Anatols IMERMANIS - LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ

— 2ēl… Jauki zēni… Paspēju viņiem pieķerties, īpaši vjetnamiešiem.

Pēkšņi žurnālists ar rāvienu piecēlās.

— Jūs sakāt — visi gājuši bojā? Iznāk, ka es vienī­gais esmu palicis dzīvs? Kāpēc uzreiz neteicāt? Tā taču nedzirdēta veiksme! Tāda gadās tikai reizi mūžā! Gad­simta reportāža! Mūsu korespondents Svens Krāgers, vienīgais cilvēks, kas izglābies gaisa katastrofā, atklāj «Oranžās bultas» bojā ejas noslēpumu! .. . Kur te raid­stacija? Dodiet Šurp radistu!

— Stāstiet! Kāpēc laineris aizgāja bojā? — Mūns drudžaini mudināja.

Svena stāsts bija pavisam īss. Nepacietība ātrāk no­kļūt pie raidītāja neļāva viņam iedziļināties sīkumos.

Tieši tai brīdī, kad Svens intervējis «Oranžās bultas» komandieri, pilotu kabīnē iespiedušies dūmi. Līdz tam lidojums noritējis sekmīgi. Motori, benzīna un eļļas pa­deves sistēma darbojusies bez traucējumiem. Degusi fizelāžas apakšējā daļa un kreisais spārns. Komandieris uzņēmis kursu uz tuvāko salu. Apdzēst ugunsgrēku nav izdevies. Pasažieriem pavēlēts aplikt glābšanas vestes. Kreisais spārns sācis sadrupt. Komandieris nolēmis no­sēsties uz ūdens. Svenu pārsteigusi komandas locekļu un it sevišķi pasažieru ārkārtējā aukstasinība un vīriš­ķība nāves briesmu brīdī. Ne vēsts no panikas. Vjetna­mieši klusu ciešot aplikuši vestes. Neviens neizkustējies no vietas pat tad, kad salonu sākuši pildīt kodīgi dūmi. Komandas locekļi līdz pēdējam brīdim pašaizliedzīgi pa­likuši savos posteņos. Pašam Svenam nav bijis laika nodoties pārdzīvojumiem. Viņš fotografējis kā apsēsts. Degošā lidmašīna gandrīz vertikāli laidusies lejā. Ko­mandierim palaimējies to nosēdināt uz ūdens. Pirms tam stjuarti atvēruši dažas rezerves izejas. Teorētiski ļau­dīm bijusi iespēja izglābties. Taču Svens domājot, ka tas izdevies tikai retam, jo pa rezerves izejām kopā ar gaisu iekļuvusi uguns. Par laimi Svens nolaišanās brīdī atradies pilotu kabīnē. Izkļuvis no pārplūdušās pilotu kabīnes, Svens ieraudzījis liesmainas benzīna strūkl­akas. Viņš aizpeldējis pēc iespējas tālāk. Kad atskatī­jies, lidmašīna jau bija pārvērtusies liesmu stabā. Tā­lumā virs ūdens šūpojušies melni punktiņi. Tie varējuši būt ļaudis vai lidmašīnas daļas. Stiprā straume nav ļāvusi tuvoties. Neesot ne jausmas, cik stundu peldē­jis, — jādomā — vairāk nekā desmit. Esot labs peldē­tājs. Sākumā jūra bijusi mierīga. Pēc kāda laika Svens ieraudzījis salu. Peldēt kļuvis grūtāk, jo vajadzējis cīnī­ties ar straumi. Atpūsties kā agrāk vairs nevarējis — straume būtu aiznesusi salai garām. Svens sācis pagurt. Vētras laikā viņš galīgi zaudējis spēkus. Viņš pat lāgā neatceroties, vai. pats izrāpies malā, vai arī viņu izska­lojuši viļņi.

— Kā tad ar haizivīm? — Deilijs painteresējās.

— Mūsu komandieris apgalvoja, ka jūsu vārds jau ierakstīts haizivju ēdienu kartē.

— Haizivis? Pat neredzēju. Sākumā peldēju ļoti ātri, stāsta, straujas kustības tās atbaidot; pēc tam bija tumšs, haizivis laikam nevarēja mani saskatīt, — žur­nālists pajokoja. — Starp citu, visu laiku par to vien domāju, kā nepazaudēt fotoaparātu ar filmu. Un tomēr pazaudēju! Neveicas gan! Būtu mani labāk haizivs ap­rijusi! Bet, tā kā tas nav noticis, man laiks izpildīt savu svēto pienākumu pret lasītājiem. — Un viņš piecēlās, lai uzmeklētu radistu.

— Lasītāji uzgaidīs, — Mūns viņu apturēja. — Mani interesē vēl dažas detaļas.

— Visus sīkumus uzzināsiet no manas reportāžas!

— Nenāk ne prātā! Man vajadzīgs nevis sensacionāls apraksts, bet precīza informācija. Kāds bija avārijas cēlonis?

— Es jau stāstīju … Vainīgs ugunsgrēks.

— Tas ir tikpat kā pasacīt: atomsprādzienu izraisīja atombumba. Man ir svarīgi zināt, kur un kā izcēlies ugunsgrēks?

— Nezinu. Neesmu speciālists.

— Toties komandieris bija speciālists. Viņam gan va­jadzēja zināt vai vismaz nojaust, kāpēc lidmašīna aiz­degusies.

— Biju pārāk aizņemts, lai intervētu viņu šai saka­rībā, bet.. .

— Protams, aizņemts, fotografējot briesmīgo dūmu un liesmu grīsti, — Mūns noteica ar rūgtu ironiju.

— Ne tikai. Es, piemēram, nolēmu, ka lasītājus inte­resēs dramatiskais ieraksts borta žurnālā, un nofotogra­fēju to.

— Vai atceraties to?

— Protams. «Pilotu kabīnē iekļūst dūmi. Aizsūtu stūr­mani noskaidrot. Viņš ziņo, ka deg apakšējais sektors. Izzināt ugunsgrēka cēloni neizdodas.»

— Apburts loks! — Mūns norūca, aizpīpēdams jaunu cigāru. Ar sev piemītošo pacietību viņš sāka šķetināt pavedienu no otra gala.

— Spriežot pēc ieraksta, dūmi iekļuva vispirms pi­lotu kabīnē un tikai pēc tam pasažieru salonā?

— Jā.

— Tatad ugunsgrēka izcelšanas vieta atradas zem pilotu kabīnes.

— Ļoti iespējams.

Deilijs saspringa — beidzot Mūnam izdevies atrast pavedienu. To varēja saprast pēc tā, cik kāri viņš ievilka dūmu.

— Paldies! — Mūns noteica un atviegloti izpūta kuplu dūmu strūklu. — Bet tagad, Sven, esiet tik mīļš un atsvaidziniet savu atmiņu. Vai pirms dūmu parādī­šanās jūs nedzirdējāt kādu neparastu skaņu?

— Kad pieminējāt atombumbu, man tūdaļ radās aso­ciācija … Es atcerējos tieši šo skaņu . . .

— Ko tā atgādināja?

— It kā zem mums būtu kaut kas ar troksni lūzis vai sprādzis.

—- Varbūt saplīsa benzīna vads un ugunsgrēks izcēlās tieši tādēļ?

Deilijs pasmīnēja. Tas bija tipisks piemērs Mūna iz­meklēšanas metodei. Izvirzījis hipotēzi, viņš sākumā meklēja nevis apstiprinājumu, bet, tieši otrādi, — pūlē­jās atrast visas iespējas tas apgāšanai. Un tikai tad, kad negatīvie varianti atkrita c its pēc cita, hipotēze kļuva par pamatu tālākajiem slēdzieniem. Tā tas bija arī šo­reiz.

— Man jūs jāsarūgtina, — Svens teica. — Degviela plūda normāli, visi motori strādāja līdz pēdējam mo­mentam.

— Gluži otrādi. Jūs mani ārkārtīgi iepriecinājāt. Varu jums pateikt, ko tobrīd dzirdējāt. Tas bija sprā­dziens.

— Sprādziens?! — Svens jutās pārsteigts.

— Bez šaubām. Tieši tāpēc jums radās zemapziņas asociācija. «Bultai» tieši zem pilotu kabīnes atrodas bagāžas glabātuve. Kā zināms, tajā novieto' ceļasomas. Bet ceļasomā var ielikt ne tikai pikantu žurnālu ar seks- bumbas attēlu, bet arī īstu bumbu.

— Sprādziens! Tas taču grandiozi! Reportāža, kādas vēl nav bijis pasaulē! Tūlīt, nekavējoties … — No sa­traukuma Svens bija zaudējis spēju sakarīgi runāt. Ar viņu notika kaut kas neaprakstāms. Vicinādams rokas, Svens aizskrēja pie radista.

Mūns pasmaidīja. Pēc minūtes Svens atskrēja atpa­kaļ. Viņš bija satricināts.

— Radists apgalvo, ka jūs esat aizliedzis viņam pie­ņemt no manis ziņojumus!

— Jā! Atcerieties tos cilvēkus, kas noslīkuši okeānā! Jūs arī varējāt būt starp tiem. Vjetnamiešus, kas de­gošajā lidmašīnā klusu ciešot aplika glābšanas vestes … Komandas locekļus, kas līdz pēdējam brīdim palika sa­vos posteņos! Visus šos cilvēkus, par kuru vīrišķību atsaucaties ar tādu cieņu . .. Vai gribat, lai tie, kas vai­nīgi viņu bojā ejā, saņemtu pēc nopelniem?

— Gribu! Bet nekādi nevaru saprast, kāds tam sakars ar manu reportāžu?

— Katastrofas vaininieki cer, ka okeāns noslēpa vi­sas pēdas. Ka nepaliks neviens liecinieks, tāpat kā tas bija ar «Zelta bultu». Ļaunākajā gadījumā uz to, ka katastrofu pārcietušie nespēs izskaidrot tās cēloni.. . Par to, ka viņu aprēķini ir pareizi, liecina kaut vai ieraksts borta žurnālā … Ja nebūtu manis, jūs tā arī nezinātu . ..