Anatols IMERMANIS - LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ

Piecas minūtes vēlāk Mūns pašrocīgi pieskrūvēja augšējo daļu ūdenslīdēja skafandram. Mērot dziļumus, krievu ekspedīcija bija konstatējusi šajā vietā jūras di­bena pacēlumu līdz simt divpadsmit pēdām no ūdens virsmas. Kopā ar salu, uz kuras tika atrasts Svens, tā bija viena no apakšzemes izvirdumā radušās kalnu grē­das augstākajām smailēm. Tā bija milzīga veiksme!

«Zibens» līgani šūpojās sīkos vilnīšos. Ūdenslīdēja palīgs grieza vinču, Svens — kinokameru. Pēdu pēc pēdas filma iemūžināja apkārtstāvošo cilvēku satrauk­tās sejas. Pēdu pēc pēdas gaisa vads, falle un telefona vads iegrima ūdenī. - N

— Redzu lidmašīnu! — ūdenslīdējs ziņoja pēc trešās nolaišanās.

Pēdējo stundu sasprindzinājums bija prasījis visus Mūna spēkus. Vietu pie telefona ieņēma Deilijs. Klau­sulē laiku pa laikam atskanēja aprauti teikumi:

— Sasniedzu dibenu… Pārāk daudz dūņu . . . Nekas nav redzams . .. Tagad labāk . .. Redzu līķus . .. Pazīt nav iespējams .. . Sejas sakropļotas . .. Briesmīgs skats . .. Vairāk nevaru . .. Ceļos augšā .. .

— Vairs nevarot, taisās iznirt, — atkārtoja Deilijs.

— Nekādā ziņā, — Mūns pietrūkās. — Ja viņš iedo­māsies līst laukā no ūdens katras trīs minūtes, mēs no­tupēsim šeit līdz pastardienai.

Izrāvis klausuli Deilijam no rokām, Mūns kliedza:

— Vai tiešām neesat redzējis miroņus? Ja viņi jums nepatīk, varat neskatīties!

— Slikti dzirdu… Nokāpiet labāk pie manis! — no­rūca ūdenslīdējs, tomēr paklausīja.

— Uzklausiet mani! — Mūns kliedza. — Līķi mani neinteresē. Par tiem pastāstīsiet mūsu žurnālistiem . .. Mani interesē priekšējā bagāžas telpa… Pārmeklē­jiet to . . .

Mūns atkal nodeva klausuli Deilijam un bez spēka atlaidās uz metāla platformas.

— Bagāžas telpā nevaru iekļūt, — pēc brīža ziņoja ūdenslīdējs. — Ieeju aizbarikādē apdegušās lidmašīnas daļas . .. Nāksies attīrīt.. . Meklēt citu ceļu? Sapratu!… Iekļūt salonā pa rezerves izeju … Salonā peld apdeguši līķi. .. seši. .. trīspadsmit.. . septiņpadsmit…

— Ko viņš tur dara? — Mūns vaicāja.

— Skaita līķus.

Mūns atkal paķēra klausuli:

— Velns pārāvis! Nezaudējiet laiku! Neviens nav jūs lūdzis nodarboties ar statistiku. Sameklējiet ieeju ba­gāžas telpā!

— Atradu! — pēc kāda laika ziņoja ūdenslīdējs.

Taču pārmeklēt to vairs nepaspēja, jo beidzās maksi­mālais laiks, kādu ūdenslīdējs drīkstēja pavadīt tādā dziļumā.

Ceturtā nolaišanās. Collu pēc collas pārmeklēja pil­nīgi izdegušo bagāžas telpu. Ar katru minūti mazinājās cerība, ka izdosies atrast elles mašīnas atliekas.. . Piektā nolaišanās, ūdenslīdējs atgriezās tukšām rokām.

— Neko darīt, vajadzēs pārtraukt! — Deilijs kon­statēja.

— Tieši otrādi, turpināt! Neizkustēšos no vietas, ka­mēr nebūšu pilnīgi pārliecināts, ka nekā neatradīsim. Jāmeklē! Vēl un vēl! Ja ne bagāžas telpā, tad kaut kur tuvumā, lidmašīnas priekšā. Mēs zinām, ugunsgrēks sācies lejā, zinām, kādēļ tas sācies … Nevar būt, ka no bumbas korpusa nebūtu palikusi pāri kaut vai šķemba!

Nākamajā dienā meklēšana turpinājās, taču ar tā­diem pašiem rezultātiem.

Sākumā Mūns pats uzturēja sakarus ar ūdenslīdēju, bet noklausīties bezgala vienmuļos ziņojumus bija pāri viņa spēkiem. Mūns nodeva telefonu Deilijam un aiz­gāja uz salonu. Tur viņš sēdēja pilnīgā apātijā. Ik reizi, kad aiz durvīm atskanēja Deilija skaļā balss, Mūns sa­trūkās un ieklausījās. Atkal nekā! Viņš iegrima pus­snaudā. Ausīs joprojām skanēja klusināta ūdenslīdēja balss: «Pagaidām nekā … Nekā neatradu … Nekā ne­redzu . .. Nekā … Nekā . .. Nekā . . .»

— Mister Mūn! — Kāds pieskārās viņa plecam. — Mostieties!

Mūns apjucis uzlēca kājās. Viņa priekšā stāvēja ko­mandieris.

— Mēs tūlīt aizlidojam … Vēl tikai gaidu, kamēr iz­nirs ūdenslīdējs. Sākas vētra.

Tikai tagad Mūns pamanīja, ka grīda šūpojas maz­liet stiprāk nekā līdz šim.

— Kas par to? — viņš spītīgi noprasīja.

— Ja paliksim, vairs nespēsim pacelties. Vai zināt, kas tad ar mums notiks! Es nemaz nerunāju par ūdens­līdēju . . . Instrukcijās paredzēts, ka pat pie nelielas viļ­ņošanās zemūdens darbi jāpārtrauc.

— Pie velna instrukciju! … Dodiet man kaut vai pus­stundu!

— Tam nav nekādas jēgas. Ja divās dienās nekā ne­esat atraduši, tad arī pusstunda nekā nedos.

— Nekādas jēgas! Jūs to nesakāt pirmo reizi. Bet par spīti visam tomēr atradu to, ko meklēju. Vēl pus­stundu! Dzirdat?!

— Varēsim atgriezties šurp pēc aukas.

— Vai zināt, cik stipra tā būs?

— Sinoptiķi paredz desmit balles.

— Bet, cik ilgi tā plosīsies, pat viņi nevar pateikt.

Pa to laiku viļņi var galīgi sadragāt lidmašīnu un aiznest paliekas velns sazin kur! Pa šo laiku var notikt velns sazin kas! . .. Var sākties jauns apakšzemes iz­virdums .. . Mūsu pienākums izdarīt kaut vai vēl vienu mēģinājumu.

— Nevaru, — komandieris sacīja. — Esmu atbildīgs par drošību. '

— Bet es esmu atbildīgs par visu operāciju … Klau­sieties! Ja man veiksies, Bredoks samaksās desmit tūk­stošus. Jūs saņemsiet ceturtdaļu, ja paliksiet vēl pus­stundu . .. Gandrīz simt dolāru par katru minūti!

— Pieņemu! — komandieris pasmaidīja.

— Manu priekšlikumu?

— Jā. Veikalnieku biļetena «Laiks ir nauda» satīris­kajam pielikumam! — viņš skaļi iesmējās. — Lai iet! Parunājiet ar ūdenslīdēju. Ja viņš ar mieru riskēt…— Komandieris paraustīja plecus.

— Trīsdesmit minūtes!

Nekad agrāk Mūns nebija ap jautis, ka niecīgas trīs­desmit minūtes var saturēt veselu mūžību. Mūns kā ap­māts raudzījās uz minūšu rādītāju. Tas lēnām rāpoja pa ciparnīcu. Divdesmit septiņas minūtes, divdesmit as­toņas, deviņas…

— Laiks! — komandieris' paziņoja. — Barometrs strauji krīt!

— Vēl piecas minūtes! — lūdzās Mūns, bet, paskatī­jies uz baltajām šļakatām, uz melno apvārsni, strupi nokomandēja:

— Ātrāk! Celiet augšā!

Vinča sāka griezties arvien ātrāk. Pēkšņi kustība pa­lēninājās. Ūdenslīdēja palīgs ar acīm redzamu piepūli grieza vinču.

— Kas noticis? — Deilijs vaicāja telefonā.

— Kaut kāds draņķis aizķēries … — Tūlīt… — Ūdenslīdēja balss pēkšņi pārtrūka. Gandrīz vienlaicīgi paātrinājās vinčas apgriezieni.

— Kas tur ir? — Deilijs kliedza.

Klusums.

— Runājiet! Kāpēc klusējat?

Ūdenslīdējs neatbildēja.

Tikai tad, kad virs ūdens parādījās pārrautā telefona vada gals, viņi saprata cēloni. Kāds priekšmets bija sa­pinies vadā un pārrāvis to. Tikko ūdenslīdējs parādījās virs ūdens, pretim pastiepās ducis roku un ievilka viņu ar rāvienu lidmašīnā. Paskrējis kādu gabalu pa pu­taino celiņu, «Zibens», motoriem ierēcoties, strauji pa­cēlās gaisā.

Bet lejā kaukdams tuvojās negaisa vāls. Vēl mi­nūte — un vieta, no kurienes tikko bija startējusi lidmašīna, pārvērtās verdošā katlā.

Lidmašīnu sāka svaidīt. Telefona vadā noķertais priekšmets ripoja pa metāla grīdu. Mūns noliecās. Vēl zemāk. Nolaidās uz ceļiem. Sejā atgriezās normāls sār­tums.

— Raugieties! — viņš čukstus paaicināja Deiliju. — Vai zināt, kas tā ir par lietiņu?

Deilijs, kas palīdzēja ūdenslīdējam novilkt skafandru, apgriezās. Uz grīdas gulēja metāla gabals — nepareizas ovālas formas, ar caurumiem vidū un izkusušām malām. Tam piekusušas cita metāla un lateksa daļiņas liecināja, ka Mūns bija kļūdījies. Ugunsgrēks bija sācies nevis priekšējā bagāžas telpā, bet šasijas padziļinājumā.