Anatols IMERMANIS - LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ

— Toties ir skaitļojamā mašīna! — atskanēja nepa­zīstama balss.

Mūns atskatījās. No starpejas iznāca cilvēks ar tipiski nemilitāru ārieni. Krunkaina piere, četrstūrainas acenes melnā ietvarā, sagumzīts smilšu krāsas virsvalks, stīvināta balta apkakle, melna kaklasaite.

— Mūsu bortinženieris, elektronikas speciālists, — komandieris iepazīstināja.

Mūns un Deilijs, protams, bija ievērojuši elektronisko aparatūru, kas aizņēma ceturto daļu no lidmašīnas korpusa, bet nebija paguvuši painteresēties, kādam mērķim tā kalpo. Pie brokastu galda komandieris bija paguvis pastāstīt tikai to, ka «Zibens» ir universāla tipa lidmašīna amfībija, uz kuras bāzes radīts aviācijas ko­mandpunkts. Pie galda vienības komandieris ar savu štābu izstrādā kaujas taktiku, kojas domātas virsnieku un komandas locekļu atpūtai ilgstošu lidojumu gadīju­mos. «Zibeņi» varēja uzņemt degvielu tieši gaisā, kas stipri palielināja lidojuma rādiusu.

— Ceru, ka atradīsiet ar Džimu kopēju valodu, — komandieris pasmīnēja. Ķermeņa augšdaļa nozuda lūkā. — Tikai nesagroziet viņam galvu ar idiotiskiem jautājumiem, — vēl atskanēja no augšas.

— Jūs sauc par Džimu? — jautāja Mūns.

— Komandieris runāja par manu vārdabrāli! — Inže­nieris ar smaidu norādīja uz skaitļojamo mašīnu.

— Vai tā varēs mums palīdzēt?

— Džimam tas ir tīrais nieks — tas pats, kas mate­mātiķim saskaitīt, cik stundu viņš ik gadus tērē ģimenes strīdiem. Viņa blakus nodarbošanās — navigācijas ap­lēses.

— Bet galvenā?

— Dot komandas.

— Kam? '

— Lidmašīnām. Mūsu laikos reaktīvie iznīcinātāji at­tīsta tādu ātrumu, ka lidotājam, nonākot saskarē ar pre­tinieku, nav vairs laika novērtēt situāciju un pieņemt lēmumu. Cilvēka smadzenes ir pārāk gausas un neizda- rīgas, tās nākas aizvietot ar elektroniskām. Tādas ir katrā iznīcinātājā. No turienes informācija nokļūst tieši pie Džima. Viņš to koordinē, acumirklī izstrādā kaujas taktiku visai eskadriļai un noraida savas pavēles katras lidmašīnas elektronu smadzenēm.

— Ģenerālis ar savu štābu pa to laiku droši vien rīko galda tenisa čempionātu? — Deilijs ironizēja.

— Ne gluži. Taču vienīgi mūsu godājamais koman­dieris domā, ka ģenerāļi ir gudrāki par Džimu . . . Piedo­diet, es pārāk aizraujos .. . Tūlīt došu uzdevumu.

Izrādījās, ka Džimam pilnīgai informācijai vēl jāzina, cik ilgi cilvēks var noturēties uz ūdens. Nācās piecelt no gultas ārstu. Savā laikā viņš bija strādājis ūdens glābšanas stacijā Santa Tonikā. Ļaunas mēles apgalvoja, ka uzmodināt doktoru palīdzības sniegšanai bijis vēl grūtāk nekā izvilkt slīcējus no ūdens.

— No sešām līdz astoņām stundām, — viņš paziņoja. — Bet tikai tādā gadījumā, ja cilvēks prot labi peldēt un ja jūra ir mierīga. — Un doktors devās noskatīties pārtraukto sapni līdz galam.

Pieprasīja meteoziņas. Tās nebija visai iepriecinošas. Dažas stundas pēc gaisa katastrofas šajā Indijas okeāna daļā bija plosījusies vētra. Tiesa, īslaicīga un ne visai stipra, taču vējš bija pūtis prom no tuvākās salas.

Elektroniķis ķērās pie darba. Lai Džims varētu sagre­mot pusfabrikātu, kas sastāvēja no koordinātēm, jūras straumēm, vēja stipruma un virziena, peldētāja ātruma, šo ēdienu bija nepieciešams sagatavot perfolentē atzī­mētu skaitļu simbolu veidā.

— Vai iums nav ienācis prātā, ka mūsu profesija no­lemta iznīcībai? — Mūns pēc brīža griezās pie Deiliia. — Iedomājieties, policijas priekšnieka vietā — resna kibernētiskā mašīna, bet mīīsu vietā — elektroniskie detektīvi, kuriem piemīt pārcilvēciskas novērošanas spējas un ideāli loģiska domāšana.

— Esmu jau iedomāiies! — Deilijs atsaucās. — «Iera­dies nozieguma vietā, slavenais detektīvs Šerloks Holmss 128, 1990. gada sērijveida izlaidums, triju mi­nūšu laikā savāca pārliecinošus pierādījumus un, no­grimis dziļās pārdomās, kuras pārtrauca tikai kontakt- dzirksteļu sprakstoņa, pēc sešpadsmit sekunžu koncen­trētas domāšanas nāca pie neapgāžama slēdziena, ka slepkava ir amerikānis, tumšmatis, 36 gadus vecs, lasa tikai komiksus, krāpj sievu. Uz šo pazīmju pamata ap­cietināti 3 700 000 cilvēku. Visi pilnīgi noliedz savu vainu, izņemot vienu, kurš atzinies slepkavībā, taču spī­tīgi apgalvo, ka sievu nekrāpjot.»

— Būtu vēl jāpiebilst, «jo ģimenes skandāla draudi viņam liekas briesmīgāki par elektrisko krēslu», — Mūns pasmaidīja. — Bez tam — kāda necienība pret firmas galvu! Kāpēc jūsu slavenais detektīvs saucas Serloks Holmss 128, nevis Mūns 129?

— Tas ir viens un tas pats.

— Kopš kura laika?

— Kopš . esat sācis viņu atdarināt. Domājat, mani ietekmē šerlokholmiskais noslēpumainības oreols, ko esat aplicis ap savu galvu? It nemaz. Neesmu doktors Vatsons. Ja jūs beidzot nepaskaidrosiet, kāpēc esat at­teicies no senatora Felano piedāvātajiem divdesmit tūk­stošiem, es jūs uzskatīšu par mazliet jukušu.

Mūns izbrīnījies pakasīja degungalu.

— Vai tad es neesmu paskaidrojis? Cik atceros, vakar vakarā pēc izlidošanas sāku stāstīt…

— Un beidzāt ar to, ka aizmigāt.

Mūns ar neko neredzošu skatienu raudzījās uz skait­ļojamās mašīnas spuldzītēm, kas gan iedegās, gan dzisa.

— Tad .klausieties! — Mūns beidzot pievērsās Dei- lijam. — Stīvensons vakar atradās psihiskā šoka stā­voklī, tāpēc velns viņam rādījās briesmīgāks, nekā taš izskatās īstenībā. Tiesa, «Bultām» ir paaugstināts vibrā­cijas līmenis un nepietiekama izturība. Taču avārijas briesmas var rasties tikai pēc ilgstošas ekspluatācijas. Kā zināms, «Bultas» lido tikai divus mēnešus. Protams, konstruktīvie defekti var izraisīt katastrofu īpašos ap­stākļos — pie pārslodzēm, ātruma pārsniegšanas, cik­lona laikā. Tieši tādam cēlonim Stīvensons piedēvēja «Oranžās bultas» avāriju. Pēc telefona sarunas ar Sin- gapūru šī versija galīgi atkrita. Slodze un ātrums bija normāli, reiss noritēja sevišķi labvēlīgos atmosfēras apstākļos, pat labākos nekā «Zelta bultas» lidojums.

— Kāpēc jūs teicāt — galīgi atkrita?

— Vēl pirms tam man bija radusies cita hipotēze.

— Kad ieraudzījāt vēlēšanu plakātu? — Deilijs uz­minēja.

— Jā. Pievērsu uzmanību diviem blakus stāvošiem «Zelta bultas» pasažieru vārdiem — misters Lefjets, misters Vandongs. Franču piedēklis «le» un holandiešu «van» it kā norādīja uz eiropeisko izcelšanos. Taču citu uzvārdu priekšā stāvēja iniciāļi. Te tādu nebija.

— Varbūt vainīgs klerks, kas noformēja biļetes? — Deilijs ieminējās.

— Arī tas nebija izslēgts. Taču zemapziņā uzdzirk­stīja cits izskaidrojums. Āzija! Daudzām Āzijas tautām iniciāļi nav pieņemti. Ja tas tiešām tā, tad vārdi jālasa nevis kopā, bet katrs balsiens atsevišķi. Iznāca Le Fjets un Van Dongs . . . Vai tas jums kaut ko neatgādina?

— Tik tiešām! — Deilijs iesaucās. — Koresponden­ces par notikumiem Dienvidvjetnamā! Ar «van» sākās budista uzvārds, kas aplēja sevi ar benzīnu un sadedzi­nājās garāmgājēju acu priekšā. Nu, protams, vjetna­mieši! … Plakātam bija jāizraisa antipātijas pret Bre- doku un līdzjūtību viņa upuriem. Tā kā dzeltenādainos pie mums nemēdz žēlot, viņus pasniedza eiropeiskā mērcē … Pagaidiet! Sāku kaut ko saprast.

— Vai ilgi būs jāgaida? — Mūns pasmaidīja. — Labi, netraucēšu, domājiet. Jums uz to ir nags . .. «Kristofers Deilijs 1, 1927. gada individuālais izlaidums, iegrima dziļās pārdomās, kuras pārtrauca vienīgi viņa ierūsē­jušo smadzeņu vieglā čirkstoņa. — Kas noticis? Vai viņš bojājies? — painteresējās Serloks Holmss 168, kas beidza tukšot jau otro mašīneļļas glāzīti. — Nē jau, tas ir tikai vecs modelis, — paskaidroja Serloks Holmss 53. — Toreiz vēl neražoja rezerves daļas. Tāpēc nabadziņš tā mokās!»