GUNĀRS CĪRULIS: VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

Teda garās kājas bija radītas soļošanai. Pārliecinājies, ka, par spīti ideālajam augumam, no tūļīgā puiša nemūžam neiznāks basketbo­lists, universitātes treneris bija centies pierunāt Jaunkalnu nodarboties ar soļošanas sportu, atjaunot un varbūt pat uzspodrināt latviešu seno starptautisko slavu šajā vieglatlētikas no­zarē. Veltīgas pūles. Tedis uzskatīja visus šos vingrinājumus, kuriem būtu jānostiprina mus­kuļi, jānorūda organisms, par. laika šķiešanu un atsacījās paklausīt. «Ek, kaut man Jaun- kalna kājas būtu!…» treneris saldsērīgi at­cerējās kādreiz populāro grāvēju un laikus pārtrauca bezcerīgo cilvēkbērna mocīšanu, tā saglabājot puisim patiku doties tālās pastaigās. Arī šorīt viņš četrpadsmit kilometru garo ceļu no mājām līdz Ugāles stacijai bija mērojis ar kājām.

Tedis naktī nebija ne mirkli gulējis — neļāva dīvains uztraukums, it kā nupat vajadzētu šķērsot ļoti svarīgu robežlīniju. Rīt viņš vairs nebūs tāds pats cilvēks kā pārējie radi un kai­miņi vai kādreizējie skolas biedri, vairs nebūs Jaunkalnu māju garais lempis, tagad viņš būs valsts varas pārstāvis, milicijas darbinieks Teodors Jaunkalns, kuram uzdots pasargāt sa­

biedrību no visādām ļaunestībām, nepiecieša­mības gadījumā lietojot pat ieroci.

Interesanti, kāds viņš izskatīsies formas tērpā? Tedis ilgi pūlējās to iztēloties, radīt tā saucamo mutvārdu portretu, kuram milicijas ikdienas darbā tik liela nozīme. Tātad: garš, bet mazliet sakumpis, virs tievā kakla ar ādam- ābola iezīmēm — pārsteidzoši spēcīgs zods un platkaulaini vaigi, linu gaiši mati, acu krāsa grūti nosakāma, jo tās slēpjas aiz dzeltenīgi ietonētiem Ceisa briļļu stikliem — vienīgā iz­šķērdība, ko Jaunkalns bija sev atļāvies, ar studentu kori apceļojot Vācijas Demokrātisko Republiku. Lasot viņš tās noņēma un tad pa­tika sev labāk — varbūt tāpēc, ka savu veidolu spogulī redzēja visai aptuveni.

Uz tilta viņš apstājās. Labajā pusē acīm pa­vērās rūpnieciska aina. Osta ar noliktavām, elevatoriem un cisternām, sliežu ceļu atzaro­jumiem, šaudīgi elektrokāri un kravas mašī­nas un visam pāri — rūcošo celtņu devīgās strēles. Kuģus viņš šoreiz pat nemēģināja saskaitīt. Kādu duci varēja saredzēt no tilta, bet krietni vairāk nojaust pēc mastu audzes, kas iezīmējās aiz Ventas ieloces. Tāpat kā mājām, arī kuģiem ir savs raksturs un biogrā­fija, savs ceļš pasaules jūrās un savi saimnieki, kas gadu gaitā uzspiež zīmogu to ārienei. Tālab būtu vieglprātīgi censties tos izprast ar paviršu acs uzmetienu no putnu skatpunkta. Gan jau pagūs. Tik daudz Jaunkalns sajēdza, ka Vents­pils dzīvē agri vai vēlu viņam nāksies saskar­ties ar ostu un kuģiem. Pat tad, ja viņu neno­rīkos darbā ūdens milicijā. Šajā pilsētā kā la­bais, tā arī ļaunais no laika gala saistīts ar jūru.

Pilsētas iekšlietu daļas priekšnieks runāja lēni, it kā apsvērdams ne tikai teikumus, bet katru atsevišķu vārdu. Desmit Ventspilī nodzī­votajos gados sirmais pulkvedis bija pilnīgi iemācījies runāt latviski, tomēr savu sakāmo arvien vēl prātā tulkoja no krievu valodas.

Toties priekšnieka vietnieks operatīvajā darbā tūdaļ ķērās vērsim pie ragiem, pat ne­vairīdamies no sulīgākiem izteicieniem.

— Cilvēki ar augstāko juridisko izglītību mums vajadzīgi kā ēst! Strādāsiet kriminālmek­lēšanas nodaļā par sīko razbainieku priekšnieku.

— Biedrs majors gribēja, lai jūs saprastu, kāpēc nevaram jums ļaut pamazām aklimati- zēties, iegūt zināmas darba iemaņas, pirms uz­ņematies sektora vadību, — pulkvedis uzska­tīja par nepieciešamu paskaidrot. — Jūsu tie­šajos uzdevumos ietilpst darbs ar noziegumiem, kurus pastrādājuši nepilngadīgie.

— Vajadzēs noņemties arī ar paklīdušu meiteņu nelaimīgajiem vecākiem un pašpuiku izmisušajiem klases audzinātājiem, — majors turpināja.

— Es jau ministrijas kadru daļā sacīju…— Jaunkalns grasījās pastāstīt, ka nekad nav ju­tis sevī pedagoga aicinājumu.

Bet majors neļāva izteikties.

— Jūs varat lepoties, ka uzreiz tiekat norī­kots tādā svarīgā postenī. Rīt kapteinis Pečaks nodos jums lietas. Bet šodien jūs varētu iepa­zīties ar bērnu istabas inspektorēm, mūsu no­daļas ziedu un daiļumu. Pats redzēsiet, cik viņas glītas un jaukas, tikai paturiet prātā —abas ir precējušas, jaunākā no viņām ir ve­cākā inspektore un, dabiski, otrādi.

— Pagaidiet! — pulkvedis pārtrauca savu vietnieku. — Mēs vēl neesam parunājuši par vissāpīgāko jautājumu. Kur apmetīsies mūsu jaunais inspektors? Vai varat pagaidām dzīvot pie vecākiem?

— Sestdienas un svētdienas labprāt pavadīšu mājās. Bet braukāt katru dienu…

— Par brīvām nedēļas nogalēm pārāk gan nesapņojiet. — Majors skumīgi pasmaidīja. — Un izpildkomitejas «pagaidām» var vilkties līdz piecgades beigām. Es jums te uzrakstīju dažas adreses, tie ir ļaudis, kas nebaidīsies izdot istabu pat sociālistiskā īpašuma aizsardzī­bas nodaļas priekšniekam. Visļaunākajā gadī­jumā varam piezvanīt atskurbtuves dežuran­tam. Klusumu gan negarantēju, bet otrā stāva kabinetā ir plats un ērts dīvāns…

Šīs izredzes Jaunkalnu sevišķi nevilināja.

— Vai jūs nepiezvanītu uz viesnīcu? Nomaz­gāšos, atstāšu mantas un …

— Atkrīt. Viesnīca tā piebāzta ar jūrnieku sievām, ka nams jau sāk līgoties. Turklāt iebraukuši kinostudijas ļaudis, kas te uzņem filmu par… jā, par ko īsti viņi runāja, biedri pulkvedi, kad izdabūja jūsu atļauju filmēt mūsu sēžu zālē?

Pulkvedis paraustīja plecus.

— Es taču atteicos lasīt to biezo scenāriju. Bet man apsolīja, ka uz studijas rēķina atjau­nos Rastrelli kolonnas, atsvaidzinās griestu freskas, ieliks parketu. Un es piekritu.

— Šorīt viņi atveda to slaveno parketu. Ruļ­ļos! Jo tas ir no skaisti izkrāsota papīra!

Uzlīmēs mūsu vecajai grīdai un sarīkos sezo­nas greznāko balli.

— Tad es viņus piespiedīšu uzvilkt aktie­riem kurpes bez pazolēm, — pulkvedis iekaisa. — Lai dejo basām pēdām, ja jau mantu žēlo.

Jaunkalns piecēlās. Viņš vēl nejutās pietie­kami pilntiesīgs kolektīva loceklis, lai iejauk­tos šajā sarunā.

Namu, kurā bija iekārtota milicijas bērnu istaba, Jaunkalns bez grūtībām atrada pēc ma­jora apraksta, pareizās durvis — pēc skaļajām raudām, kas tricināja otro stāvu. Tedim pa­mira sirds — tūdaļ kļuva skaidrs, ka saruna pulkveža kabinetā bijusi tikai priekšspēle, tāda kā liega uvertīra bargajiem akordiem, k'uru pavadījumā solistam tagad jāsper pirmie pat­stāvīgie soļi. Bet bērns brēca pilnā balsī, un Jaunkalns vairs saprata tikai vienu — lai kas tur iekšā notiek, spīdzināšana jāizbeidz!

Viņš bez klauvēšanas atgrūda durvis.

— Inspektors Jaunkalns. Palūgšu tūdaļ pār­traukt šīs nebūšanas!

— Dieva laime, vismaz kāds ieradies! — Viņam pretī zilgmoja divas lielas acis, kas se­jas bronzas tonējumā šķita īpaši dzidras. — Man jau pašai gribējās sākt stabulēt!—Un bērnu istabas inspektore iespieda Jaunkalnam rokās izmisīgi brēcošu, apmēram divus gadus vecu meiteni. — Nebaidieties, tas slapjums ir no asarām.

Meitene pieplaka pie Jaunkalna krūtīm, pat mēģināja apvīt rociņas viņam ap kaklu un — tavu brīnumul — apklusa. Tikai elsas vēl raus­tīja mazo augumiņu.

— Līga atvaļinājumā, bet viena es ar šo knīpu nekādi netieku galā. Tiklīdz mēģinu pa­celt telefona klausuli vai atslēgt seifu — taurē kā milicijas mašīna. Otrā galā kāds muļķis vēl iedomāsies, ka mēs te spīdzinām bērnus.