Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis: Dzīvoklis bez numura

Pelēkā mēteļa un brūnās platmales īpašnieks, tāpat kā Melsiņa, nepazina aģentu, bet viņš, atcerēdamies vel­tīgo sekošanu un nolādēto Zani, tomēr saīga.

— Grāves kungs ir liels oriģināls, — čivināja Graud- niece. — Iedomājieties, viņš neieredz vāciešus. Tādēļ ne­varēju ielūgt fon Plantas kungu . . .

— Cik žēl! Manuprāt, pulkvedis fon Planta ir apburošs vīrietis, — iesaucās Melsiņa. — Es vispār die­vinu vāciešus. Viņi ir tik iznesīgi kavalieri, tik smalki audzināti.

Aiz degunkniebja stikliem uzzibsnīja Grāves ironis­kais skatiens:

— Kas attiecas uz kavalieru iznesību, jums, bez šau- bam, lielākā pieredze … Bet jus nevarat neredzet, ka aiz visa smalkuma slēpjas kaut kas cits …

«Ak, tāds putniņš tu man esi!» Ķīsis nodomāja, ap­mierināts, ka pirmītējā antipatija nav bijusi bez pamata.

— Varbūt jūs dodat priekšroku boļševikiem? — iz­aicinoši apvaicājās inženieris Kaltups.

— Neaizmirstiet, ka vācieši izglāba jūs un mūs visus no Sibīrijas, — pamācīja rakstnieks Kauls.

— Ko jūs, ko jūs … — sauca Grāve. — Ļaujiet taču izrunāt līdz galam. Vēsture pierāda, ka zināmos apstākļos negatīvais pārvēršas pozitīvā. Kailā vara ir vienīgais, kas spēj satriekt pīšļos boļševismu un nosar­gāt privātīpašumu.

— Bet jums taču nepieder nekustams īpašums, — iedzēla Graudnieks.

— Un kas par to? — iekaisa privātdocents. — Lai dzīvotu mērķtiecīgu dzīvi, man nepieciešama apziņa, ka jebkurā laikā varu tādu iegādāties .. .

— Nu, tad iedzersim uz privātīpašumu vispār un uz Grāves kunga nākāmo privātīpašumu it īpaši! — uz­sauca bankas pārvaldnieks Rigerts.

Viņš jau bija manāmi dūšā un, piepildot glāzes, lie­lāko tiesu aizlēja garām. Bet šai sabiedrībā neviens par to neuztraucās — ja pietrūks dzidrā, dzers to pašu franču konjaku. Labu brīdi neviens nepievērsa uzma­nību tālruņa neatlaidīgajai zvanīšanai. Beidzot iesteidzās apteksne un nocēla klausuli. Namatēvs negribīgi piegāja pie aparāta. Beidzis sarunu, viņš griezās pie viesiem:

— Ozola kungs izlūdzas jūsu piedošanu. Viņam šo­dien atkal jāstrādā virsstundas.

Ķīsis ievēroja, ka daži ciemiņi samirkšķinās. Nebija nekāds noslēpums, ka Ozols ir gestapo darbinieks un tajās reizēs, kad jālikvidē kārtējā ieslodzīto partija, vie­sībās ierodas ar nosebojumu.

— Cik žēl! — nopūtās Melsiņa.

Tāpat kā pirmīt, kad pieminēja fon Plantu, Ķīsī pa­modās greizsirdība. Bet, redzēdams, ka gaišmate vēlīgi smaida, viņš nomierinājās. Viņu starpā drīz vien no­dibinājās laba saprašanās, kas stiprinājās ar katru iztukšoto glāzīti. Ķīsis vairs nešaubījās, ka Melsiņa viņam ar uzviju atlīdzinās par visām šīs dienas neveik­smēm.

Beidzot ieradās Ozols. Viņš jau bija manāmi ieturē­jies, acis drudžaini gailēja.

Jaunais viesis no sliekšņa pamāja Ķīsim. Viņi pazina viens otru jau no bērnības dienām, jo tēvu lauku īpa­šumi atradās kaimiņos. Vēlāk viņi abi bija vienā studentu korporācijā «Selonija», kur mediķim Ozolam izdevās uzdienēt līdz fuksmajoram. Tagad Ozols varētu mierīgi dzīvot no bagātā tēva ienākumiem vai ārstēt lēt­ticīgo ļaužu iedomātās kaites, taču, kā pats lielījās, aiz idejiskiem apsvērumiem kalpojot gestapo. Šo vietu viņam vecās draudzības vārdā bija izgādājis Ķīsis.

Ienācēju pamanīja arī Lonija Serde, franču liceja audzēkne.

— Skolnieks Ozols nokavējis par veselu stundu, — viņa sauca pār visu zāli. — Par to viņam tiek uzlikts stingrs sods.

— Te būs izpirkšanas nauda. — Un Ozols pasvieda viņai mazu sieviešu pulksteni ar sudraba aproci.

— Cik skaists! — jūsmoja Lonija. — Par to nu gan tev tiek piedots.

Viņa grasījās pateikties ar skūpstu, bet namatēvs jau vilka Ozolu projām.

— Vispirms darīšanas, tad prieki!

— Pagaidiet, Ozola kungs, — lūdza Melsiņa. — Man vajadzīgs jūsu padoms.

— Vēlāk, vēlāk, — atmāja Ozols, pazuzdams ar Graudnieku blakus istabā, no kuras drīz vien atskanēja metālisku priekšmetu šķindoņa.

— Varbūt es varu tev palīdzēt? — Ķīsis un Melsiņa jau bija pārgājuši uz «tu».

— Bet tu taču nestrādā gestapo, — šaubījām gaišmate.

— To nu gan ne, — apgalvoja slepenais aģents. — Bet ja runa ir par kaut ko pre[valstisku…

Jau pēc pirmajiem Melsiņas vārdiem Ķīsis ieintere­sējās.

Melsiņas pārtikas veikalā strādājot kāda Zemīte, īpašniece uzskatot to par komunistu piekritēju, jo pēc veikala nacionalizēšanas Zemīte tikusi iecelta par vecāko pārdevēju. Un, lūk, ko Melsiņa novērojusi pēdējā laikā: daži strādnieki no apkārtējām fabrikām nekad negriežo­ties pie citām pārdevējām, bet allaž gaidot, kamēr atbrī­vosies Zemīte. Turklāt šī sieviete neesot ne glīta, ne fauna. Aizdomīgie pircēji sačukstoties ar Zemīti — par ko, to Melsiņa nezinot, bet tam noteikti esot jābūt kaut kam pretvalstiskam.

— Zini, tu man sāc arvien vairāk patikt, — uzslavēja Ķīsis. — Un tagad klausies: pie gestapo nav nozīmes griezties, kamēr trūkst pierādījumu. Bet Zemīti nekādā ziņā nedrīkst izlaist no acīm. Ja atradīsi kaut ko, pasaki man. Es visu nokārtošu.

— Tu esi nesavtīgs kā eņģelis, — pieglauzdamās čukstēja Melsiņa. Viņa nenojauta, ka par šo nesavtību gestapo aģents saņems prāvu atalgojumu.

Ap pusdesmitiem pasniedza šampanieti. Tas bija smalkjūtīgs mājiens, ka laiks posties uz mājām. Aizgāja visi kopā — trokšņainā, jautrā barā. Pēkšņi atskanēja Lonijas uztrauktā balss:

— Tur… Tur… Vai tad akli esat!

Uz Graudnieka dzīvokļa melnajām ozola durvīm rē­gojās lapa ar drausmīgas patiesības vārdiem:

«Kas ir šis kungs, ko tu ik dienas sastopi iz­nākam no uzņēmuma direktora kabineta ar importa cigāru zobos un pašapmierinātu smaidu uz lūpām?

Kas ir šis kungs ar sārtiem vaigiem, ko tu, stā­vot rindā pēc maizes, redzi sēžam kafejnīcā elegantu sieviešu sabiedrībā?

Kas ir šis kungs, kurš dēvē sevi par īstu latviešu patriotu, bet vienmēr un visur dzied slavas dziesmas vācu fašistu okupantiem?

Tas ir cilvēks, ko tu, latviešu strādniek, pazīsti jau labi sen. Uz tavu sviedru rēķina viņš allaž dzīvojis iz- virtušu bezdarba dzīvi, naktis pavadījis restorānos, die­nās gulējis uz mīkstām cisām, slaistījies sava tēvoča rūpnīcas kantorī vai izrīkojis kalpus tēva saimniecībā. Vienalga, vai viņu sauc par Arāju, Kaktiņu, Liepiņu vai Ozolu — viņš vienmēr bijis darba tautas izsūcējs un bende.

Paskaties uz viņa rokām, un tu redzēsi, ka pie tām līp neskaitāmu cilvēku asinis! Paskaties uz viņa drēbēm, un tu ieraudzīsi, ka vēl nesen tās piederējušas kādam citam, ko šis kungs pašrocīgi nogalinājis!

Pēc pulksten desmitiem, kad tevi iedzen dzīvoklī, pa Rīgas ielām trauc slēgtas mašīnas ar simtiem uz nāvi notiesāto. Tur, kur šīs mašīnas apstājas, pie tikko izrak­tām bedrēm, tu vari ieraudzīt šo kungu. Izpildījis savu bendes amatu, viņš steidzas pievākt laupījumu, lai pēc tam līdz rītausmai rīkotu orģijas kopā ar saviem darba devējiem — gestapiešiem.

Viņa noziegumu pēdas tu vari atrast Biķerniekos, Dreiliņu priedēs un Rumbulas mežā, kur pirmajos piec­padsmit okupācijas mēnešos noslepkavoti pāri par 80 000 vīriešu, sieviešu un bērnu.

Lūk, tāds ir šis «nacionāli domājošais» kungs, kas tīko arī pēc tavas dzīvības un mantas!»

Tai pašā laikā uzsaukums jau bija nokļuvis līdz Raup-Dīmensam. Oberšturmfīrers pagrozīja to, paoda tāpat kā suns, kas dzen pēdas. Papīrs vēl smaržoja pēc iespiedkrāsas. Tātad iespiedums vēl gluži svaigs, tikko no spiestuves. Nolādēts! Kur gan tā varētu atrasties?! Ja tas tūļa Ķīsis būtu bijis gudrāks, viņš varbūt tagad jau zinātu …