GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

— Bet ja nu šmaukušies veikalnieki? — Herberts pārtrauca Jaunkalna prātojumus. — Japāņu detaļas paturējuši sev un mūs ap­laimojuši ar dzintariem?

Jaunkalns ar neviltotu atzinību uzlūkoja puišus. Kamēr nebūs ierosināta krimināllieta, viņš strādās neoficiāli pēc labākā ārzemju kriminālromānu privātdetektīva parauga. Kāpēc neiesaistīt šajā pasākumā arī zēnus, nu, teiksim, kā cietušos? Jaunkalns nojauta, ka tādā ceļā ifcgūs viņu draudzību daudz ātrāk nekā ar vis­gudrāko lekciju.

— Aiziesim visi trīs uz veikalu un pamēģi­nāsim tur tikt pie kaut kādas skaidrības. Bet līdz rītam — nevienam ne vārda.

— Kobru gan derētu paņemt līdzi, — Meksi­kānis Džo ierosināja. — Viņai tik dumjš ģīmis, nevienam pat sapnī nerādīsies, ka mēs esam slepenie.

— Norunāts! — Jaunkalns uzsmaidīja. — Tā­tad rīt pirms veikala atvēršanas tiekamies pastā pie telegrammu lodziņa.

Ja jau romantika, tad par visu naudul…

Gulta, protams, varēja būt mīkstāka, bet galvenais — garāka. Naktī Jaunkalnam bija kaut kā izdevies izbāzt kājas caur metāla stieņiem, nu viņš pusnomodā nekādi nevarēja tās atkal izvilkt. Rīta saules gaismā zaigoja greznuma bumbas un likās ņirgājamies par neveiklo gūstekni. Tad tāpēc viņam sapnī rādījās, ka ir ieslodzīts buržuāziskās Latvijas cietumā un piekalts pie ledusaukstas sienas! Bet varbūt uz šiem murgiem uzvedināja Zand- burgas stāsts par filmas varoņu sūrdienām?

«Iedomājies, viņi mīl viens otru kopš mazām dienām, bet autors izdomā arvien jaunas kliz­mas un neļauj viņiem tikt kopā. Šī ir skolmeis- tariene, šis zvejnieks un buntavnieks. Četr­desmitajā gadā nosvin kāzas, bet šī tūlīt ar saviem skolēniem aizbrauc uz pionieru nometni Krimā. Būtu labāk parūpējusies, kā pašai pie bērna tikt… Okupācijas gados viņš, saprotama lieta, ir pagrīdnieks un ar savu motoru glābj citus pagrīdniekus… Karš beidzies, vajadzētu dzīvot un priecāties pie smukās sieviņas sāna, strādāt par sētnieku un sargāt māju. Šim tur­pretim atkal nav miera, četros no rīta ceļas un skrien uz ostu — jāzvejo no jūras laukā vācu mīnas. Un viss beidzas tā, kā tam jābei­dzas, — izvelk savu pēdējo lomu un uzsprāgst gaisā. Ar tādu būkšķi, ka nav pat vairs ko zārkā guldīt. Bērinieki iemet kroņus jūrā, tie lēni šūpojas viļņos… Es tev saku, uz šo kino varēs iet tikai ar galošām kājās — uz grīdas būs asaras līdz potītēm… Es rīta maizi atstāšu tev plītskrāsnī, kapiju, cerams, pats pratīsi uz­sildīt. Man jau mazā gaismiņā atsūtīs pakaļ autovāģi, mēs filmēsim muzejā, kur bijusī kup- cene iekārtojusies par vaktnieci. Būs tev jāmē­ģina iztikt bez manis. Ja neesmu laikā pastā, sāc vien dzīt pēdas. Bet no tās bodes bez manis prom gan nelaidies, agri vai vēlu es izraušos no Kreicmaņa nagiem…»

Tagad Tedis sēdēja Zandburgas spodrajā virtuvē un ar bažām raudzījās sagatavotajā maltītē. Pietiktu ko pieēsties visiem trim stu­dentu kopmītnes istabas iemītniekiem, bet, ja viņš viens notiesās uz pannas saceptās zem­nieku brokastis, puskālu kūpināto reņģu, desas līkumu, kaut vienu šķēli Jāņu siera un piedzers klāt paniņas, tad no mājas neizkustēsies. Vakar viņš bija klusībā dēvējis Zandburgu par sko­puli, jo saimniece tā arī neuzklāja galdu — noruna paliek noruna. Žēl, ka Tomiņš, kurš glaudās pie kājām un prasījās klēpī, arī nebija nekāds lielais izēdājs. Kucēns sabojās vēl sev vēderu, tad šeit nebūs palikšanas!

Jā, pāriet uz citu dzīvokli Tedim pagaidām nemaz negribējās. Viņš tik ilgus gadus bija pavadījis internātā un kopmītnē, ka izjuta Zandburgas diktatorisko mātes gādību kā klusu laimi. Un ko tas Putriņš mūžīgi gaudās par savu sievasmāti?…

Pastā Jaunkalns apstulba. It kā tūristu pār­gājienam saposušies, viņu tur. gaidīja vesels padsmitnieku bariņš. Janka pat bija paņēmis līdzi mazo māšeli, kas sestdienās un svētdienās tika nodota viņa uzraudzībā.

— Neuztraucieties, — Meksikānis Džo pa­steidzās atvairīt pāmetumus. — Tie ir pārbau­dīti biedri, klusēs kā kaps.

— Viņi ne par ko neticēja, ka mēs pieda­lāmies milicijas darbā, — Herberts Trešais paskaidroja.

— Mēs tikai pavadīsim jūs līdz veikalam, pēc tam tupēsim stūrītī, — Rūdis mierināja.

— Un viltotais radio jums šai somā? — Kobra jautāja.

— Komanda, man līdzi! — Jaunkalns braši pavēlēja un tai pašā mirklī bija gatavs sevi izplaukāt par samāksloto uzrunu. Vai patiešām viņam nekad neizdosies attiecībās ar šiem pus­audžiem atrast pareizo toni?

Komisijas veikals atradās pilsētas centrālās ielas stūra māja. Vienā pusē pārdeva apavus, apģērbus un trikotāžas izstrādājumus: vīriešu virskreklus un kaklasaites, sieviešu blūzes, jaciņas, vissmalkākās ārzemju bikšuzeķes, la­katiņus ar eksotisku pilsētu ainavām un par­fimērijas firmu reklāmas saukļiem, krūšturus un korsetes «grācija», kas pat brangām zvej­nieku mammām izveidotu slaidu līniju, ja vien viņas būtu spējīgas dzīvot bez elpošanas.

Otrā pusē tirgojās ar mūsu zinātnes un tehnikas revolūcijas laikmetam raksturīgiem atribūtiem. Tā bija vīriešu valstība, un, ja tur kādreiz arī iemaldījās daiļā dzimuma pārstāve, tad tikai tādēļ, lai apskatītos neilona parūkas, kas neizprotamā kārtā karājās starp spiningiem un motociklistu ķiverēm.

Radiosektors pārsteidza ar izvēles bagātību. Līdzās visādu izlaidumu «vefiņiem» pircēju acis mieloja japāņu «Sony», «Supersonic», «Sikura», rietumvācu «Telefunken» un «Blau- punkt», angļu «Marconi», amerikāņu «Interna­tional», holandiešu «Philips» aparāti. Televi­zoru klāstā pārsvarā bija padomju ražojumi, toties magnetofonu un diktofonu piedāvājumā pirmajā vietā turējās pasaulslavenās VFR rūp­nīcas «Uher» un «Gruendig». Daudzus aparātus pārdeva oriģināliesaiņojumā ar lietošanas pa­mācību un garantijas taloniem. Varēja gandrīz rasties iespaids, ka veikals tos saņem tieši no konveijera.

Jaunkalns nesteidzīgi pārlaida skatienu pil­najiem plauktiem. Vajadzēja taču aklimatizē- ties šajā tehnikas piesātinātajā pasaulē. Vaja­dzēja tāpat pārslēgties uz to, ka viņam būs jāpeld platā, organizētā noieta straumē, nevis jābrien pa gadījuma mantu braslu. Daudzi, tas nu šķita skaidrs, šurp nesa ne tikai pašiem apnikušos aparātus, bet pirka tos ārzemēs vai valūtas veikalos, lai pēc tam pārdotu ar krietnu peļņu. Nevis naudas bads, bet naudas kāre bija apgrozības galvenais dzenulis.

Nesteidzās arī pārdevēja. Tiesa, veikalu par pilnu nevarēja saukt, tomēr pie letes drūzmē­jās ļaudis un, kaklus mežģīdami, acis no gais­mas atspulga sargādami, pūlējās izpētīt, cik maksā noskatītais priekšmets. Pārdevēju daudz vairāk interesēja pašas nagi, kurus viņa smai- lināja ar komisijā atstātu manikīrvīli. No tā paša komplekta bija paņemtas arī šķērītes, ar kurām pulksteņu un rotaslietu nodaļas apkalpotāja apstrādāja savas rokas. Pagriezušās pret pircē­jiem profilā, viņas rāmā balsī apsprieda sest­dienas vakara izredzes, nosaukdamas savus iespējamos pavadoņus pilnos vārdos un uzvār­dos, nekautrēdamās iztirzāt viņu naudas maku un sabiedriskā stāvokļa priekšrocības vai trūkumus. Uzrunu no letes otrās puses viņas uzskatīja par nosodāmu traucējumu un reizēm, pat neatbildēja. Tomēr izdevīgu pircēju viņas mācētu pazīt pa gabalu un tam nu gan laipni uzsmaidītu.

Jaunkalnu un viņa svītu pārdevēja acīm­redzot neuzskatīja par maksātspējīgu, kur nu vēl par tādu kundi, kas gatavs sniegt pakal­pojumu pret pakalpojumu, kaut uzdāvināt tāfeli šokolādes vai pudelīti ar smaržām.