Anatols IMERMANIS - LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ

Minūte pēc minūtes pagāja sasprindzinātā klusēšanā. No bezgalīgā, ņirbošā ūdens klajuma vienmuļības sāka sāpēt acis. Okeāna virsma slīdēja zem lidmašīnas spār­niem kā palēnināti uzņemta kinolenta uz ekrāna.

Bet tā bija neparasta kinolenta. Tūkstoš pēdu, un visu

laiku viens un tas pats kadrs. Tikai ūdens un ūdens. Neviena priekšmeta, neviena cilvēka.

— Sala! — Deilijs pēkšņi iesaucās.

— Halucinācija! — komandieris atcirta.

— Kartē šajā vietā sauszeme nav atzīmēta, — pie­balsoja stūrmanis, bet tūdaļ iekliedzās pats: — Sala!

— Sala? — pārsteigtais komandieris tikko neizmeta tālskati no rokām. — No kurienes te radusies sala?

— Es to radīju! — Mūns norūca. — Speciāli jums!

Sala jau atradās zem lidmašīnas spārniem. Mikro­skopiska saliņa. Iebrūns akmens un iedzeltena smilts gar malām. Sala bez jebkādām dzīvības pazīmēm .. . Mirklis — un sauszemes driska pārvērtās par sīku pun­ktiņu.

— Atpakaļ! — Mūns nokomandēja.

Vēl divas reizes lidmašīna straujā virāžā pārlidoja pāri salai.

— Tur neviena nav, — Deilijs teica.

— Atpakaļ! Vēl zemāk! Samazināt ātrumu! — Mūns izgrūda caur zobiem.

Tikko paguvusi iekļūt tālskata fokusā, sala tūdaļ no­zuda. Saskatīt detaļas nebija nekādas iespējas. Nācās veikt samērā sarežģītu manevru. «Zibens» sāka nosēs­ties. Tajā brīdī, kad pludiņi pieskārās ūdenim, pilots strauji nospieda augstuma stūri. Lidmašīna atrāvās no ūdens un pavisam zemu pārslīdēja pār salu. Tikai tad viņi ieraudzīja kaut ko smilšu kaudzei līdzīgu. Kaudze bija nekustīga un likās tikpat nedzīva kā apkārtējās smiltis.

Bet tas bija cilvēks.

Komandieris tūdaļ kļuva vismaz divreiz īsāks. Dodot rīkojumu nosēsties uz ūdens, viņš skatījās uz Mūnu kā uz milzīgu būtni no nepazīstamas planētas.

Pat Deilijs, kuram ne vienu reizi vien bija izdevība pārliecināties par šefa tālredzību, šoreiz apmulsa.

— Kā jūs to zinājāt? — viņš painteresējās.

— Vai nevarat iedomāties?

— Droši vien esat stājies spiritiskos sakaros ar mis­teru Pulsomonīdu. Minerva jums nepiedos šo uzbru­kumu viņas monopoltiesībām.

— Jūsu cienījamai sievai nav ko baidīties no manas konkurences. Man ir gluži cita, daudz modernāka me­tode. Man pat nevajag iegrimt transā. Ņemot talkā me­diju, kura lomu šoreiz izpildīja telefoniste, es izsaucu profesora Holmena balsi. Kad pastāstīju par katastrofu, balss man pavēstīja, ka šajā Indijas okeāna daļā krievu ekspedīcijas kuģis «Vitjaz» nesen atklājis vulkāniskās darbības pēdas — jūras dibena pacēlumu un jaunas sa­las rašanos. Tā kā sala ir vistuvākā sauszeme no «Oran­žās bultas» krišanas vietas, dabiski, varēja cerēt, ka pēc katastrofas kāds atkļuvis šurp. Skaitļojamās mašīnas aprēķini apstiprināja manas domas. Bet…

Mūns neizrunāja līdz galam. īsais uzvaras prieks deva vietu mokošām šaubām. Nav izslēgts, ka cilvēks, kas joprojām gulēja pilnīgi nekustīgi, ir Stīvs Vāgners no jahtas «Septiņi vēji». Bet, ja tas tomēr ir «Oranžās bul­tas» pasažieris vai komandas loceklis, tad vēl nav zi­nāms, vai viņš ir dzīvs. Mūnam bija vajadzīgs dzīvs liecinieks, nevis vētras izskalots līķis.

Lidmašīna, slīdot pa ūdeni, pieskārās krastam. Ko­mandieris pagrieza stūres ratam līdzīgu mehānismu. Lidmašīnas priekša sāka atdalīties no korpusa un celties uz augšu. Ļaudis metās lūkā, kas izskatījās kā briesmī­gas haizivs rīkle.

Pirmais pieskrēja Deilijs. Cilvēks gulēja uz vēdera. Viņu apjoza glābšanas veste. Pa pakausi rāpoja sīciņš jūras vēzītis. Biksītes un krekls bija haki krāsā. Vējš bija paguvis apkaisīt ķermeni un galvu ar smiltīm. Acīm redzot, cilvēks jau ilgu laiku gulēja bez samaņas.

Deilijs apgrieza viņu uz muguras. Cilvēks nepakus­tējās. Tas bija vīrietis gaišiem matiem — eiropietis vai amerikānis. «Oranžās bultas» komanda sastāvēja no indiešiem, pasažieri bija vjetnamieši. Tiesa, kopā ar vi­ņiem lidoja žurnālisti — francūzis un zviedrs. Tomēr maz ticams, ka atrastais cilvēks būs viens no abiem. Droši vien tas bija Stīvs Vāgners.

Taču pašlaik visu pārējo atbīdīja sānis galvenais jau­tājums — dzīvs vai miris? Deilijs sapurināja nekustīgi guļošo cilvēku. Nekādās reakcijas. Tikai birstošu smilšu graudu sausā skaņa.

— Manuprāt, atliek tikai pasūtīt zārku, — viņš no­mākts paziņoja, vairīdamies uzlūkot Mūnu.

— Nesteidzieties ar slēdzieniem! — atskanēja ārsta balss.

Ar varēm uzmodinātajam ārstam joprojām bija sa­miegojies izskats. Taču savu darbu viņš darīja ar pro­fesionālu māku. Sekundes, kamēr viņš izklaušināja elpu, taustīja pulsu, pacēla plakstus, Mūnam likās vesela mū­žība.

Beidzot ārsts piecēlās.

— Stiepiet savu mironi uz lidmašīnu! — viņš mundrā balsī paziņoja. — Ātrāk!

— Nav jau vairs nekādas vajadzības steigties.

— Kāpēc? Man personīgi ir. Jo ātrāk viņu atdzīvi­nāšu, jo drīzāk varēšu iet gulēt.

Atdzīvināšanas procedūra vilkās mokoši ilgi. Beidzot cilvēks sāka elpot. Sasprindzinātajā klusumā šī ilgi gai­dītā skaņa šķita skaļāka par motora rūkoņu. Tikai tagad Mūnam un Deilijam ienāca prātā apsēsties. Visu šo laiku viņi bija stāvējuši, baidīdamies pakustēties, it kā no tā būtu atkarīgs laimīgs iznākums.

Ārsts nolika injekcijas adatu.

— Tūlīt nāks pie samaņas! — viņš paziņoja. — Sa­gatavojiet glāzīti spirta, kārbu sulas un tasīti buljona. Nekādā ziņā nedodiet viņam uzreiz daudz ēst un dzert. Tas ir viss … Ar labu nakti!

Cilvēks atguva samaņu. Pāri sejai pārskrēja vieglas trīsas, plaksti lēnām pacēlās. Mūns ar visu ķermeni tiecās viņām pretī. Tūlīt šis cilvēks ierunāsies, un viss kļūs skaidrs. Pamata cerībām bija maz. Haki krāsas kreklā Mūns bija uzgājis Ņujorkas preču zīmi. Tieši no Ņujorkas jahta «Septiņi vēji» bija devusies ceļojumā apkārt pasaulei.

Cilvēks pakustināja lūpas. Deilijs attaisīja viņam zo­bus un ielēja mutē dažus malkus spirta. Cilvēks plati atvēra acis un tūdaļ piemiedza.

— Dzert!

Deilijs pacēla viņa galvu un padzirdīja ar mango sulu. Cilvēks dzēra kāri, aizgūtnēm. Pelēkajās acīs pa­rādījās dabiska izteiksme.

— Kur atrodos? Kas jūs tādi esat?

— Atradām jūs salā. Jūs esat Stīvs Vāgners?

Atbildes vietā sekoja jautājums.

— Vai fotoaparātu atradāt?

— Kādu fotoaparātu?

— Manējo. Vai blakus man nebija fotoaparāta?

— Nē! Jūs esat Stīvs Vāgners?

— Nebija?! — cilvēks atkal neatbildēja. — Tas ir šausmīgi! … Tik ilgi stiepu to līdzi! .. . Kad piepeldēju pie salas, man apmiglojās prāts, laikam tad arī pazau­dēju.

— Jūs esat Stīvs Vāgners, vai ne?

— Lieciet mani mierā! Es pārdzīvoju traģēdiju, bet jūs uzbāžaties ar kaut kādu Stīvu Vāgneru! … Ja jūs zinātu, kādus satriecošus kadrus paguvu uzņemt! .. . Stjuarte palīdz pasažieriem aplikt glābšanas vestes! … Degošais spārns izkūst un atlūst pa gabaliem! … Aiz bojā ejai nolemtās lidmašīnas stiepjas liesmu un dūmu grīste! … Jebkura avīze būtu apzeltījusi par tādiem attēliem! Un tas viss aizgājis pie velna! Neveicas gail!

Mūns gandrīz būtu viņu apskāvis aiz priekiem.

— Toties mums veicies, — teica viņš. — Jūs esat vienīgais, kuru izdevies izglābt.

— Bet pārējie?

— Gājuši bojā. Tagad to var uzskatīt par neapgā­žamu faktu.