Anatols IMERMANIS - LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ

Bet, kas attiecas uz galveno, tad viņam bija taisnība. Lietiskais pierādījums, ka sprādzienu izraisījusi bumba ar pulksteņa mehānismu, atradās viņam priekšā.

Singapūras centrs žilbināja ar savu izšķērdīgo bal­tumu. Policistu baltās korķa ķiveres, garāmgājēju baltie uzvalki, karavīru un jūrnieku baltie ķiteļi, tirdzniecības firmu un banku baltās augstceltnes uz palmām apstādītā Viktorijas bulvāra. Klejojošo tirgotāju aizsmakušie kliedzieni tricināja gaisu. Visā ielas platumā drūzmējās satiksmes līdzekļi. Riteņbraucēji ar piekrautiem gro­ziem mugurā vai uz divriteņu rāmjiem. Velorikšas — pa vienam vai pārinieki. Visādu marku un konstrukciju automobiļi. Limuzīni ar kondicionētā gaisa ierīcēm, kabrioleti ar nolaižamu jumtu. Plūdu laiku un vismo­dernākie. Amerikāņu, Eiropas firmu, visvairāk lētās ja­pāņu mašīnas.

Pāri šim skaļajam Bābeles jūklim vibrēja svelmainās saules piestrāvotais gaiss. Palmas klāja putekļi, tāpēc lapas likās nevis zaļas, bet bālganas. Vietām ielu tīrī­tāji rīkojās ar ūdens šļūtenēm. Garāmgājēji nevairījās, gluži otrādi, mēģināja nokļūt zem strūklas. Jau pēc da­žām minūtēm baltie uzvalki un puķainie sarongi nosu­sēja un pārklājās sviedru traipiem.

Cilvēkam, kas nebija apradis ar ekvatoriālo klimatu, Singapūra varēja likties milzīga sutas pirts. Tikai ledus ūdens, ko pārdeva uz stūra, un daudzās ielās iekārtotās dušu kabīnes sniedza īslaicīgu glābiņu no valgās un tā­dēļ divkārt nepanesamās tropiskās svelmes.

Mūnam un Deilijam, kuri sēdēja pārinieku velorikšu ratos, nebija vieglu tropisku uzvalku. Arī Svens, kam bortinženieris bija aizdevis savu virsvalku, cieta no kar­stuma ne mazāk. Bet tas bija nieks salīdzinājumā ar mo­kām, kuras reportieris izcieta, būdams spiests slēpt no pasaules satricinošu un pie tam tikai viņa rīcībā esošu avīžmateriālu. Ik reizi, kad viņi brauca garām iz­kārtnei «Telegrāfs», viņš mēģināja bēgt. Mūnam un Deilijam nācās viņu ar varu atturēt.

Šī cīņa, kas atkārtojās laiku pa laikam, Mūnu galīgi nokausēja. Viņš centās nedomāt par karstumu, bet ūdenskritumi, kas plūda pa rikšu brūnajām sejām un kakliem, nemitīgi atgādināja to. Zilās katūna blūzes, kas arvien vairāk piesātinājās ar sviedriem, parādīja veikto attālumu daudz uzskatāmāk par kilometru skai­tītāju.

Lai kaut kā aizmirstu karstumu, Mūns sāka aplūkot garāmgājējus. Nedaudzie eiropieši un amerikāņi pilnīgi pazuda starp ķīniešiem, malajiešiem, indiešiem, siamie- šiem.

— Pietiek! — Deilijs pēkšņi iebļāvās. — Vēl piecas minūtes — un es pārvērtīšos pārceptā bifštekā. Viens no diviem — vai nu mēs nekavējoties pērkam tropu uzvalkus… vai arī es izmetīšos Ādama kostīmā.

— Un samaksāsiet sodu par sabiedriskā miera trau­cēšanu! — Svens piezīmēja.

— Tas nav tik briesmīgi! Neaizmirstiet, ka visus iz­devumus sedz misters Bredoks, — Deilijs iebilda.

Mūns pavēlēja rikšam piebraukt pie tuvākā gatavo apģērbu veikala. Veikli manevrēdami starp autobusiem, mašīnām un riteņbraucējiem, rikšas iegriezās blakus ielā. Viktorijas bulvāra žilbinošo baltumu tūdaļ nomai­nīja vienstāvu nameļi, gandrīz melni zem daudzus ga­dus krātās putekļu un dubļu kārtas. Visa iela bija viens vienīgs veikals. Uzvalkus pārdeva resns ķīnietis. Ap­ģērbi karājās uz ielas. Pielaikošanas kabīņu nebija. Pir­

cēji iztika bez tām. Pārmērīgi kautrīgs apmeklētājs va­rēja pārģērbties pašā veikaliņā, kur īpašnieks pa nakti ieslēdza savu preci. Izmeklējis uzvalku ar japāņu firr mas preču zīmi, Mūns nekaulēdamies samaksāja pie­prasīto cenu, par ko īpašnieks ļoti brīnījās. Nemitīgi klanīdamies un starojoši smaidīdams, viņš rūpīgi iesai­ņoja sviedriem piesūkušos apģērbus. Uz iesaiņojuma bija uzraksti četrās valodās: «Pērciet pie Min Lai-īse!» Šis pats aicinājums izdaiļoja zobu bakstāmos, kas tika pasniegti kā bezmaksas suvenīri.

— Redzat, ko nozīmē reklāma, — filozofiski piezī­mēja Deilijs, iesēzdamies ratos. — Ik reizi, kad jums zobos iestrēgs rīsa grauds, jūs tūdaļ skriesiet iepirkties pie Min Lai-Tse! … Velti jūs atsakāties reklamēt mūsu firmu…

— Kā to saprast? — vaicāja Mūns.

— Redzēsiet! — Deilijs pasmīnēja.

Mūnam nebija laika atšifrēt šo divdomīgo frāzi. Rik­šas apstājās pie policijas pārvaldes baltās ēkas.

Policijas priekšniekam, seram Viljamam Brokam, bija tipisks britu koloniju virsnieka izskats — ķieģeļu krāsas seja, īsi apcirpti, sirmi mati, gaišas ūsas. Jauns leitnants būdams, viņš ieradās šeit Interpola — starptautiskās po­licijas organizācijas uzdevumā un tā arī palika uz visu mūžu Singapūrā.

— Kas tie bija par laikiem! — sers Broks ņēmās jūs­mot. — Jebkuras krāsas sievietes! Jebkurā daudzumā! Jebkurai gaumei. Līdz karam tikai Saigona un Hon- konga varēja konkurēt ar Singapūru . .. Un tagad? — sers Broks rūgti nopūtās. — Vai tad mēs šodien spējam iedzīt Ameriku un Rietumeiropu? Ko viņi tik neiz­gudro! … Jā, mēs atpaliekam, bezcerīgi atpaliekam! Ar ko šodien varam iepriecināt asu izjūtu mīļotājus? Ar spēļu namiem? Ar opija smēķētavām! Bērnudārzs!

Sers Broks bēdīgi pamāja ar roku. Likās, viņš no­slauka no vaiga neredzamu asaru.

Izmantodams pauzi, Mūns izklāstīja sava nāciena iemeslus. Lai dzītu pēdas noziedzniekiem Singapūras te­ritorijā, bija nepieciešama vietējās policijas atļauja un atbalsts.

— Domājat, elles mašīnu noslēpis lidmašīnā kāds no lidlauka kalpotājiem? — Sers Broks domīgi pārlaida roku pāri galvai, izrāva īsu, sirmu matu un uzmanīgi to aplūkoja, it kā gaidīdams no tā kādu atklāsmi. Tā ir nesagaidījis, aizpūta matu un atkal pievērsās Mūnam. — Vietējie ir briesmīgi vazaņķi, tik vien sapņo, kā no- mušīt kādu vai uzspridzināt kaut ko. Ko tur runāt par lidmašīnu, ja viņi pat manu suni noindējuši! Tas tik bija suns! Kad spēlēju kroketu, viņš man visas bumbas pienesa zobos… — Sers Broks apklusa un domīgi pa­glaudīja galvu. Šoreiz viņš neizrāva matu, laikam no­lēma pietaupīt svarīgākam gadījumam.

— Mēs ceram, ka jūs palīdzēsiet mums, ser Brok! — Mūns pārtrauca viņa pārdomas.

— Pats par sevi saprotams! Ar vislielāko prieku! Baltajam cilvēkam vienmēr jāatbalsta baltais, citādi visa pasaule aizies pie velna. Jo vairāk šoreiz… Cik saprotu, sprādzienu organizējuši komunisti? Mans svē­tais pienākums cīnīties ar . ..

— Ne gluži, ser Brok! Nacionālisti! Ultralabie!

— Nav svarīgi. Visi viņi ir nelieši… Vispirms iz­liekas par antikomunistiem, lai izlūgtos no mums vai­rāk, bet pēc tam kliedz: «Arā!» … Jā, bet piedodiet, kāpēc jūs nolēmāt, ka lidmašīna gājusi bojā sprādziena rezultātā? «Enterprise» komandieris … Starp citu, viņš ir mans brālēns no mātes puses, tas ir grāfu Vorviku sānatzarojums, trešais grāfs Vorviks bija Indijas vice- karalis, bet viņa krustmeita vēlāk apprecējās ar her­cogu Glosteru … Piedodiet, liekas, esmu sapinies … Ar ko es iesāku?

— Ar brālēnu, — Deilijs pateica priekšā.

— Paldies! Nu, mans brālēns ziņoja, ka neviens ka­tastrofas liecinieks nav palicis starp dzīvajiem.

— Liecinieks sēž jūsu priekšā! — Mūns dusmīgi no­rādīja uz smejošo Svenu. — Es jau stāstīju …

— Tā? — sers Broks izbrīnījās. — Nekādi nevaru at­cerēties.

Vajadzēja izstāstīt visu no gala.

Sers Broks uzmanīgi noklausījās. Tad noglauda ma­tus, iegrima domās, beidzot pamāja.