GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

— Un kā tas notika, ja drīkstu vaicāt?

— Ļoti vienkārši — pielīmēja ģīmetni, uz­spieda zīmogu… Ak tā, jūs par veco pasi. Viesojos Rīgā pie draugiem, aizgāju uz Sporta pili noskatīties hokeja maču starp mūsu dina- miešiem un valsts jaunatnes izlasi, tūlīt pa­teikšu, tas bija astotajā oktobrī, pirmdien. Tā dzīvoju mūsējiem līdzi, ka nekā nepamanīju. Bet mājās atklāju — manu kabatas portfeli ar visu naudu un dokumentiem nogrābis kāds nagu palaidējs. Tā ka jums ar savām preten­zijām jāgriežas pie šī pilsoņa. Pie viena pa­sakiet, lai atdod man trīsdesmit astoņus rub­ļus — puse pensijas — uz ielas nemētājas.

Durvis aizvērās.

-— Skan ticami, vai ne? — Jaunkalns jautāja, gribēdams salīdzināt savus iespaidus un Rūda secinājumus. — Ar īstu pasi un adresi risks pārāk liels. Un kurš tad komisijas veikalā ies pētīt fotogrāfiju. Pats, skolnieks būdams, reiz uzrādīju brāļa dokumentus… Jā, šis vecītis ir smalki apstrādāts…

— Nav brīnums. Viņš tik aizmāršīgs, ka pat datumus jauc, — Rūdis sacīja. — Astotajā oktobrī hokejs nenotika, es to noteikti atceros. Visu savu dzimšanas dienu nosēdēju pie tele­vizora — un nekā. Miglas dēļ jaunatnes izlase atlidoja dienu vēlāk, bet arī tad neradīja, jo bija pārraide no operas.

Un pirmīt Jaunkalns bija sūrojies, ka jāstrādā bez kvalificētas palīdzības…

Otrs palīgs arī nelika sevi ilgi gaidīt.

— Ir gan šīs sievas pļerkšķīgas! — Zand­burga errojās. — Rītos nolaista trotuāru, bet pēc tam tik vien zina kā mēli trīt… Šis Rum­binieks te dzīvo piekto gadu. Kā aizgājis Rīgā pensijā, tā samainījis dzīvokli un pārvācies, esot lētāka iztikšana. Pirms kara viņam Rīgā piederējusi kaut kāda darbnīca. Arī tagad kaimiņiem par trijnieku labojot pletīzerus un elektriskās kapijkannas. Bet vispār vairāk pa āru staigājot, reizēm nedēļām ilgi mājās ne­rādoties.

Jaunkalns klausījās ar nedalītu uzmanību, centās analizēt katru vārdu, izsvērt kā uz elektroniskiem svariem, vai kāds sīks faktiņš nemet ēnu uz potenciālo afēristu Rumbinieku. Pirmdien pat jāpārbauda juceklis ar hokeja spēli, jāmēģina tuvāk izpētīt vecā amatnieka biogrāfiju, viņa vietējo paziņu loku, tomēr ne­gribējās ticēt, ka tajā ietilpst liktenīgas sievie­tes, parādos slīkstošie jūrnieki. Bet kā lai citādi tiek pie japāņu «Sikurām» vai vismaz pie to korpusiem? Nē, nojauta sacīja, ka vērienīgais spekulācijas plāns piedzimis un izperināts daudz attīstītākās smadzenēs, tāds nebija pa spēkam pensionētam amatniekam, kurš nespēj iegaumēt pat hokeja mača datumu.

— Nākošā pietura — Ieva Miķelsone! —

Jaunkalns braši paziņoja un pasniedza Rūdim adresi. — Ja tālu, brauksim ar autobusu, es izmaksāju.

Miķelsones pasē uzrādītā iela atradās pilsē­tas otrā malā. Vislabprātāk Jaunkalns būtu apstādinājis taksometru, jo pēc neierastās galda tenisa spēles jutās noguris. Rublis šurp vai turp, kabatā taču vēl turējās pēdējā tei­camnieka stipendija un vecāku naudas pabalsts. Taču viņš saprata, ka ar pašreizējo algu ne­drīkstēs atļauties tādu izšķērdību.

Autobuss aizvizināja viņus gandrīz līdz ceļa mērķim — ģimenes mājai klusā Pārventas ielā. Saimnieks dārzā laistīja dobes un visas izziņas sniedza pāri sētai.

— Par vēlu, jaunais cilvēk, mūsu Ieviņa sev Interklubā jau atradusi vīru. — Omulīgais ģimenes mājiņas īpašnieks par varēm centās būt asprātīgs. — Ziemsvētkos nosvinēja kāzas ar makten brašu stūrmani. Var būt, ka notrāpāt uz raudzībām, bet tad jau ar tukšām rokām neklājas. Nogriezt jums deviņas tulpes?

— Tad jau vajadzētu adresi, lai! — Zand- burgai tāda saruna bija tieši pa gaumei.

— Zelta vārdi! — Un, pagriezies pret logu, saimnieks sauca: — Ainucīt, izstāsti kursu līdz Ieviņas jaunajai ostai.

— Ko tu bļausties kā tāda miglas taure! — Logā iznira gaišmatainas sievietes galva. — Apmetums birst no griestiem nost… Jūs, lūdzami, atvainojiet, manējais, kad krastā, vienmēr ir štīmē.

— Pati četrdesmit gadus biju kapteiņa lau- lene, — Zandburga saprotoši sacīja. — Iedzer par piecām kapeikām, pēc tam taisa traci par…

— Jūs apsolījāt pateikt adresi, — Jaunkalns atgādināja.

— Tur jau tā nelaime, ka adresi nezinu. Varu tikai pastāstīt, kā aiziet. Kuģniecības jaunās mājas atradīsiet? Otrā no viņa gala, ne tajā, kur maizes veikals, bet nākamajā, pa trepēm jāuzkāpj līdz pašai augšai un pa labi, nē, pa kreisi gan, uz durvīm ir tāda šiltīte — «Lukstiņa». Tā ir viņas vīramāte, ak, pareizi, nabaga Ieviņš tagad arī saucas Lukstiņa.

Ievu Lukstiņu patiešām varēja saukt par skaistuli. Pilnīgi neizprotami, kā daiļā dzimuma pielūdzējs Menderis nebija ievērojis viņas klasiskos sejas pantus… Jaunkalns ar ne­slēptu sajūsmu apbrīnoja Ievas koši melnos matus, pārsteidzoši zilās acis, mazliet uzrauto degunu un pieklājīgā smaidā savilktās sārtās lūpas.

Ieva bija pieradusi pie klajas apbrīnas. Ne velti viņa jau trešo gadu strādāja par instruk­tori jūrnieku klubā, kur katru vakaru nācās noklausīties gan komplimentus visdažādākajās valodās, gan vismaz vienu rokas un sirds pie­dāvājumu.

Laikam Jaunkalns jutās neērti par ieilgušo klusumu, jo pēkšņi izvilka no kabatas sarkano apliecību un strupi paskaidroja:

— No milicijas!

— Vai tiešām beidzot atradusies mana vecā pase?

Tagad varēja mierīgi atvainoties un aiziet, jo vairāk tāpēc, ka Jaunkalns kaut ko tādu bija gaidījis, — butu taču naivi cerēt, ka viņš te atklās nelegālu radioaparātu pārmontēšanas darbnīcu, vīru, kas sagādā japāņu korpusus, un sievu, kas realizē gatavo produkciju… Bet Ieva Lukstiņa čaloja tālāk:

— Jūs pat iedomāties nevarat, kādas nepa­tikšanas man bija! Pazudusi darba apliecība, kas dod tiesības ieiet ostas teritorijā un uzkāpt uz ārzemju kuģiem, komjaunatnes biedra karte. Pat kāzas nācās atlikt, jo dzimtsarakstu nodaļā atteicās mūs sareģistrēt bez pases.

— Un kur jās to pazaudējāt?

— Ja jau es zinātu, sen būtu aizgājusi un atradusi! — Ieva uzmeta lūpu.

— Kāpēc tu, vedekliņ, neaicini ciemiņus istabā?

Gaitenī iznāca vēl gluži pievilcīga piecdes- mitgadniece, apsegusi matu rullīšus ar caur­spīdīgu neilona lakatiņu. Arī visas pārējās apģērba sastāvdaļas bija ārzemju, pat zelta krāsas_ rīta kurpes ar izaicinoši pacelto purngalu.

— Ūdens jau uzvārījies, piedāvā taču tasīti kafijas un kaut ko stiprāku.

Jaunkalns grasījās tencināt un atteikties, bet Zandburga nelaida viņu pie vārda.

— Glāzīti saldā — labprāt!

— Vai dieviņ, Zandburga kundze! Kāds prieks jūs redzēt! — Ievas vīramāte iesaucās. — Kur tas laiks, kopš mēs kopā sēdējām ostas dāmu komitejā! Atcerieties, es vienmēr stei­dzos, lai noliktu Egoniņu gulēt. Bet nu viņš brauc par stūrmani, drīz būs kapteinis… Nāciet., mīļā, uz virtuvi, palīdzēsiet man salūkot launagu.

Viesistabas iekārtā tikai dažas sīkas iezīmes ļāva secināt, ka abu dzīvokļa saimnieku darbs

saistīts ar jūru un kuģiem, — kluba vimpelis uz žurnālu galdiņa, burinieka modelis stikla kastē un stalta jūras virsnieka — acīm redzot, Egona Lukstiņa -— ierāmētā fotogrāfija. Pama­nījusi Jaunkalna vērtējošo skatienu, Ieva it kā uzminēja viņa domas un sacīja:

— Pagaidām vēl nevaram atļauties īpašu greznību, vispirms cilvēciski jāiekārtojas. Tāpēc aizliedzu vīram lieki tērēties. Patlaban krājam valūtu stereoradiolai. Ar šito nevar ne plates atskaņot, ne lentā ierakstīt.