Anatols IMERMANIS - LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ

— Jūs uzskatāt, ka mana reportāža priekšlaicīgi at­klās jūsu kārtis?

— Kāda apķērība! .. . Viņi būs jūsu visuzmanīgākie, vispateicīgākie lasītāji! Izlasīs un sacīs: «Jāņem kājas pār pleciem, kamēr vēl šis nolādētais Mūns nav pataisī­jis mūs par galvas tiesu īsākus!»

— No jūsu viedokļa jums-varbūt arī ir taisnība. Bet jūs nevarat iedomāties, ko tas nozīmē žurnālistam! Tik­pat kā jums neapcietināt slepkavu, iekāms tas nav snie­dzis man interviju! Vēl ļaunāk! Manās rokās ir milzīgs kapitāls, bet es esmu spiests glabāt savu bagātību fir­mas «Mūns un Deilijs» ugunsdrošajā skapī un nevaru laist to apgrozībā! Tas ir vairāk nekā briesmīgi!

Svens vēl ilgi plosījās, taču Mūns palika nepielū­dzams. Katram gadījumam viņš vēlreiz iegriezās pie radista. No uztvērēja plūda klusinātas austrumu mūzi­kas skaņas.

— Atgādinu vēlreiz. Līdz turpmākajam rīkojumam jūs nepieņemsiet radiogrammas ne no viena, izņemot mani, — Mūns piekodināja.

— Ceru, ka tas neattiecas uz komandieri? Viņš lū­dza mani informēt misteru Bredoku.

— Vai nosūtījāt radiogrammu?

— Nē. Nule taisījos pārraidīt, — radists izņēma no kabatas lapiņu. Mūns saplēsa to sīkās driskās.

— Misters Bredoks uzgaidīs. Tas ir viņa paša inte­resēs.

Mūns jau grasījās aiziet, taču pusceļā apstājās un ieklausījās. Raidstacija, kura tikko translēja austrumu melodijas, pārraidīja pēdējo notikumu apskatu angļu valodā.

— Kāds vilnis? — Mūns pavaicāja.

— Hanoja, komunistiskā Vjetnama.

— Tā jau domāju.

Runa bija par «Oranžo bultu». Komentators kata­strofu uzskatīja par teroristisku diversiju, par vaininie­kiem — Dienvidvjetnamas aģentus, par iedvesmotāju — amerikāņu izlūkdienestu. Paziņojis, ka visi pasažieri un komandas locekļi, acīm redzot, gājuši bojā, komentators pieminēja, ka tas pats noticis ar «Zelta bultu». Taču nekādas sakarības starp abiem notikumiem viņš nesa­skatīja. Ne vārda par izcilajiem vjetnamiešu zinātnie­kiem, kuri lidoja ar «Zelta bultu», lai gan komunistiska­jai Vjetnamai viņu nāve bija sāpīgs zaudējums. Mūnam tas likās ļoti savādi.

— Un tagad pats galvenais — noteikt vietu, kur no­grimusi lidmašīna. Ceru, ka Svens varēs mums palī­dzēt, — Mūns nogaidoši paskatījās uz žurnālistu.

— Es? Ne mazākās jēgas, — Svens paraustīja ple­cus. — Jautājiet kaut ko vieglāku. Piemēram, kas atklā­jis Ameriku. Kolumbs, vikingi, feniķieši vai Kristus?

— Kristus? Kas tie par jaunumiem? — Deilijs vai­cāja.

— Kā tad! Pastāv tāda hipotēze, ka Kristus pēc aug­šāmcelšanās devies nevis uz debesīm, bet uz Ameriku.

Zem Volstrita nesen atrasts viņa pašrocīgi uzrakstīts evaņģēlijs. Varu citēt: «Mīli sava tuvinieka dolāru tā­pat kā savu!», «Nenokauj, ja tev nav advokāta, kas spēs panākt attaisnošanu!».

— Pataupiet seklus jokus saviem lasītājiem! — Mūns saniknojās. — Kāds bija atstatums līdz tuvākajai salai mirklī, kad komandieris nolēma mainīt kursu, lai no­laistos pēc iespējas tuvāk sauszemei? Cik minūšu pa­gāja no šī brīža līdz nosēšanās brīdim? Kāds bija vidē­jais ātrums pēc avārijas?

Laimīgā kārtā Svens, pretēji Mūna izteiktajam pārmetumam, ka viņš katastrofas laikā domājis vienīgi par sensacionāliem kadriem, atcerējās diezgan daudz.

— Pateicos… Ar šo skaitļu palīdzību mēs varēsim aplēst lidmašīnas ceļu līdz vietai, kur sākās maratona peldējums. Finišs bija paredzēts haizivs rīklē, bet tā kā jūs priekšlaicīgi atstājāt distanci…

— … tad iekļuvu nevis haizivs rīklē, bet jūsu nagos, un tas ir vēl ļaunāk! — Svens iesmējās. — Tas taču fenomenāls nosaukums manai reportāžai: «Finišs bija paredzēts haizivs rīklē»! Lieliski! Viss situācijas drama­tisms vienā īsā frāzē!

Mūns devās pie radista. Nebija nekā dramatiska nedz viņa nogurušajā sejā, nedz radista lietišķajos izsaucie­nos: «Jā! Dzirdu! Kur jūs pazudāt?»

Un tomēr Mūns pārdzīvoja vienu no vissaspringtāka­jiem momentiem visā savā mūžā. Viņš gan zināja «Oranžās bultas» bojā ejas vietu, bet absolūti nezināja, vai izdosies nokļūt līdz lidmašīnai. Lai nosēdinātu sprā­dziena organizatorus uz apsūdzēto sola, nepietika ar Svena liecību un no tās izrietošajiem loģiskajiem slē­dzieniem. Bija nepieciešami lietiski pierādījumi. Tie gu­lēja aprakti zem sadegušās lidmašīnas paliekām.

Bredoks bija salīdzis Sanarisko labāko ūdenslīdēju, pareizāk, atpircis viņu no firmas, kas izcēla no Klusā okeāna japāņu nogremdētā kuģa zelta krājumus. Ūdenslīdējs maksāja milzīgu naudu. Tā tiks izmesta vējā, ja izrādīsies, ka līdz lidmašīnai nav iespējams aiz­tikt. Ūdenslīdējs varēja nolaisties tikai simt četrdesmit pēdu dziļumā. Taču navigācijas karte šajā vietā rādīja tūkstoš divi simti pēdu.

Pastāvēja tikai viena vienīga niecīga izredze, glābiņa salmiņš, kuram pieķērās Mūns. Gandrīz fantastiskā iespēja, ka šī vieta atrodas vulkāniskās darbības rajonā. Zināt to varēja vienīgi profesors Holmens. Tādēļ ra­dista darbam Mūns sekoja ar tādu pašu nervus plosošu sasprindzinājumu, ar kādu ruletes spēlētājs, likdams miljonu uz viena skaitļa, seko lēni ripojošās bumbiņas līkloču ceļam.

— Profesors Holmens klausās! — radists paziņoja visikdienišķākajā balsī.

Mūns pietrūkās kājās. Izrāva radiotelefonu no radista rokām. Austiņās atskanēja profesora neapmierinātā balss:

— Tas esat jūs, Mūn? … Tā jau domāju . .. Pagāju­šajā reizē jūs atrāvāt mani no grāmatas visinteresantā­kajā vietā, vēlāk nekādi nevarēju to atrast. . . Šoreiz mani izsauca profesora Braidona ziņojuma laikā . . . Va­rat iedomāties? Auditorijā valda bijīgs klusums. Pēkšņi ielaužas šveicars un pāri visai zālei bauro: «Vai te ir tāds Holmens? Viņu izsauc Indijas okeāns!»

Mūns pārtrauca profesoru un sāka steidzīgi klāstīt savu vajadzību.

— īsāk! jau pēc pirmajiem teikumiem profesors viņu aprāva. — Man viss skaidrs. Koordinātes . .. Pal­dies … Izsauciet taksi! . . . Nē, nē, tas neattiecas uz jums! Es runāju ar šveicaru … Uz redzēšanos! . . .

Atkal pusstunda mokošu gaidu. Beidzot austiņās at­skanēja tā pati neapmierinātā balss:

— Nu redzat, jusu dēļ palaidu garām lekciju un velti tērēju naudu taksometram . . . Ekspedīcijas pārskatā par vietu, kas jūs interesē, nav nekādu ziņu. Jādomā, ka dziļums palicis līdzšinējais … Izsaku jums savu līdz­jūtību!

Mūns klusēja. Viņš nebija spējīgs izrunāt ne vārda.

— Ko jūs tur klusējat?! Dieva dēļ, neatvainojie- ties! . .. Nepaguvu pateikt pašu galveno! Pasūtīju stei­dzamu sarunu ar Maskavu .. . Tikai, ņemiet vērā, uz jūsu rēķina. Esmu pārāk trūcīgs, lai atļautos tādu iz­šķērdību.

— Maskavu? Kāds tam sakars ar Maskavu? — Mūns nekā nesaprata.

— Tas pats. Pieprasīju precīzas ziņas. Man atsūtīta­jam pārskatam ir tīri informatīvs raksturs. Tajā nav atspoguļoti visi zinātnisko pētījumu rezultāti. . . Tātad varat vēl cerēt!

Tai laikā, kad pienāca atbilde no Maskavas, «Zibens» jau riņķoja virs «Oranžās bultas» bojā ejas vietas.

Katrs kavēja laiku kā prazdams. Mūns nervozi koš­ļāja sen apdzisušu cigāru, Deilijs drudžaini bārstīja asprātības. Bet Svenā, atradis kinokameru, filmēja tos abus savai nupat iecerētajai sensacionālajai televīzijas filmai.

Ik piecas minūtes radists uzņēma sakarus ar profe­soru. Katras piecas minūtes Mūns sajuta kaut ko elek­triskam triecienam līdzīgu. Pēc tam bija tāda sajūta, it kā viņš būtu galīgi izlādējies. Beidzot profesoru savie­noja ar Maskavu.