Anatols IMERMANIS - LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ

— Paldies … Tagad man viss skaidrs… — Viņš ar interesi aplūkoja Svenu. — Tātad esat nopeldējis ve­

selas desmit stundas? Lielisks sportisks sasniegums… Mans brālēns no tēva puses, marķīzs Gotenhems, arī bija labs peldētājs, pat karaliskā kluba čempions, kaut gan, nē, toreiz viņš bija tikai baronets, par marķīzu viņš kļuva vēlāk, kad viņa onkulis… — sers Broks sastomījās un izklaidīgi paskatījās klātesošajos. — Lie­kas, atkal sapinos . .. Par ko es gribēju runāt?

— Nezinu, par ko jūs gribējāt, — aizmirsdams visas ceremonijas, Mūns noskaldīja. — Es personīgi runāju par to, ka man vajadzīga jūsu sankcija un at­balsts …

— Pilnīgi pareizi! — sers Broks apstiprināja. — Tas ir mans svētais pienākums. Bet jums nāksies paciesties vēl dažas dienas. Tikmēr varat iepazīties ar Singapūras interesantākajām vietām. Protams, laiki nav vairs tie, bet, piemēram, Šerī kundzes iestāde… Visaugstākā starptautiska klase .. . Tur ir pat bijusī Siamas prin­cese, laikam dzirdējāt, viena no maršala Tana sievām, pēc viņa nāves mantinieki par lētu naudu izūtrupēja visu harēmu… Princese tādā iestādē! — sers Broks smagi nopūtās. — Atdota tikpat kā par velti! Jā, bēdīgi laiki aristokrātijai! …

— Liekas, jūs atkal esat sapinies,,, ser Brok, — Dei­lijs laipni atgādināja. Pamanījis, ka nokausētais Mūns gatavs nolikt ieročus, viņš metās tieši ugunī. — Jūs teicāt, ka nāksies gaidīt. Kādēļ? Mums dārga katra mi­nūte.

— Jūtu jums līdzi. Bet viss lidlauka personāls, at­skaitot priekšnieku, viņš ir anglis, Čarlzs Androps, bet zināt, ne no tiem Andropiem, kuri karalienes Elizabetes laikā saņēma …

— Bez ģenealoģiskiem sīkumiem! — Mūns ierēcās.

— Kāpēc gan ne? — Svens iejaucās. Šī saruna viņu uzjautrināja. Tagad viņam bija izdevība atspēlēties par viņa reportāžai uzlikto aizliegumu. — Turpiniet, ser Brok! Tas ir ārkārtīgi interesanti. Tātad karalienes Elizabetes Otrās laikā …

— Pirmās! — dusmīgi pārlaboja policijas priekš­nieks. — Un, lūdzu, mani nesamulsināt. Viss aerodroma personāls sastāv no vietējiem iedzīvotājiem. Viņi ne­runā angliski. Tātad nopratināšanai vajadzīgs tulks …

Bet visi policijas darbinieki, kuri prot vietējās valodas, iesaistīti operācijā «Papagailis».

— Vai tas gadījumā nav šifrēts nosaukums kaujas operācijai pret malajiešu partizāņiem? — Svens painte­resējās. — Esmu tā kā lasījis, ka viņi likvidēti.

— Es arī esmu lasījis, — sers Broks nikni pateica. — Angļu laikrakstos. Bet, tā kā šie velni angļu avīzes nelasa, viņi vēl nekā nezina par savu likvidāciju un jo­projām šauj … Bet lai ar viņiem noņemas armija. Man uzdots nodarboties ar papagaiļiem. Pārbaudu viņu po­litisko uzticamību.

— Jūs jokojat!

— Ha! Labi joki. Kad aģenti ziņoja, ka vietējiem ķīniešiem piederošie papagaiļi izkliedz pretvalstiskus lozungus, es arī mēģināju atpirkties ar joku. Teicu, tur nekā nevar darīt, viņi jau tā sēž aiz restēm… Mans pienākums izklīdināt demonstrācijas, nevis nopratināt krokodilus. Kas es galu galā esmu — policijas priekš­nieks vai zooloģiskā dārza direktors? Nekas neiznāca! Kāds patriotiski noskaņots kretīns aizrakstīja vēstuli uz «Times». Nākamā dienā pavēle no Londonas! Parakstī­jis pats ministrs lords Breverijs. Visi Breveriji bija muļķi. Protams, atskaitot trīsdesmit pirmo lordu; tas bija pārāk gudrs un tādēļ nokļuva trako mājā… Šķiet, atkal sapinos … Zināt, cik Singapūrā papagaiļu? Des­mitiem tūkstošu! Labprāt aizsūtītu tos visus ministram, lai pats pratina … Elles darbiņš! Varat paši pārliecinā­ties.

Telpa, kur atradās spārnotie aģitatori, atgādināja iz­stāžu paviljonu. Patiesībā tas bija amerikāņu miljonā­res dibinātās teosofu sektas modernā stilā būvēts svētnams. Svētnama cēlāji cerēja piesaistīt plašas vie­tējo iedzīvotāju aprindas, taču nO tā nekas neiznāca. Dievnams pārgāja kaučuka sabiedrības īpašumā, kura to izmantoja par noliktavu, kamēr sintētiskā kaučuka konkurence nepiespieda sašaurināt ražošanu. Tagad svētnīca piederēja pilsētas valdei. Lietus periodā to iz­mantoja gadatirgiem un sporta sacīkstēm.

Uz mistiskiem simboliem izrakstītās grīdas stāvēja ne­skaitāmi bambusa būri. Dažus rotāja mākslinieciski gre­bumi, citus smaili pagodu jumtiņi. Tajos lēca, tupēja, skraidīja, vēcināja spārnus tūkstoši daždažāda lieluma un nokrāsas papagaiļi.

Nezinātājam sākumā varēja likties, ka viņš nokļuvis putnu izstādē, kur uzvarētājiem pasniedz prēmijas par visspilgtākajām spalvām vai vislielāko izrunāto vārdu skaitu. Taču policijas darbiniekus, kas staigāja apkārt, interesēja nevis vārdu skaits, bet tikai saturs. Pieķē­ruši kārtējo papagaili nepiedodamā necienībā pret britu impērijas svētajiem pamatiem, viņi piestiprināja būrim attiecīgu zīmi un devās pie nākamā. Pašiem papagai­ļiem laikam likās, ka viņi uzaicināti daiļrunības kon­kursā. Pakļaudamies vispārējai psihozei, krāšņie putni kladzināja bez pārtraukuma. Troksni vēl pastiprināja papagaiļu īpašnieku skaļie protesti un policistu lamā­šanās.

— Diezgan! Man pietiek! — kaut kur aiz muguras at­skanēja histērisks kliedziens. Mūns pagriezās. Kalsens, gara auguma cilvēks ar rusganu bārdiņu nikni iespēra ar kāju papagaiļa būrim un, aizspiedis ar rokām abas ausis, devās uz izeju. Sers Broks aizšķērsoja viņam ceļu.

— Kas jums lēcies, kņaz? … Tas ir krievu kņazs Šah- girejevs, strādā pie manis par tulku, — policijas priekš­nieks paskaidroja. — Nolaidiet taču rokas! Vai jūs esat prātā jukuši!

Tulks nolaida rokas, bet tūdaļ atkal aizbāza ausis ar pirkstiem.

— Vēl ne, bet pamazām tuvojos šim stāvoklim … Divsimt piecdesmit papagaiļu trīs stundās … Daudz ne­trūka, un es pats būtu pārvērties papagailī. Dievs žēlī­gais, tādu spīdzināšanu nav izdomājis pat lielais inkvizi- tors Torkvemāda.

— Kņazs — un tik vāji nervi! — sers Broks skumji nopūtās. — Jā, aristokrātija deģenerējas. Nav vairs tas, kas senajos laikos. Kad pie lorda Četema, viņš toreiz bija Īrijas vicekaralis, nemieru laikos ielauzās brēcošs pūlis, viņš pat acis nepamirkšķināja, tikai pavēlēja kambarsulainim noslēpt zelta karotes… Liekas, es at­kal … Vai gadījumā neatceraties, par ko bija runa?

— Par to, ka misters Šahgirejevs brauks mums līdzi, — Mūns mēģināja atgriezt policijas priekšnieku reālajā pasaulē. — Lai parādītu mums Singapūras in­teresantākās vietas, — viņš dzēlīgi piemetināja.

— Protams! — sers Broks pamāja. — Tas ir mans svē­tais pienākums. Kņaz, noteikti aizvediet ciemiņus pie Šerī kundzes. Tikai nedodiet Siamas princesei pārāk daudz dzert! … Nabaga princese! — Sers Broks pavi­cināja roku, it kā noslaucīdams neredzamu asaru.

— Lielisks eksemplārs! — Deilijs smējās, pavadīdams ar skatieniem policijas priekšnieku, kas turpināja in­spekcijas apgaitu. — Ko jūs par to domājat, Sven?… Sven … Sven, kur jūs esat!

Bet Svens nekā nedzirdēja. Un nevarēja nekā dzirdēt. Viņš vispār vairs nebija blakus. Izmantojis apstākli, ka operācija «Papagailis» piesaistīja viņa sargu uzmanību, viņš bija aizlaidies.

Droši vien Svens tagad atradās kādā pasta nodaļā un nosūtīja uz redakcijas rēķina rekorda garuma tele­grammu. Meklēt viņu miljonu pilsētā nebija nekādas jēgas. Tas nozīmētu velti šķiest vērtīgo laiku. Tagad tas kļuva divkārt dārgs.

Tajā brīdī, kad Svens bija pasniedzis telegrāfistam pirmo lapiņu, it ka sākas savdabīgas sacīkstes. Pirmais teletaipa izsistais burls aizvietoja starta signālu. Ātru­mam, ar kuru strādā telegrāfs un radio, tagad vajadzēja likt pretī vēl lielāku ātrumu. Citādi — drošs zaudējums.