GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

Taču arī ar gaušanos milicijas dienestā lau­rus plūkt nevarēs. Tāpēc jāsamierinās, jācen­šas ar darbu pierādīt, ka viņš ir svarīgāku uzdevumu cienīgs. Jādomā par visu labo, ko šajās dažās stundās pieredzējis Ventspilī…

Par saviem tagadējiem priekšniekiem Tedis neko vēl neuzdrošinājās spriest. Viņiem droši vien bija liela dzīves un darba pieredze. Un arī savu rūpju laikam tik daudz, ka būtu ne­taisnīgi prasīt, lai viņi jau pirmajā dienā auk­lētos ar iesācēju, kura nopelnu sarakstā ir vie­nīgi diploms par nupat iegūto augstāko izglītību.

Tāpat nedrīkstēja aizmirst, ka viņam jau pie­dāvātas divas naktsmītnes. Atskurbtuvē un mi­licijas bērnu istabā!

Asfaltu nomainīja bruģakmeņi, vairākstāvu ķieģeļu namus — koka mājas, kas slēpās aiz latiņu sētām, ielas kļuva arvien šaurākas un visas līkumoja zvejnieku ostas virzienā. Gaisā virmoja neatkārtojamais darvas, jūras zāļu un zivju smakas mistrs. Dārzu košplantācijas no vistu valstības norobežoja savu laiku nokal­pojušu tīklu linums. Nāciena mērķis bija tuvu. Un, lūk, piecpadsmitais numurs.

Tedis Jaunkalns jau grasījās atvērt vārtiņus, tad apjēdza, kas zemapziņā viņu mulsināja. Vi­sus studiju gadus viņš bija trenējis savas no­vērošanas spējas, centies pamanīt un iegaumēt katru neparastu sīkumu, tā saucamās anomā­lijas. Pamazām šie apzinātie vingrinājumi kļuva par ieradumu, pat neprasīja īpašu pie­pūli un tikai izņēmuma gadījumos izsita no ierastā ritma. Kā tagad …

Viņš devās atpakaļ. Patiešām uz iepriekšējās mājas plāksnītes greznojās skaitlis vienpa­dsmit. Kur tad palicis Kapteiņu ielas trīspa­dsmitais numurs? Tedis skaļi iesmējās — starp abām kaimiņu mājām kā gara, nevienam nepiederoša robežjosla stiepās tikko metru plats neapbūvēts gruntsgabals. Patiesi, šo rajonu no pilsētas jaunās daļas šķīra ne tikai pārdesmit minūšu gājiens, bet daudzi gadu desmiti. Vecos laikos īstie jūras vilki, izrādās, bija māņticīgi un tāpēc lieki neizaicināja lik­teni. Labāk vēra vaļā naudas maku un papil­dus iegādājās nevienam nevajadzīgu zemes strēmeli, lai tikai nevajadzētu dzīvot mājā ar velna duci virs durvīm.

Piecpadsmitajam numuram Jaunkalns tagad tuvojās ar neslēptu pārākuma smīnu par sena­jām tradīcijām. Viņa uzmanību saistīja divas izkārtnes. «Uzmanību, nikns suns!» brīdināja pirmā, tomēr Tedis sētā neredzēja ne ķēdes, ne būdas un līdz ar to arī nekāda iemesla bažām. Krietni vairāk prātu nodarbināja īpašnieka uz­vārds — «Zandburgs». Kur viņam jau gadījies to dzirdēt? Lai arī kā Tedis piepūlēja smadze­nes, atmiņa nesniedza atbildi. Nekas neizrai­sīja asociāciju ar noteiktu cilvēku. Nospriedis, ka laikam dzirdējis šo uzvārdu Vācijas Demo­krātiskajā Republikā, kur tas nozīmētu smilšu cietoksni, Tedis pieklauvēja pie durvīm, izdzir­dēja saimnieces balsi un tai pašā mirklī bija gatavs stāvus zemē ielīst vai meklēt glābiņu bēgšanā.

— Mierā, Tomiņ, kuš, kad es tev saku! — sauca milicijas apakšpulkveža Putriņa sievas­māte, tad vēl pavēlošāk: — Iekšā! Nebaidie­ties!

Durvis atvērās. īsu brīdi viņa kā apstulbusi raudzījās negaidītajā ciemiņā, tad, satvērusi aiz somas, raušus ierāva Tedi istabā.

— Un avīzēs vēl apgalvo, ka telepātijas ne­esot! Visu dienu gribu aiziet uz pastu un pie­zvanīt znotam, bet, kā taisos vilkt mēteli mugurā, tā šis te smilkst tik žēlabaini, ka sirds sažņau­dzas. Nabaga Toms taču vēl tikai otro dienu bez mātes… Bet Eduards, lai dievs dod viņam veselību, saklausījis manu dvēseles kliedzienu un atsūtījis jūs palīgā. Jaunais cilvēk, jūs esat glābējs īstajā brīdī!

— Biedrs Putriņš pat nezina, ka esmu no­rīkots darbā Ventspils milicijā,— Jaunkalns nez kādēļ sāka taisnoties. — Piedodiet, lūdzu, negribēju jūs apgrūtināt, mani atsūtīja majors Blumbergs, viņš laikam sajaucis adreses, do­māja, ka te istaba izdodama.

— Dieva pirksts! — Zandburga svinīgi pazi­ņoja. — Un es jau gandrīz būtu noticējusi, ka Regīnas vīram rūp nelaimīgās sievasmātes kreņķi. Kur nu! Kopš Putriņš paaugstināts par pulkvedi, viņam par svešām bēdām ne silts, ne auksts. Ar Blumbergu Matīsu pavisam cita ar­šana. Pēc tam kad viņš reiz izpestīja manu dārgo nelaiķi no atskurbtuves, es viņu uzskatu par tādu kā ģimenes draugu. Blumbergi tepat ne­tālu dzīvo, gribat — parādīšu. — Un viņa tai­sījās atkal izvilkt Jaunkalnu no istabas.

Tedis paklausīgi pacēla portfeli.

— Nu tad es vēlreiz lūdzu atvainošanu…

— Jums tai somā laikam pavisam slepeni dokumenti, ka ne uz mirkli nevarat no tās šķirties. — Zandburga pusceļā apstājās. — Ne­uztraucieties, pieliksim jūsu istabai piekabi­nāmu atslēgu. Un mājās mums ir suns… Nāc laukā no pagultes, Tomiņ, dod jaunajam apakšmītniekam ķepu.

Ar to jautājums par Jaunkalna dzīves vietu bija izšķirts.

Pie pusdienu galda Zandburga paziņoja:

— Šeitan nav nekāda labdarība kā pestī­šanas armijā. Dzīvosiet Regīnas kambarī ot­rajā stāvā. Matrača atsperes gan bišķīt izgu­lētas, toties jums būs tas gods atlaisties augstās priekšniecības cisās. Par mēbelēto istabu ar fīrendeļpansionu es ņemu kvartu mēnesī. Bro­kastis visi trīs ēdīsim kopā, pēc tam man par jums vairs nav nekādas daļas — pārtieciet kaut no sausas maizes, neiešu taču vaktēt cau­rām naktīm, kamēr pārrodaties no bandītu ķer­stīšanas, neesam viens otram pielaulāti. Bet pierakstīt es jūs pierakstīšu gan — pirmdien pat, lai tad mani dārgie mantinieki tikai pamē­ģina izlikt jūs laukā! — Viņa gardi iesmējās.

— Es taču netaisos te apmesties uz mūžu. Vēlākais, gada beigās …

— Labi jau, labi! Kāpēc tad Blumbergu Ma­tīss nepaņēma jūs pie sevis, ja tik drīz sola atsevišķu korteli? Un es pagaidām arī neesmu nodomājusi pārcelties pie veļiem, lai mans dārgais vēl maķenīt paciešas …— Zandburga stalti atliecās, it kā gribēdama apliecināt savu spožo veselības stāvokli. Patiesībā tā bija tāda kā sasparošanās pirms svarīga vēstījuma.

— Klau, Teodor, un kā tev ar finansēm, vai tu nevarētu noskaitīt galdā par pusgadu uz priekšu? Man šobrīd trakoti vajag simt piecdesmit rubļu, jādzēš viens goda parāds. — Negaidīti viņa izplūda asarās.

— Biedre Zandburga, kas noticis? — Jaun­kalns uztraukumā pat nosvīda — vai tiešām viņam tagad augu dienu būs jānoņemas ar rau- duļiem?

— Sauc mani vienkārši par Renāti, — Zand­burga šņukstēja. — Ģimenes cilvēki vien bū­sim, dalīsim visus priekus un bēdas.

— Es labprāt jums palīdzēšu… — viņš tomēr neuzdrošinājās uzrunāt saimnieci vārdā.

— Nav jau smuki tevi apgrūtināt pirmajā dienā, bet mans znots allažiņ saka: miličiem jābūt kā biktstēviem — vienmēr gataviem uz­klausīt citu bēdas un steigties talkā. Nu tad klausies ar! — Un viņa apbrīnojami sakarīgi atstāstīja visas likstas ar radioaparātu.

Piecēlās, pietecēja pie bufetes, atnesa uz paplātes gan «Dzintara» aparatūru, gan «Siku- ras» saplīsušās korpusa muguras lauskas.

Tedis domīgi pakasīja pakausi.

— Naudas man nav žēl, bet kāpēc lieki tērē­ties? Daudz prātīgāk sameklēt jaunu japāņu čaulu…

— Un vēlreiz piekrāpt nabaga bērneļus, — Zandburga sašutusi protestēja. — Vispār ne­viens tev padomu neprasa, es pie tevis griežos kā pie amatpersonas. Vai dienesta apliecību jau dabūji?

— Nepaguvu pat ieminēties.

— Tad uz līdzenas vietas aizdiedz pie Ma­tīsa, lai izraksta. Pasaki, ka vecā Zandburdziene citādi nelaiž pār slieksni. Pēc tam mēs šo afē­ristu bandu ātri atmaskosim 1