GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

Taču velti viņš bija cerējis, ka tagad varēs apkopot iespaidus, vēlreiz vārdu pa vārdam atcerēties pārdevējas un mantu pieņēmēja sacīto. Blakus minstījās Rūdis un visādi centās pievērst sev inspektora uzmanību.

— Kas uz sirds, Rūdi? — Jaunkalns beidzot apžēlojās.

— Vai mēs neuzsitīsim pindzeni? Ja ne­protat, labprāt apmācīšu.

Tedis vidusskolas gados bija pat piedalījies pilsētas meistarsacīkstēs galda tenisā, bet pēc tam vairs neiznāca turēt rokā lāpstiņu. Tagad pirksti taisni niezēja izmēģināt, vai vēl izdosies raidīt balto bumbiņu vēlamajā virzienā, atņemt gremdes, pašam uzbrukt.

Jau pēc pirmajām sitienu apmaiņām Rūdis saprata, ka viņam gadījies nopietns pretinieks, un saspringa kā uzvilkta atspere. Tedis turpretī nāca pie atziņas, ka vēl joprojām zina, kā būtu jāspēlē, bet diemžēl vairs nespēj to izdarīt. Iekšēja nedrošība saistīja kustības, lika allaž par sekundes desmitdaļu nokavēt. Nebija īstās reakcijas. Grūtības sagādāja arī Rūda spēles stils, grieztās bumbas, kas neaprēķi­nāmā kārtā mainīja virzienu.

— Spēlēsim «uz interesi», — Rūdis ierosi­nāja. — Ja uzvarēšu es, jūs mani paņemsiet līdzi pie vecā Rumbinieka, norunāts? Varu dot priekšā piecus punktus.

— Iztiksim tāpat.

Tedis nekādi netika galā ar puiša servēm. Lai arī kā viņš centās, bumba lidoja augstu virs tīkla, un Rūdim atlika tikai triekt to galda stūrī. Vajadzētu pašam tūdaļ pārtvert inicia­tīvu, gremdēt pirmo bumbu, tomēr viņš nejutās pietiekami drošs, lai riskētu. Un tā Tedis jau seta sākumā tika iedzīts dziļā defensīvā. Viņš pūlējās kā varēdams, atsita vairākas gremdes pēc kārtas, lēcienā aizsniedza īsās māņu bum­bas, reizēm lika pasvīst arī partnerim. Tomēr Rūda uzvara ne mirkli nebija apdraudēta. No pilnīgas sakāves Jaunkalnu izglāba Jankas pārnākšana.

— Menderis nav izkustējies no sava kam­bara. Tupēja tur arī pusdienas pārtraukumā.

— Jo labāk. Paldies!

Brāļi Morozovi bija uzrakstījuši ievāktās zi­ņas uz kārtīgi sagrafētas papīra loksnes. Izrādī­jās, ka gandrīz visi tankkuģi brauc kā pa tram­vaja sliedēm — no gala stacijas līdz ceļa mērķim, kur izsūknē degvielu, un atpakaļ pēc jaunas kravas. Atšķirība vienīgi tā, ka daži devās uz Kubu, no turienes uz kādu Vidusjūras ostu un tikai pēc tam mājup. Tik tālā ceļā, protams, nevarēja paredzēt ne stundas, ne dienas. Toties Eiropas līnijas iepriecināja ar pulksteņa precizitāti, sevišķi vasarā, kad vēt­ras bija reti.

Tomēr pēc saraksta neviens kuģis nepienāca un arī nepacēla enkuru pirmdienās. Toties ik sestdienas pievakarē Ventspilī pietauvojās lielais tankkuģis «Bulduri», lai katru svētdienas

vakaru vestu uz Hamburgu divdesmit tūksto­šus tonnu naftas.

Vienlaikus ar Jaunkalnu to bija pamanījis arī Janka. Un tagad triumfējoši iesaucās:

— Tas ir mūsu «Sikuru» sagādnieks, goda vārds! Svētdienās komisijas veikalā mantiņas nepieņem, bet pirmdien kuģinieki jau ir ga­balā. Tāpēc atstāj savu preci citiem un pēc nedēļas ierodas pēc pengas.

Tikpat konkrēts bija arī Herberta Trešā ziņojums. Iestāstījis pārdevējam kaut ko ne­sakarīgu par derībām, viņš bija veicis veselu zinātnisku eksperimentu sēriju — pārbaudījis septiņus «Dzintarus» un nevienā nebija atklā­jis uz šasijas ne rūpnīcas, ne ražotājas valsts vārdu, vienīgi sešzīmju skaitļus. Ar šādu rezul­tātu nesamierinājies, viņš racies vēl dziļāk un uz dažām detaļām pamanījis sērijas burtus, bet it kā tīšām tikai tādus, kas atbilda gan latīņu, gan krievu rakstībai — «A», «B», «K», «P». Redzēdams, kā puisis nopūlas, beidzot ieinteresējies arī pārdevējs un atnesis no no­liktavas divus «Dzintarus», paredzētus ekspor­tam, ar atšķirīgu īsviļņu izkārtojumu. Vienā viņi tad nu uzgājuši tik ilgi meklēto spiedogu: «DZINTARS. MADE IN USSR». Tad ieradies direktors, kas zinājis pastāstīt, ka tā esot pati pirmā partija, no kuras pāri palikuši tikai ne­daudzi izbrāķēti eksemplāri. Tagad firmas un arī kvalitātes zīmes liekot vienīgi uz korpusa.

Grūti pateikt, vai puiši saprata šī atklājuma nozīmi. Jaunkalnam kļuva skaidrs, ka lietas ietvari draud paplašināties. Kļuva arvien ne- ticamāk, ka viņi ir nejaušības upuri, drīzāk jāsecina, ka Zandburga uztaustījusi smalki iecerētu un vērienīgi sazarotu krāpšanas afēru.

Kā akla vista graudu viņa uzgājusi varbūt vienīgo vājo ķēdes locekli — to sīko neuz­manību, kas pazudina pat visslīpētākos no­ziedzniekus.

Vajadzētu priecāties, taču Tedis Jaunkalns jutās neomulīgi. Viņš nemaz nebija drošs, ka izdosies atšķetināt samudžināto pavedienu ka­molu bez pieredzējušu biedru atbalsta. Vai bija prātīgi mesties kaujā vienam? Bet kāda. nozīme tagad informēt milicijas dežurantu Tik un tā līdz pirmdienai neviens neko neuz­sāks, nav jau slepkavība vai laupīšana, kad svarīgi neļaut pēdām atdzist. Tikpat svarīgi pa­šam nezaudēt laiku. Jātic saviem spēkiem, brīv­prātīgie palīgi nedrīkst manīt, ka viņu vadonis ir šaubu un iekšēju pretrunu varā. Jāmācās no vecās Zandburgas, kas neatzīst nekādus šķēr­šļus. Interesanti, kādus jaunumus viņa šoreiz pastāstīs…

Zandburgas informācija labi iekļāvās kop­ainā. Abi tranzistoru īpašnieki silti ieteikuši iegādāties «Sikuru» — aparāts darbojoties lieliski. Jansons pat piedāvājies parādīt visas detaļas, kas it kā esot nostrādātas ar japāņiem piemītošo rūpību. Pretīgo aktrisi gan nācies pusstundu pielauzt, tomēr arī viņa galu galā beigusi pretoties. Ne vienā, ne otrā uztvērējā pat ar palielināmo stiklu Zandburga nevarējusi saskatīt uzrakstu «Dzintars», nekādu citu at­šķirību starp tiem un savējo neesot pamanījusi.

Arturs Rumbinieks dzīvoja netālu četrstāvu ķieģeļu namā, kas bija uzcelts jau pirms kara. Ielas pusē atradās bijušie kungu apartamenti ar trim un četrām istabām katrā, sētas mājā — darbaļaužu mitekļi ar ieeju caur virtuvi, pa- umšu guļamkambari un labierīcībām kāpņu telpā.

— Ieiešu papļāpāt ar sētnieci, namu pārval­des kopsapulcēs allažiņ sēžam viena otrai blakus, — Zandburga sacīja un iegāja pa parādes durvīm.

Jaunkalnam un Rūdim atvēra kalsns pagara uguma vīrietis. Spodrinādams briļļu stiklus, viņš vaicājoši pavērās apmeklētājos.

— Vai biedrs Rumbinieks mājās? — Jaun­kalns jautāja.

— Stāv jūsu priekšā.

— Nevar būt!

Neko citu Jaunkalns nespēja pateikt — tik ļoti vīrieša āriene kontrastēja ar Mendera sniegto aprakstu. Varbūt vienīgi plikais pau­ris iederējās «Sikuru» pārdevēja portretā, ja vien to uzskatīja par iemeslu nenoņemt ce­puri.

— Ar ko man tas gods? — dzīvokļa saim­nieks joprojām aizsprostoja ceļu uz . virtuvi.

— Mēs nācām aprunāties par radioaparātu, ko aizvakar iegādājāmies komisijas veikalā. Jūs taču pārdevāt šo «Sikuru»? — Un Jaun­kalns grasījās atvērt somu.

Vīrietis neizrādīja ne mazākās uztraukuma pazīmes.

— Pirmā dzirdēšana. Es netirgojos ne ar kādiem aparātiem, pat bārdas dzenamais man tas pats vecmodīgais.

— Bet man šķita, ka uz birkas rakstīts Rumbinieka vārds.

— Laikam pārskatījāties. Mani bieži jauc ar kaut kādiem Rimbeniekiem, kas no laika gala dzīvo Kurzemē. Bet es esmu dzimis rīdzinieks.

— Un adrese, un pases dati? Kā jūs izskaid­rojat to?

— Ak pase… — Rumbinieka sejā pavīdēja kaut kas smīnam līdzīgs. — Tas tikai lieku reizi pierāda, ka nevajag ticēt papīrīšiem. Savu veco pasi es pērno rudeni pazaudēju, pareizāk sakot, man to nozaga, tomēr daudzi ieteica uzrakstīt iesniegumā, ka nozaudēju, citādi tik­šot atvērta ķēpīga krimināllieta. Varat apjau­tāties milicijā, ja vien paši neesat no turienes… Tagad man ir jauna personības apliecība.