atļaujiet man izteikt pārliecību, ka tas ir tra­ģisks pārpratums… Kas viņi tādi? Atvaino­jiet, bet mēs neesam kadru daļa, netaujājam ne pēc nodarbošanās vai ģimenes stāvokļa, ne pēc tautības vai vecuma. Mēs esam komer­ciāla iestāde, kas dod valstij lielu peļņu. — Mendera pašapziņa ar katru teikumu auga augumā. — Bet. tas nenozīmē, ka mūsu darbā

nav vietas ari psiholoģijai. Nospriedu, ka abi ir tuvi jūrnieku radi. Viņa — sieva, māsa vai meita, viņš — tēvs vai labs draugs. Vietējie jūrnieki paši nāk tikai retumis. Bet tas vēl ne­nozīmē, ka viņi nekā nepārdotu. Drīzāk otrādi. Savā laikā apgādāja krasta ļaudis ar itāļu lie­tusmēteļiem, pēcāk ar beļģu sienas paklājiem un mākslīgām mežģīnēm, tad pārgāja uz pa­rūkām, tagad acīmredzot sācies «Sikuru» laik­mets. Var arī būt, ka viņi Kanāriju salās vai Gibraltārā uzgājuši robu, kur tos dabū bez mui­tas uzcenojuma, par pusvelti.

Jaunkalns klausījās ar neatslābstošu interesi. Protams, viņš arī pirms tam bija zinājis, ka gandrīz visi jūrnieki šo to atved pārdošanai, ka šie ienākumi ieplānoti ģimenes budžetā. Bet tagad viņam pavērās gluži sveša pasaule ar saviem likumiem, rīcības motīviem, priekšsta­tiem par godīgumu un ētiku.

Menderis jau otro reizi tuvredzīgi piemieg­tām acīm salīdzināja sienas stundeņa un rokas pulksteņa rādītājus.

— Pēdējais jautājums. Vai drīkstu jūs palūgt kaut aptuveni aprakstīt šos cilvēkus?

Menderis aizvēra acis, it kā atsaukdams iztēlē viņu ārieni.

— Viņi ne ar ko īpašu neizcēlās. Artūrs Rumbinieks ir pensijas vecuma vīrietis, vidēja auguma, bez acenēm, ar patukliem vaigiem un taisnu degunu. Matu krāsu, piedodiet, nepa­teikšu, viņš nekad nenoņēma cepuri. Tas arī bija visuzkrītošākais. Un Ieva Miķelsone? Pa­jauna, slaida, eleganti ģērbusies. Bet sīkāk ne­pateikšu.

— Sirsnīgs paldies! — Jaunkalns piecēlās.

— Pagaidiet, ko tad mēs iesāksim ar jūsu aparātu? … Varbūt jūs atstatu, rīt mēs kopā ar direktoru sastādīsim aktu, palūgsim pārval­dei atļauju atlīdzināt zaudējumus …

— Pateicos, noteikti iegriezīšos. Taču šoreiz runa nav tikai par naudu.

Menderis atkal sadrūma.

— Saprotu.

«Laikam tomēr kļūdījos ar to veikalu.. .» pa ceļam uz namu pārvaldes bērnu istabu Jaunkalns sev pārmeta. «Visu to pašu varēja uzzināt daudz smalkākā veidā, nu, teiksim, izda­rot veikalā kārtējo revīziju. Tikai neapdomīgi esmu brīdinājis noziedzniekus … Pag, pag, man taču nav nekāda pamata uzskatīt Menderi par šīs afēras līdzdalībnieku, — varbūt viņam tie­šām nekad neradās aizdomas? Bet tikpat nepa­reizi būtu izslēgt tādas versijas iespējamību. Tāpēc nedrīkst zaudēt laiku. Vēl šodien jāaiz­iet pie Artūra Rumbinieka, pie viena jāap­meklē arī Miķelsone, jādzird, kas viņiem sa­kāms, pirms Menderis nav paguvis brīdināt. Pareizi, jāuzdod Meksikānim Džo vai Herber­tam Trešajam padežurēt uz stūra un sekot mantu pieņēmējam, ja tas izietu no veikala.»

Bet namu pārvaldes bērnu istabā nebija ne Meksikāņa, ne Herberta. Nācās uzticēt šo uz­devumu Jankam un viņa māšelei.

— Cik ilgi var runāties?! — Meksikānis Džo nervozēja un jau ceturto reizi izbāza galvu pa logu. — Laikam Sīkais Žandarms atkal stāsta par savu dārgo nelaiķi.

— Vai arī pierāda, ka salīdzinājumā ar četrpadsmito gadu tagad uz katru iedzīvotāju iznāk daudz vairāk tranzistoru uztvērēju … Re­vanšu? — Herberts Trešais sakārtoja novusa kauliņus.

— Pēdējo partiju.

Meksikānis Džo pietupās un, turēdams kiju divos pirkstos, ilgi tēmēja. Tad aizsita garām.