Anatols IMERMANIS - LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ

It kā uzminējis Mūna domas, Stīvensons pasmaidīja:

— Viņi velti pūlas. Visu, ko saku, var dzirdēt jeb­

kurš. Mani noslēpumi ir tīri tehniskas dabas, un tos mēdzu izteikt formulās un zīmējumos.

— Un vibrācijas līmenis? — Mūns izšķīrās par pēk­šņu uzbrukumu.

Stīvensonu tas neietekmēja:

— Es neprotu risināt mīklas. Kas jums padomā?

— Vai uzskatāt sevi par godīgu cilvēku, mister Stī- venson?

— Katrā ziņā.

— Kā tādā gadījumā jūs saskaņojat ar savu sirdsap­ziņu to, ka jūsu vainas dēļ gājuši bojā piecdesmit pieci cilvēki, to, ka tāds pats liktenis var piemeklēt jebkuru «Bultu» pasažieri?! Jūs taču ļoti labi zināt, kas ir gaisa katastrofas cēlonis.

— Pēc tādiem vārdiem man ir pilnīgas tiesības parā­dīt jums durvis. Bet, tā kā misters Bredoks izvēlējies tieši jūs patiesības izdibināšanai, es neapvainojos. La­bāk lūkošu jums palīdzēt. Tātad — kas pēc jūsu do­mām vainojams avārijā?

— Vibrācija un nepietiekama izturība.

Stīvensons sāka smieties.

— Tad man viss skaidrs! Vai tiešām jūs pieļaujat, ka es, būdams pazīstams aviokonstruktors, liktu savu pa­rakstu zem lidmašīnas, ja man būtu kaut mazākās ba­žas par tās absolūto izturību? Drīzāk es …

Viņu pārtrauca balss sienā:

— Eduard, es gaidu.

Misis Stīvensone bija gadus četrdesmit veca, ļoti skaista sieviete. Viņa bija ģērbusies melnā pidžamā. Mūnam nebija jēgas par sieviešu modēm, tomēr pat viņš saprata, ka šis it kā pieticīgais tērps ir izcila mode­lista meistardarbs un maksā traku naudu.

— Mana sieva! — teica Stīvensons. Viņa balsī, šķiet, nebija sevišķu emociju, taču Mūns tūdaļ noprata, ka viņam ir viena vienīga reliģija — nodrošināt šai skais­tajai sievietei visus dzīves labumus.

— Eduards laikam paguvis jums krietni apnikt? — viņa teica ar apburošu smaidu. Runādams par savām «Bultām», viņš kļūst briesmīgi pļāpīgs. Lāgā negribas ticēt, ka šis pats cilvēks radījis pasaulē labākās lidma­šīnas.

—. Bet misters Mūns uzskata, ka «Bultas» nav pārāk drošas, — Stīvensons piezīmēja ar labsirdīgu ironiju.

— Ko jūs! — misis Stīvensones skaistās acis iedzirk- stījās. — Vai tad es lidotu ar «Sarkano bultu», ja tas tā būtu? Esmu briesmīga zaķapastala.

— Kad jūs lidojat?

— Rīt. Mums jau pasūtītas biļetes pirmajam reisam. Tā ir mistera Bredoka ideja.

— Bredoks domā, ka manai sievai nenāktu par ļaunu redzēt Havaju salu eksotiskās ainavas, — Stīvensons steidzīgi paskaidroja, uzmezdams sievai bažīgu ska­tienu.

— Eduards joko. Misters Bredoks uzskata, ka tā būs laba reklāma «Bultām». Ja pats galvenais konstruktors un viņa sieva … Uzmanīgi!

Mūns tikai pēc mirkļa saprata, uz ko attiecas pēdējais vārds. Misis Stīvensone negaidot satvēra viņu aiz rokas un atvilka no galda. Galds, pret kuru Mūns nupat kā bija atbalstījies, slīdēja uz leju. Pēc dažām minūtēm tas iznira no lūkas, nokrauts ar kūpošiem traukiem.

Pusdienas noritēja džeza mūzikas pavadībā. Deilijs bija pārvietojis savu posteni tuvāk ēdamistabai. No vie­tas, kur sēdēja Mūns, varēja redzēt daļu sola, kur bija ērti iekārtojies Deilijs ar tranzistoru, un dažus pusau­džus, kas dejoja tāpat peldkostīmos. Tas bija viens no tiem jaunmodīgajiem dančiem, kuru jēgu Mūnam ne­kādi neizdevās izdibināt. Gandrīz nekustēdamies no vie­tas, katrs raustījās, kā varēja. Deju melodijas mainījās, kustības palika tās pašās.

Mūzika pēkšņi aprāvās. Dejotāji sastinga nejēdzīgās pozās. Logā līdzīgi pērkonam ielauzās diktora balss:

«Lēdijas un džentlmeņi, pārraidām speciālu ziņojumu. Gaisa katastrola virs Indijas okeāna! Vēl sešdesmit sep­tiņi upuri! Kā mums tikko ziņoja, pasažieru laineris «Oranžā bulta», kas izlidoja šovakar no Singapūras, ne­ieradās Bombejā, no kurienes tam vajadzēja doties tālāk uz Kairu. Nav nekādu šaubu, ka «Oranžo bultu» pie­meklējis tāds pats liktenis kā «Zelta bultu». Lidmašīnā atradās komunistiskās Vjetnamas delegācija, kas lidoja uz Āfrikas un Āzijas valstu konferenci Kairā, un daži žurnālisti/» Stīvensons uzlēca kājās.

— Cik briesmīgi! — viņš iekliedzās. Drebošiem pirk­stiem ielēja pilnu glāzi viskija un izdzēra vienā rāvienā.

— Briesmīgi! — misis Stīvensones balss skanēja žē­labaini. •— Es nelidošu ar «Sarkano bultu»! Vari lidot viens, ja vēlies!

— Es vēlos?! To vēlējās Bredoks! Viņš labi zināja, ka varam iet bojā tāpat kā šie piecdesmit pieci, tāpat kā šie sešdesmit septiņi! Tu domā, ka tava dzīvība viņam kaut ko nozīmē? Viņš gatavs soļot pāri līķiem! — Stīvensons ar niknu vēzienu noslaucīja tukšo glāzi no galda.

Sasistā stikla šķindoņa saplūda ar misis Stīvensones vaidu:

— Kas ar tevi notiek, Eduard? Tu esi piedzēries! Ciet klusu!

— Nē! Esmu pārāk ilgi klusējis! Es teicu viņam, ka konstrukcija nav pārbaudīta līdz galam, es brīdināju, ka pie tādas vibrācijas … — Viņa balss aprāvās.

Misis Stīvensone metās aizvērt logu.

— Ciet klusu! Tu pazudināsi sevi! — viņa čukstēja.

— Lai! Esmu jau sen pazudinājis sevi! Viņam viss vienalga! Viņu interesē tikai viens — ātrāk izlaist lid­mašīnas, apsteigt konkurentus, izraut viņiem no zobiem valsts pasūtījumu. Viņš pelna ar to miljonus. Bet es! Kā es varēju piekrist?! Ls taču esmu cilvēks, nevis slep­kava!

Kad satricinātais Mūns iznāca uz ielas, viņš ieraudzīja Deiliju it kā caur miglu. Pēc tam viss atkal nostājās savā vietā. Uztvērējs turpināja translēt džeza mūziku, jaunieši turpināja dejot. Viņiem nebija nekādas da­ļas gar «Oranžās bultas» traģēdiju, tāpat kā nebija ne­kādas daļas gar lidmašīnas konstruktora traģēdiju.

Ieraudzījis savu kompanjonu, Deilijs piecēlās un iz- slēd?a tranzistoru.

— Kādi panākumi? — viņš apvaicājās.

Mūns klusēja. Viņš klusēja gandrīz visu ceļu. Ierunā­jās tikai pēc tam, kad viņi jau bija iebraukuši centrā:

— Senatoram Felano taisnība.

— Tiešām? — iesaucās Deilijs. — Kā jums tas izde­vās?

— Tas izdevās jums, pareizāk, jūsu uztvērējam

Apturiet! — pēkšņi Mūns uzsauca taksometra vadī­tājam.

Viņš izlēca no mašīnas. No vēlēšanu plakāta viņā lū­kojās milzīgs Bredoks ar šauteni rokā, acīm redzot, no­fotografēts šautuvē vai medībās. «Vai balsosiet par slepkavu?» vaicāja milzu burti. «TJz Bredoka sirdsapzi­ņas ir šo cilvēku dzīvības!» Tālāk sekoja «Zelta bultas» pasažieru un komandas locekļu saraksts.

— Jā, tas droši vien ietekmēs vēlētājus! — Mūns sa­dzirdēja sev blakus Deilija balsi. — «Vai var uzticēt mūsu štata likteni cilvēkam, kas ražo lidojošus zār­kus?!» — Deilijs izlasīja ar izteiksmi.

Mūns neatbildēja. Viņš pārskatīja gaisa katastrofas upuru sarakstu. Viņa uzmanību saistīja divi uzvārdi: Misters Lefjets, misters Vandongs. Tie likās dīvaini pa­zīstami. Smadzenēs līdzīgi sīciņai dzirkstelei uzzibsnīja minējums un tūdaļ pārvērtās spilgtā uzliesmojumā. Aiz- mirsis_Deiliju, viņš metās pie mašīnas.

— Ātrāk! Uz viesnīcu! — viņš uzkliedza šoferim.

— Hei, pagaidiet ! Uz kurieni? Vai jūs esat prātu zau­dējis?! — atskanēja Deilija sašutuma pilnā balss.

Mūns neapstādināja mašīnu. Atlika nepilna stunda līdz brīdim, kad jādod Bredokam galīga atbilde. Dārga bija katra minūte. Viesnīcā Mūns neuzkāpa savā istabā, bet turpat holā pasūtīja steidzamu tālsarunu. Profesora Hol- mena nebija mājās. Mūns nosauca telefonistei trīs vie­tas, kur profesoru varētu atrast. Kamēr tūkstoš jūdžu atstatumā cita telefoniste meklēja profesoru, Mūns pa­guva sazināties ar Singapūru. Šīs tālruņa operācijas ar pakalpojumu sniegšanu maksāja brangu summu, bet Mūns varēja neskopoties — par visu maksāja Bredoks.