GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

Tāpēc Tedim nācās divreiz atkārtot savu lūgumu:

— Esiet tik mīļa, parādiet man šo «Si- kuru»!—Un beidzot viņš bija spiests histēriski uzsaukt: — Izslēdziet to stereokasti, ja nedzir­dat, ko ar jums runā!

Rupjība uz pārdevēju nepavisam neiedarbo­jās, viņa to uzskatīja par sava darba neatņe­mamu sastāvdaļu un pat nepieprasīja bezmaksas pienu par strādāšanu veselībai kaitīgos apstāk­ļos. Negribīgi aizgriezusies no savas draudze­nes, viņa laiskā gaitā paspēra dažus soļus uz Jaunkalna pusi un glezni atspiedās pret plauktu.

Tedis tūdaļ kļuva laipnāks.

— Tik glīta meitene un tik dusmīga… Es gribētu apskatīt to tur «Sikuru» par pusotra simta.

Pārdevēja pat nepakustējās.

— Jūs vienalga to nepirksiet. Tur kaut kas sabojājies, īsie viļņi nedarbojas. Visi tikai groza kloķus, groza un dod atpakaļ.

— Kāpēc tad neņemat pavisam nost?

Pārdevēja apātiski paraustīja plecus.

— Ēst taču neprasa… Varbūt atnāk kāds meistars, kas grib parakņāties pa iekšām un salabot. Citādi aparātiņš nav zemē metams, vakar te sabruka vesels bars rīdzinieku un pie­vāca visas pārējās «Sikuras».

— Man tieši tāds speciālists ir līdzi, — Tedis pamāja uz Meksikāņa Džo pusi. — Un ja jums vēl atrastos skrūvgriezis…

— Ja tā labi padomā, šis arī bez īsajiem viļņiem ir tās naudas vērts. — Pārdevēja beidzot atcerējās, ka viņas pirmais pienākums ir pārdot preci. — Divi dinamiskie skaļruņi, sešpadsmit tranzistori, voltmetrs…

Tedis neklausījās. Viņa uzmanība bija pie­kalta Meksikāņa pirkstiem, kas citu pēc citas izņēma četras skrūves un nocēla korpusa muguru. Nemaz nevajadzēja palūkoties uz firmas emblēmu un iegrebtajiem vārdiem «Made in Japan», lai saprastu, ka šoreiz viņiem nav darīšana ar «Dzintaru». Pietiktu arī ar to, ka detaļu izvietojums bija atšķirīgs. Jaunkalns netaisījās spriest, kurš uztvērējs labāks, kura shēma racionālāka, viņš bija kriminālists, nevis radiotehniķis. Un tomēr nedrīkstēja tūdaļ atkal pieskrūvēt vāku, bija jārada iespaids, it kā meklētu defekta cēloni. Nogaidījis attie­cīgu pieklājības bridi, viņš beidzot pateica:

— Paldies!

*

— Nu, vai es jums nesacīju, ka dosiet man atpakaļ? — pārdevēja ērcīgi paziņoja. — Tikai lieki apgrūtinājāt cilvēku.

— Mēs jau patiesībā gribējām vienīgi ap­skatīties, vai nav iespējams apmainīt, — Tedis ne visai sakarīgi paskaidroja. —- Puiši te aiz­vakar nopirka tādu «Sikuru», varbūt atceraties, un viņiem atgadījusies nelaime. Tūlīt es jums parādīšu.

Jaunkalns uzlika sporta somu uz letes un ņēmās atvērt sprādzes, slepus novērodams pār­devēju. Viņa neizrādīja ne mazāko interesi.- Herberts Trešais turpretī bija tik uzbudināts, ka tik tikko neizlaida aparātu no trīcošajām rokām. Viņš joprojām nespēja sev piedot, ka toreiz nebija iedomājies pārbaudīt uztvērēju arī no iekšpuses. Pirkšanas brīdī veikalā bija kādas sešas «Sikuras», bet viņš kā gatavais muļķis paķēra pirmo, ieslēdza dažas stacijas un skrēja uz kasi ātrāk tikt no naudas vaļā. Re, kā tagad Jaunkalns nemaz nesteidzas — tik apbrīnojami pārliecinoši tēlo lēnīgu puisi, ka pārdevēja nekad neuzminēs patiesību. Her­berts Trešais paskatījās uz Kobru un Meksikāni Džo un saprata, ka arī viņi ir sajūsmā par Jaunkalna izsmalcināto^taktisko manevru.

īstenībā Tedis tikai gribēja iegūt laiku. Viņam pēkšņi bija zudusi pārliecība, ka pareizi iesācis operāciju. Vai tikai viņš pirms laika neatklāj kārtis? Tomēr atceļa vairs nebija — nedrīkstēja taču pievilt šos jauniešus, kuru simpātijas, šķiet, bija izdevies iekarot.

— Redzat, kāda nelaime! — Viņš izsaiņoja salauzto korpusu, kas vēl turējās uz divām skrūvēm.

Pārdevēja noplātīja rokas un augstprātīgi pasmaidīja.

— Un kas jums lika ar to spēlēt volejbolu? Pārāk dārgs prieks, vajadzēja nopirkt bumbu.

Jaunkalns nosarka. Sārtums pārlija spēcīga­jam zodam un vaigiem, sakāpa līdz pat linu baltajiem matiem. Zilās acis mulsumā kļuva tumšas.

— Te nav runa par japāņu korpusu. Ar to viss ir kārtībā, pareizāk sakot, bija kārtībā. Man gribas zināt, kas jums sakāms par iekšām. Izlasiet, kas te rakstīts, ja protat! Dzintars! Varbūt jūs paskaidrosiet, kāpēc Rīgas ražo­jumus pārdodat ar japāņu marku?

Jaunkalns pats juta, ka apsūdzības runa ir pārāk gara, jo tā viņš dod pārdevējai laiku atjēgties un rūpīgi apsvērt atbildi.

Pārdevēja nebija uz mutes kritusi. Atbalstī­jusi plaukstas uz letes, viņa dziļi ievilka elpu un pārgāja pretuzbrukumā:

— Kāpēc jūs man to prasāt? Ne jau es atnesu somā šo kasti, jūs pats atstiepāt. Sada­bū jāt kaut kur bojātu «Dzintaru» un tagad nodarbojaties ar šantāžu…

— Jūs taču nenoliegsiet, ka aizvakar pārde­vāt šim puisim «Sikuru». Herbert, parādi birku…

Pārdevēja cēli atmeta ar roku.

— Nevajag… Kur tas rakstīts, ka šī ir tā pati kaste? Kāpēc man jātic tādam smurgulim?

— Un kas jums atļāva neievērot tirdzniecības noteikumus un pārdot mazgadīgajam tik dārgu mantu? Varbūt viņš naudu nozadzis saviem vecākiem?

Šāviens, kuru Jaunkalns bija raidījis uz labu laimi, ķēra mērķi. Pārdevēja kļuva pieļāvīgāka.

— Klausieties, pilsoni, mes neesam firmas filiāle, te ir komisijas veikals. Kādu preci man atnes, tādu es pārdodu. Un nevienu ar varu ne­spiežu iepirkties. Patīk — maksā ragā un ņem ciet, nepatīk — noliec atpakaļ, sveiks un uz redzēšanos. Šis jauneklis manā klātbūtnē pār­baudīja, pirms tam vēl pusstundu grozījās pie letes. Uzgrieza Montekarlo, Londonu, «Ameri­kas balsi», vai es zinu, ko tur vēl. Aparāts ska­nēja kā nupat piedzimis. Tāds viņam gāja pie sirds, tādu viņš dabūja. Varbūt viņš tieši mek­lēja sajaukteni, kas man par daļu? … Man ne­viens nemaksā algu par to, lai skrūvētu vaļā priekšmetus. Kā tik mums te nav? Televizori, putekļu sūcēji, ledusskapji. Tā tik vēl trūka, lai es katru reizi apskatītos, vai televizorā nav iebūvēts bonierēšanas mašīnas motors, vai ledusskapis saldē vai karsē! Tad te vajag inže­niera ar augstskolas izglītību, nevis pārdevējas, kurai maksā septiņdesmit piecus rubļus mē­nesī.

Lai cik uzmanīgi Jaunkalns ieklausījās pār­devējas balsī, viņš tajā nepamanīja nevienas neīstas nots. Vienīgi ilgi uzkrātu sašutumu par to, ka viņai — tik jaunai, skaistai un iekāroja­mai — jānīkst no rīta līdz vakaram putekļai­najā telpā, kad citas var sauļoties pludmalē, gādāt par savu personisko dzīvi. Un turklāt vēl jāuzklausa visādi idiotiski, no gaisa grābti pārmetumi!

— Saprotiet mani pareizi, mums nav nekādu pretenziju pret jums. Mēs atnācām uzzināt, kas šo aparātu atnesis pārdot, lai aizietu aprunā­ties.

— Tad tā vajadzēja pateikt pašā sākumā, nevis vicināt dūres,.. Rādiet šurp birku!

Pārdevēja noplātīja rokas un augstprātīgi pasmaidīja.

— Un kas jums lika ar to spēlēt volejbolu? Pārāk dārgs prieks, vajadzēja nopirkt bumbu.

Jaunkalns nosarka. Sārtums pārlija spēcīga­jam zodam un vaigiem, sakāpa līdz pat linu baltajiem matiem. Zilās acis mulsumā kļuva tumšas.

— Te nav runa par japāņu korpusu. Ar to viss ir kārtībā, pareizāk sakot, bija kārtībā. Man gribas zināt, kas jums sakāms par iekšām. Izlasiet, kas te rakstīts, ja protat! Dzintars! Varbūt jūs paskaidrosiet, kāpēc Rīgas ražo­jumus pārdodat ar japāņu marku?

Jaunkalns pats juta, ka apsūdzības runa ir pārāk gara, jo tā viņš dod pārdevējai laiku atjēgties un rūpīgi apsvērt atbildi.