Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

— Jūs laikam pārspīlējat? — es apšaubīju, aplūko­dams spartiski iekārtoto telpu. Daži krēsli, rakstāmgalds, skapis. Mēbeles bija vecvecas. Masīvais ozolkoka rak­stāmgalds ar neskaitāmām atvilktnēm šķita tikai papil­dinām vēl masīvāko skapi. Abi acīmredzot bija viena un tā paša amatmeistara darināti un izšķērdīgi apgādāti ar apjomīgām sarežģītas konstrukcijas atslēgām, ar kādām pagājušajā gadsimtā mēdza nodrošināties pret zagļiem.

— Neesmu jums izstāstījis ne pusi, — Hugo Aleksan­ders teica ar tādu kā izmisīgu žestu. — Negribas ļauni domāt par citiem, bet man tādas aizdomas, ka Jonatans Krjudešanks tīšu prātu grib mani izputināt. Ne jau aiz naida. Bet man pieder kaut kas tāds, pēc kā viņš jau sen tīko. Vēlāk parādīšu …

Teicamais portvīns atkal tika likts galdā. No pārru­nām, kādu es īsti iedomājos filmu par aleksandriešiem, pēc dažām glāzītēm pārgājām pie pašas Aleksandrijas.

Pilnīgi aizmiisis savas finansiālās grūtības, Hugo Alek­sanders ņēmās aizgūtnēm klāstīt tās vēsturi.

Laikos, ko tagad varētu saukt par leģendāriem, laikos, kad Zilais ezers vēl nebija pāi knisli ts par Pontu, tā ūdeņi bijuši tik tīri un dzidri, ka saulainā dienā dzelmē varēja

saredzēt katru zvīņu neskaitāmām zivīm. Zivju bijis at­liku likām, pie tam visvērtīgākās, retas sugas. Jeremija Aleksanders saskatījis šai apstāklī dieva pirkstu. Atbrī­vots no rūpēm par iztiku, Kristus Trešās atnākšanas apus­tulis varējis netraucēti pievērsties reliģijas sludināšanai.

— Vēlāk kādam no Jeremijas dēliem ienāca prātā uzcelt nelielu rūpnīciņu zivju konservēšanai, pamazām sāka darboties veikali un dzertuves, dzertuves gan pirms veikaliem, beidzot 1853. gadā tika dibināta banka. To­reiz tā vēl saucās «Aleksandera banka». Vecais nosau­kums palika arī tad, kad to vienlaikus ar konservu rūp­nīcu nopirka Jonatana Krjudešanka vectēvs. Par «Her­meja palātu» to nokristīja stipri vēlāk, laikā, kad mana vectēva brālis, Nikolajs Aleksanders, kļuva par pilsētas galvu. Sengrieķu vēstures apsēsts, viņš tad arī sadomāja, daļēji tūristu pievilināšanai, visus šos mitoloģiskos no­saukumus. Pie mums tas kļuvis par tradīciju. Nokrustī­dams moteli par «Augeja stalli», arī es esmu maksājis savus meslus, gan mazliet ironiskus.

Hugo Aleksanders stāstīja vienā laidā. Labi apzinājos, ka tuvākas ziņas par pilsētas pagātni noderīgas filmas izveidošanai. Tomēr, pieradis pie mūsdienu cilvēku virs- pusīgās tieksmes aprobežoties ar pašu nepieciešamāko informāciju, sāku pamazām garlaikoties. Ik piecas minū­tes slepus nopētīju rokaspulksteni cerībā, ka atgriezīsies Dertijs un atpestīs mani.

Dertijs nerādījās. Sāku jau sirds dziļumos piesaukt kādu dabisku katastrofu, lai tikai izspruktu no stāstījumā, par neskaitāmiem Aleksanderiem, kas ietina mani necaur­ejamā mudžeklī. Nekas nenotika. Un tad pēkšņi izrādī­jās, ka dievs tomēr uzklausījis manu lūgsnu.

Hugo Aleksanders tobrīd vēstīja par vienu no Alek­sandrijas vislielākajām ērmotībām. Līdz ar Jeremijas Aleksandera pēdējo dēlu bija izmirusi arī Trešās atnāk­šanas sekta. Pēc turpat simt gadiem šī mācība ieguva fanātisku atjaunotāju Jonatana Krjudešanka personā. Un tas…

Hugo Aleksanders nepaguva izrunāt teikumu līdz ga­lam. Istaba uzreiz satumsa, nodārdēja pērkons, spožs zi­bens zāģim līdzīgi pāršķēla tumsu, tad sākās kaut kas pilnīgi neaprakstāms.

Sēdējām pie atvērta loga. Pēkšņi iekliegdamies lēcu augšā, pilnīgi pārliecināts, ka man kāds izlējis uz galvas spaini ūdens. Tas bija lietus. Varonīgi šķērsodams peļķi, kas vienā sekundē bija paguvusi aizkļūt līdz ska­pim, Hugo Aleksanders metās pie loga. Bez manas palī­dzības diez vai izdotos to aizvērt. Kā no ugunsdzēsēja šļūtenes raidītas lietus brāzmas sitās pret rūtīm tik spē­cīgi, ka dabūjām krietni pamocīties.

— Sākušies lielie grēku plūdi, — paziņoja Hugo Alek­sanders, .pūlēdamies ar mutautu nosusināt viscaur sali­jušos matus.

Tumsa mazpamazām kliedējās, bet, kad atgriezos savā istabā, nācās tomēr iededzināt elektrību. Putojošais ūdens, bungodams pa stiklu, veidoja tik blīvu aizkaru, ka skopā gaisma, ar pūlēm izsitusies caur mākoņu blā­ķiem, tomēr palika ārpusē.

Azaidu ieturēju moteļa nelielajā, omulīgajā kafetē­rijā. Ēdiens izrādījās stipri garšīgāks par Jaunvindzoras salmiem. Jāatzīst, vislielāko baudījumu man, kad biju paguvis apvilkt sausas drēbes, sagādāja citi apmeklētāji. Lietus pārsteigti, tie izskatījās kā pēdējā brīdī no ūdens izvilkti slīcēji.

Јēc maltītes mazliet nosnaudos. Pamodos no klu­suma — lietus bija mitējies.

Hugo Aleksanders, atnācis, lai demonstrētu savu uni­kālo dokumentu krājumu, izklīdināja manu pāragro prieku. Tā esot tikai īslaicīga atelpa. Aleksandrijas plūdi ievelkoties vismaz nedēļu, reizēm pat ilgāk.

— Esmu sagatavojis jums mazu dāvanu, — viņš pazi­ņoja, kad atgriezāmies kabinetā. Ūdens bija uzslaucīts, bet grīda vēl dvakoja pēc mitruma, tāpēc Aleksandera ieslēgtais elektriskais kamīns lieti noderēja.

— Jūs taču manas vainas dēļ šorīt nepaguvāt aiz­skriet uz veikalu. — Hugo Aleksanders pasmaidīja, pa­sniegdams man lietussargu. — Varat to zināmā mērā uz­skatīt kā honorāru par cītīgu klausīšanos… Tagad nāks pats interesantākais — uzskates līdzekļi.

Kādu brīdi Aleksanders nopūlējās ar skapja atslēgām. Vispirms nācās atslēgt durtiņas, pēc tam kādu sekretē- ram līdzīgu plati, visbeidzot aiz tā paslēpto prāvo at­vilktni.

Hugo Aleksanders bijīgi izņēma divas neparasta iz­skata lādītes, Viena pagaidām palika aizslēgta. Otru Alek­sanders attaisīja ar slēdzeni, kas glabājās vienā no ne­skaitāmajiem rakstāmgalda nodalījumiem. Izšķērdīgi bār­stīdams komentārus, Aleksanders sāka citu aiz cita vilkt ārā nodzeltējušus papīrus. Darīja viņš to ar tādu svēt­svinīgu sejas izteiksmi, it kā tie būtu dārgakmeņi.

Visi dokumenti izrādījās šā vai tā saistīti ar Aleksan­drijas pagātni. īpaši satraukts, viņš mani iepazīstināja ar Jeremijas Aleksandera pašrocīgi rakstītiem (pie tam — ar zoss spalvu) sprediķiem.

Tikai tagad ciešāk ieskatījos kolekcijas īpašniekā. Sausnējs, gludi noskuvies, ar lielām acenēm vienkāršos metāla ietvaros uz pagarā, pilienveidīgā deguna, viņš, ma­nuprāt, nebijā izvēlējies sev īsti piemērotu nodarboša­nos. Daudz vairāk viņam piestāvētu būt par arhivāru nekā par moteļa saimnieku. Viņa smalkie, mezglainie pirksti tūdaļ atdzīvojās, kļuva apgarotāki, kad Hugo Aleksanders, pavadīdams ar izteiksmīgu vaikstienu katru jaunu dokumentu,' ņēmās izklāt savus retumus uz gal­diņa virsas. Peļu apgrauztie stūrīši, tinte, kurai ve­cums bija piešķīris violeti zaļganu ietonējumu, — viss liecināja, ka dažiem papīriem turpat simtgadīgs mūžs.

Hugo Aleksanders, it kā atvainodamies, pasmaidīja.

— Tas ir mans hobijs. Mūsu pilsētā visi kaut ko ko­lekcionē. Citādi aiz garlaicības var vai nobeigties. Ba­sāni, lai arī bijušais gangsteris, par skulptūrām iztērējis veselu bagātību,,*

Es aplūkoju pašu lādīti, Vara virsmu klāja ilggadēja patina purva sūnas nokrāsā. Stipri apsūbējuši bija arī spārnotie vara ķerubi, uz kuru pleciem, līdzīgi Derību šķirstam, balstījās lādīte..

— Tā ir ģimenes relikvija, — Hugo Aleksanders pa­skaidroja. — Desmit tādās kastītēs Jeremija Aleksanders glabāja savus svētos rakstūS, kas stipri atšķīrās no ka- noniskajiem.