Anatols Imermanis: NĀVE ZEM LIETUSSARGA

— Braucam! — viņš strupi pavēlēja.

Kamēr pienācām pie automobiļa, visādi pūlējos izvili­nāt no svešinieka sīkāku informāciju, bet viņš ietiepīgi klusēja. Atlika vienīgi cerēt, ka viņš, tāpat kā mēs, dodas uz Aleksandriju, ka pilsēta atrodas tuvumā un benzīn­tanks vēl tuvāk.

Ieraudzījis mūs, Dertijs iededzināja prožektorus — pie­sardzības solis, kas jau kļuvis par refleksu. Ne velti dzī­vojam tādā laikā, kad. sēdināt savā mašīnā svešu cilvēku ir bīstami. Nesen tiku lasījis par diviem policistiem, kuri, nakts braucienā uzņēmuši savā patruļmašīnā nejaušus pa­sažierus, no rīta atrasti grāvī ar sadragātiem galvaskau­siem. Patruļmašīna lieti noderējusi slepkavām, lai, nera­dot aizdomas, iebrauktu pasta .nodaļas pagalmā tieši to­brīd, kad pastniekiem izsniedz naudas pārvedumus.

Ciešāk ieskatījies svešiniekā prožektoru gaismā, sāku šaubīties, vai var sēdināt tādu mašīnā. Ar divriteņa ķēdi kaklā iekarināta ģitāra neradīja manī sevišķu vēlēšanos iepazīt viņu tuvāk. Pārējais izskats tēlojās vēl aplamāks.

Kājas ar aplauztiem nagiem, pie pirkstiem pielipušām izkaltušu dubļu pikām bija basas. Izbalējuši džinsi kā divi bezformīgi cilindri slābani turējās ap stilbiem, iezīmēdami krokainu ieplakumu pāri iekritušajam vēderam. Šis cil­vēks izskatījās līdz nejēdzībai novājējis. Rupja virve, ap­jozdama melnu kreklu, tik cieši apvija vidukli, ka likās — viņš tūdaļ salūzīs. Askētiskā, bezmiesīgā seja ar degošām acīm vai pazuda garajā, līdz pašām krūtīm noaudzētajā, melnajā bārdā. Skruļļainajos, sen nesukātajos, mugurpusē nevīžīgi apcirptajos matos bija iestrēguši dadži.

Klusuciešot viņš atlaidās pakaļējā sēdeklī. Ģitāra ietrinkšķējās, atsizdamās pret stiklu, tad atkal iestājās klusums.

— Šis džentlmenis, cik noprotu, brauc uz Aleksandriju un pa ceļam parādīs benzīntanku, — es teicu, tīšu prātu runādams ar zināmu izsmieklu. Taču viņš nekādi ne­reaģēja.

— Kurp braukt? — Dertijs īgni vaicāja.

— Uz priekšu! — aprauti norādīja mūsu ceļabiedrs. Pēc dažām minūtēm viņš tikpat lakoniski pavēlēja: — Pa labi un atkal uz priekšu!

Viņa klusēšana nomāca. Dertijs veltīgi mēģināja rosināt svešinieku uz sarunām. Beidzot, novests līdz izmisumam, viņš norūca:

— Vismaz savu vārdu jūs varētu nosaukt!

— .Es esmu Pravietis! — atskanēja rējienam līdzīgi.

Pēc zināma laika apjēdzām, ka, pateicoties svešiniekam,

tomēr esam izglābušies no visai nepatīkamas perspektīvas pārnakšņot mežā. Lauku ceļa grambas nomainīja gudrons, tumšajās debesīs iezīmējās apgaismotas pilsētas sārtenā atblāzma. Nopriecājos, jau iepriekš izbaudīdams pelnītu atpūtu uz mīkstiem porolona matračiem, kas mūs sagaida motelī.

— Ponts! — negaidot ierējās mūsu ceļabiedrs. — Aiz­veriet logu!

— Nesaprotu, kāpēc, — es teicu, ar patiku aplūkodams ezera sidrabaino spoguļvirsmu, kas' pēkšņi iegaismojās uz tumšo debesu fona. Ponta ezers, kura labais krasts pie­kļāvās Aleksandrijai, bija iezīmēts manā kartē, tāpēc uz­skatīju to par labu paziņu. Kāda velna pēc, braucot tam garām, jāaizver visas spraugas?

Vēl turpināju priecāties par romantisko ainavu, kad smirdoņas vilnis iešļāca automobilī.

Mūsu ceļabiedrs beidzot atguva valodu.

— Beigtas zivis! Pūstoša civilizācija! Ķimikālijas! Maz­gā jampulveri! — Katra viņa frāze izklausījās pēc rējiena. — Dievs radījis dabu visām būtnēm! Cilvēks to izvarojis! Kristus atnācis virs zemes sludināt mīlestību! Cilvēki viņu nosituši! Viņi nogalināja Kristu, viņi nogalina dabu, viņi ik dienu aprij visu, kas tiem apkārt! Un teica tas kungs: «Cilvēks pats sevi lēmis iznīcībai!» Putns ir svēts! Ūdens ir svēts! Koks ir svēts! Viņu vārdā! Kristus vārdā! Iznī­cināt! Iznīcināt! Iznīcināt!"

It kā aizrijies, svešinieks apklusa tikpat negaidot, kā bija ierunājies.

Sapratu, ka nule nācās noklausīties savdabīga evaņģē­lija asinskāro kvintesenci. Pati jēga nebija diez cik oriģināla. Bet nekad negadījās dzirdēt tik tieši un nesau­dzīgi izteiktu pārliecību, ka cilvēks, pakāpeniski saindē­dams dabu, no kuras cēlies, pierādījis, ka pats nav pelnī­jis labāku likteni.

Nez kādēļ cerēju, ka svešinieks turpinās savu kaislīgo monologu. Velti. Manas replikas atdūrās pret pirmītējo mēmo mūri.

— Lūk, benzīns, — Pravietis teica pēc piecām minūtēm, ar netīru roku pamādams tajā virzienā, kur mirgoja zaļ­gans neona uzraksts «Augeja stallis».

Mēs paskaidrojām, ka tālāk nebrauksim. Šo vēsti viņš uzņēma vienaldzīgi. Klusuciešot atrāva vaļā durtiņas —• ģitāra atkal ietrinkšķējās —, klusuciešot pazuda tumsā.

Mēs sēdējām moteļa bārā, kur bijām vienīgie ciemiņi. Pēc ceļa likstām nelielā telpa likās sevišķi omulīga. Pat uzbāzīgie metāla bareljefi pie sienām nespēja mazināt labsajūtu, kāda parasti pārņem ceļinieku, kad tas nakts vidū nokļūst līdz viesmīlīgam pavardam. Pavards šoreiz nebija vienīgi simbolisks apzīmējums. Mums par godu moteļa īpašnieks Hugo Aleksanders lika sakurināt no laukakmeņiem veidoto lielo kamīnu.

Tīksmi staipīdamies, nolūkojos, kā tumšsarkani at­spulgi lēkā pa metāla figūrām. Veidotas modernā pus- abstraktā manierē, tās acīmredzot attēloja ainas no sen­grieķu mitoloģijas.

— Mūsu vietējā skulptora Dīna Pančeka darbs. — Hugo Aleksanders pareizi iztulkoja manu vaicājošo ska­tienu. — Sākumā, jāatzīstas, Aleksandrijas iedzīvotāji uz­skatīja viņu par pusjukušu. Tagad viņš ir uz zaļa zara. Pančeka popularitāti stiprā mērā veicinājis Vincents Ba- sāni, kuram prāva modernās skulptūras kolekcija, arī vai­rāki Pančeka darbi… Kā redzat, mūsu mazajā pilsētā var atrast visu ko — gan mecenātus, gan talantus.

— Šis, kā viņu tur, Basāni ir kāds miljonārs? — apvai­cājos, malkodams uzsildīto portvīnu.

Dzēriena marku neiegaumēju, uzraksts bija spāņu vai portugāļu valodā, taču gads — 1939. — neprasījās pēc īpaša tulka un, dabiski, iespaidoja. Te prata uzņemt cie­miņus pēc senlaiku tikumiem — ar liesmojošu kamīnu un lielisku vīnu.

— Basāni? — Hugo Aleksanders pārjautāja. — Pro­tams, viņš ir krietni bagāts. Vincentam Basāni pieder vairāki alus brūži un vīnu darītavas, viņš apgādā ar dzē­rieniem visas Aleksandrijas alus dzertuves un restorānus. Pēc mūsu zemē iecienītās metodes — ja neņemsi manu preci, rēķinies ar nepatikšanām… Savu karjeru Basāni sācis kā gangsteris. Bet nedomājiet, ka vēl šobaltdien staigā apkārt, vicinādams šaujamos. Šodienas Vincents Basāni ir plaši pazīstams filantrops, ietekmīgs veikalniēks, svarīga politiska figūra …

— Cik esmu dzirdējis, visādā ziņā kolorīta persona! — Dertijs negaidot iesprūda sarunā. Līdz šim viņš bija klu­sējis. Pagriezies pret kamīnu, saraucis pieri dziļās grum­bās, Dertijs neatlaidīgi vēroja uguns rotaļu. Droši vien meklēja šaudīgajā liesmu rakstā kādu līdzību ar sarežģī­tajām kombinācijām, kas nepārtraukti uzvilnīja sma­dzenēs.

Hugo Aleksanders palūkojās Dertijā ar tādu kā nepa­tiku. Sākumā nodomāju, ka viņu kaitina Dertija balss. Jā­atzīstas, Dertija intonācijai piemita kaut kas aizskaroši privātīpašniecisks. Neraugoties uz ārējo demokrātismu, pat familiaritāti, sarunas biedrs (ja tas nebija galīgs stul­benis) ātri vien pārliecinājās, ka viņš interesē Dertiju vienīgi tai gadījumā, ja šādi vai citādi izmantojams. .