Anatols IMERMANIS - LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ

Beidzot klausulē atskanēja pazīstamā balss. Ar mil­zīga atvieglojuma sajūtu Mūns noslaucīja no sejas sviedrus un pieplaka pie membrānas. Desmit minūtēs, kamēr ilga saruna ar profesoru, viņš paguva nosvīst no jauna — tik liels bija sasprindzinājums.

— Paldies, profesor! Jūs man ļoti palīdzējāt.

— Sīkums! Vēlu sekmes!

Mūns nolika klausuli. Tikai tagad viņš pamanīja, ka sarunai bijuši liecinieki. Pusmūža vīrietis šoreiz izlikās lasām žurnālu. Meitene tēloja ārkārtīgu interesi par savu frizūru. Lai! Šoreiz tam vairs nebija nekādas nozī­mes. Mūns nespēkā atlaidās krēslā viņiem blakus. Viņš jutās kā pēc pirts. Mati salipuši, seja slapja, kakls slapjš, turklāt kabatas lakats arī viscaur slapjš.

— Lūdzu! — Kāds pastiepa Mūnam sausu lakatu. Mūns vispirms noslaucīja sviedrus, tikai pēc tam paska­tījās uz pakalpīgo svešinieku.

— Apsveicu jūs! — tas teica.

— Paldies! — Mūns nomurmināja.

— Čeks man ir kabatā.

— Kāds čeks?

— Ko, vai mani vairs nepazīstat? Es esmu Ezra.

— Sveiki, mister Ezra. Jūsu kabatas lakats bija tieši laikā.

— Neredzēta veiksme! — Ezra jūsmoja. — Esmu jau pasūtījis jaunus plakātus. Tikko padzirdēju par «Oran­žās bultas» katastrofu, tūdaļ pateicu Džekam: «Izrak­stiet čeku! Uzskatiet, ka misters Mūns jau nopelnījis šos divdesmit tūkstošus!»

—■ Ļoti žēl, bet man nāksies no tiem atteikties. Un tas ir jūsu nopelns. Pateicos par plakātu!

Kad Deilijs aizelsies ieskrēja viesnīcas numurā, Mūns stāvēja pie telefona un, izmisīgi žestikulēdams, kliedza:

— Jā, lidmašīnu! . .. Nekavējoties! . . . Ūdenslī­dēju! … Pamēģiniet sadabūt pašu labāko .. . Kuģi no- fraktēsim uz vietas … Nevajag? … Jo labāk! .. . Ne­aizmirstiet dakteri! .. . Viss!

— Ko tas nozīmē? — pārsteigtais Deilijs jautāja.

— Tas nozīmē, ka esmu pieņēmis Bredoka piedāvā­jumu. Pēc stundas izlidojam uz «Oranžās bultas» kata­strofas vietu!

— Tas ir bezcerīgi! — teica lidmašīnas komandieris tai bezierunas tonī, kādā militāras personas parasti sa­runājas ar privātajiem. Strādādams pie Bredoka, viņš bija tikai apmainījis gaisa karaspēka emblēmu pret zelta bultu. Iedoma lidot uz gaisa katastrofas vietu vi­ņam likās neprātīga, jo vairāk tāpēc, ka cietušos jau

meklēja angļu minu kuģis «Enterprise». Karadienestā pavadītais laiks bija pieradinājis «Zibens» komandieri izpildīt pavēles pat tad, ja tās runāja pretī skaidram saprātam. Taču neviens viņam nevarēja liegt izteikt savu viedokli, jo vairāk tāpēc, ka Mūns nebija nekāds ģenerālis, pat ne pulkvedis.

Mūns neatbildēja. Viņš skatījās iluminatorā. Līdz pa­šam apvārsnim stiepās zaigojošs, pūkains sniegs. Bet zem mānīgā mīkstuma atradās desmit tūkstoši pēdu gaisa plus daži tūkstoši pēdu ūdens. Baltā plēve sa­ira. Debeszilajā plaisā laiski šūpojās Indijas okeāns.

Mūns pacēla pie acīm tālskati. Iekāms plēve paguva atkal savilkties, viņš pamanīja melnu adatu uri baltu diegu, kas stiepās aiz tās. Dūmi virs tvaikoņa.

— Sazinieties ar viņiem! — Mūns palūdza koman­dieri.

— Viņi paši ziņotu, ja būtu ko atraduši, — komandie­ris paskaidroja tonī, kādā skolotājs runā ar neapķērīgu skolnieku.

— Jā, jā . . . Vienalga, uzņemiet sakarus! — Mūns nomurmināja.

— Japāņu zvejas kuģis «Sake-Maru», — pēc dažām » minūtēm komandieris ziņoja. — Neko, atskaitot tunzi- vis, no jūras nav izzvejojuši. .. Tikai veltīgi tērējam laiku. Jālido uz Singapūru. Ja kāds būtu izglābies, viņu jau sen būtu atraduši, — komandieris kategoriski no­teica.

— Jūs domājat? — Mūns izklaidīgi vaicāja.

— Protams! Klusajā okeānā meklējumos piedalījās vesela eskadra, bet rezultāti?

— Tur līdz tuvākajai sauszemei milzīgs atstatums, — Mūns iebilda. Viņam nebija nekādas vēlēšanās strīdē­ties ar komandieri. Viņš runāja, lai kaut kā apklusinātu mokošai niezei līdzīgo nepacietību. — Bet te ir salas, līdz kurām var aizpeldēt.

— Aizpeldēt? Tikai tādā gadījumā, ja lidmašīnu izde­vies nosēdināt uz ūdens, bet tas gandrīz nav iespējams. Pa visu laiku, kamēr karojām Korejā, atceros tikai da­žus tādus gadījumus .. . Bet līķi, kā zināms, peldēt ne­prot.

— Bet ja nu šoreiz ir tieši tāds ārkārtējs gadījums? —

Mūns sacīja. — Varēja taču kāds palikt dzīvs? Nu, kaut vai viens cilvēks! Viens vienīgs cilvēks, kurš pastāstītu, kas īsti noticis! Viņš man vajadzīgs kā ēst!

— Misteram Bredokam ne mazāk, — komandieris piezīmēja. — Bet jārēķinās ar reāliem faktiem. Pieņem­sim, ka jums vajadzīgais liecinieks patiešām palicis dzīvs pēc katastrofas — nav noslīcis, nav sadedzis, nav pārlauzis sprandu, paguvis uzvilkt glābšanas vesti. Simt procenti pret vienu, ka viņš ies bojā, iekāms aizkļūs līdz sauszemei.. . Paskatieties kartē!

Bengāļu jūras līča karte aizņēma visu galdu. Vispre­cīzākā, visjaunākā navigācijas karte. Uz tās bija atzī­mēts katrs gabaliņš zemes, pat visniecīgākais. No Sin- gapūras Bombejas virzienā stiepās ar zīmuli ievilkta trekna svītra — «Oranžās bultas» kurss. Punktā, no ku­rienes bija nosūtīta pēdējā radiogramma, svītra pārgāja punktētā līnijā. Tā aprāvās vietā, no kurienes vajadzēja pienākt nākamajai, tā arī nenosūtītajai radiogrammai. Kaut kur starp šiem diviem punktiem bija notikusi ka­tastrofa. Tuvākās salas likās pavisam blakām. Taču šis «blakām», pārrēķināts no kartes mēroga īstajā, nozī­mēja simtiem jūdžu.

— Re nu! — komandieris noteica.

— Neesmu akls! — Mūns atrūca. — Bet kā jūs būtu rīkojies, ja kaut kas līdzīgs atgadītos ar «Zibeni»?

— Lai dievs nedod! — būdams māņticīgs kā vairums lidotāju, komandieris pieklauvēja pie galda, lai pieskar­šanās kokam novērstu nelaimi. Atcerējies, ka galds ir plastmasas, viņš sāka raudzīties apkārt, vai neatradīsies kāds koka priekšmets.

— Piesitiet sev pie paura! — nāca talkā Deilijs. Par laimi, komandieris nesadzirdēja pusbalsī teiktos vārdus.

— Kā es būtu rīkojies? — viņš pārjautāja. Mūna jau­tājums likās viņam augstākā mērā bezjēdzīgs.

— Būtu uzaicinājis komandas locekļus ievērot dis­ciplīnu un slīkt visiem reizē! — viņa vietā atbildēja Deilijs.

Komandieris paraudzījās uz viņu, kā darbā nogrimis cilvēks skatās uz uzmācīgu mušu, un pievērsās Mūnam.

— Kā es būtu rīkojies? — viņš atkārtoja. — Jocīgs jautājums! Avārijas gadījumam pastāv attiecīgas instrukcijas… — Pēkšņi, it kā ar nokavēšanos seko­dams Deilija padomam, viņš iesita sev pa pieri. — Nu, protams! … Kā es tūlīt neaptvēru, ko jūs domājāt… Ja motori turpinātu strādāt, es tūdaļ mainītu kursu . ..

— Lai izdarītu piespiedu nolaišanos pēc iespējas tu­vāk sauszemei, — Mūns papildināja un, pārliecies pāri kartei, asā leņķī ievilka punktēto līniju līdz tuvākajai salai. — Tieši to ceru .. . Tātad izredzes jau palielinā­jušās. Bez tam te ir spēcīga jūras straume. — Mūns no­rādīja uz karti. Noapaļotas bultiņas, kas apzīmēja straumi, virzījās gandrīz paralēli punktētajai līnijai.

— To izmantodams, labs peldētājs …

— Straume neaiziet līdz pašai salai, — komandieris iebilda. — īsts algebras uzdevums! — Deilijs piezīmēja.

— Nav pat zināms, cik tajā nezināmo… Tā kā mūsu vidū nav profesora Einšteina vai vismaz jūsu drauga profesora Holmena …