Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis: Dzīvoklis bez numura

Viņi izšķīrās. Neatskatīdamies Daugavietis izgāja uz Dzirnavu ielas. Jau pēc dažiem kvartāliem viņš pārlieci­nājās, ka provokators seko. Nu vajadzēja jaukt pēdas. Iegājis kādā sētā, kura savienoja divas ielas, Jānis pa­slēpās aiz puspievērtajiem vārtiem. Pēc brīža parādījās provokators un steigšus metās uz otru izeju, kas, acīm redzot, arī viņam bija pazīstama. Daugavietis atstāja paslēptuvi un, drošības pēc līkumojot pa Vecrīgas labi­rintu, devās .uz māju pusi. Kad viņš atslēdza dzīvokļa durvis, tuvējās baznīcas tornī nozvanīja desmit — stundu, pēc kuras okupētajā Rīgā uz ielas drīkstēja rādīties tikai ar īpašu atļauju.

1942. gada rudens Rīgā ar agrajām salnām un bieža­jām miglām Haraldam Raup-Dīmensam mazliet atgādi­nāja Angliju. Jau septembra beigās vajadzēja sākt ku­rināt. Centrālās apkures baterijas viņa kabinetā Reimersa ielā izšķērdīgi izstrāvoja siltumu. Tomēr Raup-Dīmenss ne vienreiz vien ilgojās pēc lielā kamīna, kas viņa stu­diju istabai Kembridžā bija piešķīris dižciltīgu nokrāsu 1111 omulību. Jā, šos trīs gadus senajā angļu universitātes pilsētiņā viņš uzskatīja par jaukāko posmu savā mūžā. Toreiz, saņēmis telegrāfisku aicinājumu pārtraukt stu­dijas un nekavējoties atgriezties, Raup-Dīmenss nelabprāt bija paklausījis tēvam. Viņam, kas Anglijā bija juties kā savās mājās, nemaz negribējās braukt uz Vāciju, kur tas pēdējo gadu laikā bija ciemojies tikai divi reizes.

Rūras lielrūpnieka dēlam, kas Kembridžas universi­tātē bija guvis kosmopolītisku izglītību, derdzās aklā na­cionālisma bungas, kas Vācijā tika rībinātas katrā lau­kumā, katrā krogā, katrā «Stālhelma» un brūnkreklu

sapulcē. Šīm banālajām, aprobežotajām frāzēm par vācu tautas ģēnija pārākumu viņš stādīja pretī visas pasaules lieluzņēmēju interešu kopību. Cilvēku, kuram bankā mil­jons reihsmarku, angļu mārciņas dzimtenē uzņēma tikpat vēlīgi kā Berlīnes labākā sabiedrība šahtu īpašnieku no Birmingemas. Šo uzskatu tēvs viņam bija iepotējis jau no pašas bērnības. Ne velti divdesmit procentu tēraud- lietuvju «Raup-Dīmens A/S» akciju piederēja Morgana banku namam Ņujorkā. Tas tika darīts ar gudru ziņu. Laikā, kad citas, mazāk tālredzīgas firmas atradās tuvu kraham, Bodo Raup-Dīmensa uzņēmums, pateicoties amerikāņu kredītiem, arvien paplašinājās.

Jo lielāks bija Haralda izbrīns, kad tēvs bez liekas vārdu tērēšanas pavēlēja viņam iestāties nacionālsociā­listiskajā partijā. Tikai pēc laba brīža dēls saprata, ka vecais, ierosinādams Rūras lielrūpniekus saistīties ar Hitleru un pats iemaksādams trīs miljonus fīrera perso­nīgajā kontā, atkal vadījies no reālpolitikas principiem. Sociāldemokrāti, zaudējuši tautas uzticību, vairs nede­rēja kapitālisma aizsargvaļņa lomai. Hitlers turpretī no­zīmēja komunistu nežēlīgu iznīcināšanu, plašu bruņoša- nos un karu pret Padomju Krieviju.

Sekodams sava vecākā brāļa Zigfrīda piemēram, Haralds iestājās hitleriešu motorizētajā korpusā, kuru komandēja pats ekskroņprincis. Ar angļu augstskolā ap­gūto izlikšanās māku viņam izdevās slēpt savu nicinā­šanu pret sīkajiem bodniekiem un miesniekzeļļiem, kas, uzvilkuši melno formu ar kāšu krustu, iedomājās, ka tiem pieder visa pasaule. Viņa pūles tika bagātīgi atal­gotas. Jauno Raup-Dīmensu izraudzīja speciālai misijai Anglijā, kur viņam vajadzēja uzņemt sakarus ar valdo­šajām aprindām un panākt labvēlīgu noskaņu nacionāl­sociālistu režīmam un tā agresīvajiem nodomiem.

Šo uzdevumu Bodo Raup-Dīmensa cienīgais pēctecis veica spīdoši, jo Tcmzas krastos Hitleram bija daudz atklātu un vēl vairāk slepenu piekritēju. Nauda, kas gāja caur Raup-Dīmensa rokām, deva Mosleja fašistiem iespēju rīkot mītiņus visgreznākajās Londonas koncert­zālēs. Raup-Dīmenss pavadīja Velsas princi Eduardu tā svētceļojumā pie Hitlera, Raup-Dīmenss devīgi izdalīja sajūsminātajiem lordiem un lēdijām fīrera ģīmetnes ar

tā pašrocīgo veltījumu. Drīz nevienas viesības Londonas augstākajās aprindās netika atzītas par fešeneblām, ja tajās nepiedalījās slaidais vācietis savā elegantajā, pie labākā Bondstrīta drēbnieka pašūtajā SS formas tērpā. Raup-Dīmensam bija nodrošināta galvu reibinoša karjera.

Un tomēr viss iznāca gluži citādi. Kad hitlerieši iebruka Polijā, Anglija pretēji nacionālsociālistu cerībām, sabiedriskās domas spiesta, pieteica Vācijai karu. Tikai pateicoties sakariem angļu kabineta aprindās, Raup- Dīmensam pēdējā brīdī izdevās caur Zviedriju atgriezties Vācijā. Reihskancelejā apsolītā apbalvojuma vietā viņu sagaidīja pavēle nekavējoties doties uz fronti.

Arī tēvs viņam šoreiz nespēja palīdzēt. Angļu partnera negaidītais gājiens viņu bija pavisam satriecis. Tiesa, Eiropa vajadzīga kā placdarms un izejvielu rezerve kara­gājienam uz austrumiem, taču ar Angliju un Ameriku pagaidām neviens nav gribējis plēsties. Tieši otrādi: tās uzskatīja par dabiskiem sabiedrotiem sen plānotajā cīņā pret Padomju Savienību.

Kad Raup-Dīmenss ieradās Varšavā, poļu kampaņa jau bija beigusies. 1940. gada pavasarī viņu nosūtīja uz Franciju ne vairs kā ierindas virsnieku, bet kā armijas pretizlūkošanas dienesta darbinieku. Tādā pašā amatā viņš gadu vēlāk darbojās Grieķijā. Kad sākās iebrukums Padomju Savienībā, jaunais SS šturmfīrers saņēma uzde­vumu doties uz Rīgu, lai tur sagatavotu ceļu vācu armijai.

1941. gada 25. jūnijā Raup-Dīmenss, ģērbies padomju miliča formā, startēja transporta planierī no Kenigs- bergas militārā lidlauka. Viņam līdzi bija patšautenes, dinamīts, granātas un desmit izmeklētu rīkļurāvēju. Norunātajā vietā tos sagaidīja bijušais aizsargu priekš­nieks Ķīsis ar saviem vīriem.

Raup-Dīmeiass vēl tagad labi atcerējās dzīvokli Brīvī­bas gatvē, kur viņus ieveda Ķīsis. Kaut gan bija pare­dzama nikna cīņa, viņš tur jutās visai ērti. Šturmfīrers pārlaida skatienu guļamistabas greznajai iekārtai un paguva ievērot itin visu — gan apaļo tualetes spoguli, kas rādīja puspievērtās durvis uz vannas istabas balto mirdzumu aiz tām, gan dārgo sieviešu kimono uz gultas, gan Karēlijas bērza kārbu ar papirosiem, par kuriem viņš sevišķi nopriecājās, jo paša cigarešu krājums drau­

dēja izsīkt. Tad Raup-Dimenss nolaida aizkaru, atstājot tikai šauru spraugu, pa kuru varēja novērot ielu, piebī­dīja pie loga ērtu krēslu, ieņēma šaušanai izdevīgu pozi- ciju, nostādīja patšauteni un ar aizdedzinātu papirosu mutē sāka omulīgi gaidīt.

Ķīsis un pārējie arī ieņēma posteņus. Raup-Dīmenss pamanīja, ka Švarcs — viens no viņa diversijas grupas dalībniekiem — slepus iebāza kabatā zelta pūdertrauku. «Mēs esam un paliksim sveši ļaudis,» viņš nodomāja, ar neslēptu pārākuma apziņu lūkodamies savos padotajos, kuru sejas lielāko tiesu pauda trulu vienaldzību vai arī drudžainas alkas pēc laupījuma. Tie bija no tās pašas sugas, kas domāja, ka Francija iekarota tikai tādēļ, lai viņi varētu ielauzties dzīvokļos, izvarot francūzietes un, projām ejot, piemiņai pievākt rokas pulksteņus. Šo idio­tisko tieksmi pēc sīkām trofejām Raup-Dīmenss nesa­prata. Cita lieta — Elzasas ogļraktuves, Transilvānijas kvieši, Baku nafta. Karagājienos viņu valdzināja arī kaut kas cits — apskurbinošais asins tvans, kas, vienreiz iz­baudīts, dzina un dzina uz priekšu. Tam pievienojās tāda varas sajūta, ko miera apstākļos nevarēja sniegt pat tēva miljoni. Ne alkohols, ne sievietes, ne azarts nespēja aiz­vietot tos brīžus, kad viņa priekšā stāvēja komunists, kuru Raup-Dīmenss ar vienu vienīgu pirksta kustību va­rēja atdot nāvei.