Anatols Imermanis: NĀVE ZEM LIETUSSARGA

•— Nestrīdēsimies par sīkumiem! Aizvakar tu pārbau­dīji balsi vienai manai režisorei.

— Nu un? — izaicinoši apvaicājās sārtvaidzis. — Vai tas kaut kādā veidā ietekmējis viņas darbu tavā firmā?

— Un kā vēl! Viņa tūdaļ pieprasīja algas pielikumu. Jo, lūk, pēc tam kad pats lielais Geršteins novērtējis…

Sārtvaidzis kādu brīdi purpināja sulīgus smieklus, ku­riem piebalsoja gan sekretāre, gan pats Dertijs.

— Ceru — alga tiks pielikta? — viņš beidzot izmeta.

— Uz kāda pamata?

— Vai tad es savā ziņā neesmu firmas partneris? Kas ieteicis tavam režisoram galvenās lomas tēlotāju — Teu Kilseimuru? Es! Un Alberts, ar kuru tu ceri nopelnīt zelta kalnus? Vai viņš ir tavs krustdēls vai manējs?

Sārtvaidzis paskatījās pulksteni un, žigli uzmaucis galvā platmali, pagriezās uz durvīm.

— Manas dāmas un kungi, atvainojiet, bet man pēc pusstundas orķestra mēģinājums. Nu tad sveiki! Un jūs… — Jau tverot rokturi, viņš atskatījās uz sekretāri. — Ja jums ievajadzēsies algas pielikuma, esmu jūsu rī­cībā. Jebkurā stundā, atskaitot no deviņiem rītā līdz de­viņiem vakarā. Šai laikā es strādāju… ar jau pārbaudī­tām un publikai pazīstamām balsīm.

Olivera Dertija kabinets bija plašs, pārspīlēti grezns, turklāt ārkārtīgi izraibināts. Visas sienas aizņēma afišas, kas smaržot smaržoja pēc svaigas iespiedkrāsas.

— Tas bija Ralfs Geršteins, mūsdienu spožākais džeza komponists, — Dertijs paskaidroja tādā tonī, it kā Ger­šteins būtu viņa personiskā manta. — Ko stāvi kājās, ap­sēdies! — viņš piebilda, noapaļoti pamādams ar roku. Pārprast šo žestu nevarēja. Tas daiļrunīgi pielīdzināja mani superērtajam klubkrēslam, kurā iegrimu līdz pat zodam. Mēs abi piederējām viņa firmai un kā tādi tikām uzskatīti par samērā vērtīgiem objektiem.

Dertijs tīšuprāt apklusa, atvēlēdams man pietiekami daudz laika afišu izstudēšanai.

Viskliedzošākās vēstīja: ««Dollijas Krimsones privātā dzīve». Kinostudijas «Olivers Dertijs» sensacionāla filma ar Albertu Geršteinu un Teu Kilseimuru galvenajās lo­mās.» No afišas manī raudzījās kūpoši pistoļu stobri. Uz grīdas mētājās pieci līķi, divi cilvēki maskās izgrāba no liela bankas seifa banknošu žūkšņus. Puscaurspīdīgas melnas maskas ļāva puslīdz sazīmēt sejas. Izaicinoši skaistā sieviete acīmredzot bija Tea Kilseimura, bet dien- vidnieciski glītais vīrietis — Alberts Geršteins.

Tas pats Alberts Geršteins figurēja arī uz cita pla­kāta — apjomā daudž prāvāka, toties ne tik raiba. Zelta burti uz melnā fona sludināja: «Džeza pasaules uzlecošā zvaigzne Alberts Geršteins un izcilākais mūsdienu džeza komponists Ralfs Geršteins gatavi iepriecināt jūsu izsmal­cināto dzirdi! Abus spožos talantus vienkopus jūs baudī­siet, iegādājoties firmas «Olivers Dertijs» skaņuplašu al­bumu «Geršteins X 2».»

Trešā afiša mani pagalam apmulsināja. Tā diezgan mig­laini attēloja dažnedažādus tipāžus, starp kuriem pazinu abus Geršteinus. Teksts bija šāds: «Aleksandrija — maz­pilsēta, ko 1821. gadā nodibinājis Kristus Trešās atnāk­šanas apustulis Jeremija Aleksanders. Dokumentāla filma, kas nesaudzīgi atklāj provinciālās dzīves tikumus un ne­tikumus. Filmas centrālā epizode — vietējās bankas sen­sacionāla aplaupīšana, kurā piedalās džeza pasaules uzle­cošā zvaigzne Alberts Geršteins. Ralfa Geršteina mūzika. Režisors…»

Tieši režisora vārds lika man apstulbt. Turpat četrdes­mit gadus zināju, kā mani sauc. Bet, ieraugot labi pazīs­tamo burtu salikumu uz afišas, kādu brītiņu sāku šaubī­ties, vai tiešām esmu tas pats Oskars Latorps, kurš, pus­duci gadu nostrādājis par operatoru, pirms četriem mēnešiem atlaists telestudijas bankrota dēļ.

Pēkšņi uzzinājis, ka ar burvja zižļa mājienu esmu kļu­vis par dokumentālas filmas režisoru, aiz brīnumiem at­plētu muti.

Dertijs nekā nedarīja, lai izklīdinātu manu apjukumu. Acīmredzot tīksminādamies par man sagādāto pārstei­gumu, viņš aplaizīja biezās lūpas, nebilzdams ne vārda. Ar nevērīgu žestu atgaiņājis jautājumus; kas man sasala ūz mēles, 1 beidzot uzmundrinoši paplikšķināja man uz pleca ar mīkstu, pēc koldkrēma smaržojošu roku.

— Par to vēlāk! Bet tagad iesim paklausīties Albertu.

Droši vien mute man tā arī palika pusvirus, jo, kad

abi šķērsojām uzgaidāmās telpas, Dertija jauniņā sekre­tāre iesprauslojās.

Firmas šefs uzmeta viņai izteiksmīgu skatienu. Ar to pietika, lai sekretāre mudīgi noslēptu smieklu raustīto seju aktu vākos.

— Lai kontrakts ar Latorpa kungu būtu uz mana galda, kad atgriezīšos! — Dertijs stingri piekodināja.

Sēdēdami ieskaņošanas studijā Ne 3, caur stikla sienu vērojām zāli, kur notika ieraksts. Ar vismodernāko elek­tronisko aparatūru apgādātais orķestris atstāja teicamu iespaidu, diriģents rādījās īsts profesionālis, kurš turklāt apzinās konkrēto uzdevumu. Proti, izcelt Alberta Ger­šteina stiprākās puses un notušēt vājākās.

Alberts izskatījās pēc meksikāņa — iezilgani melni, cir­taini mati, kupli bakeni, koptas, smalkas ūsas, ļoti tumšas un izteiksmīgas acis. Pievilcīga āriene, it īpaši, ja salī­dzina ar tīšu prātu nekoptajiem, garmatainajiem, garbār- dainajiem modernās publikas standartelkiem. Bet tas arī bija viss.

— Ko teiksi par viņa balsi? — noprasīja Dertijs.

— Kliegt viņš māk. Kas attiecas uz dziedāšanu.. s

— Tu gan esi naivs. It-kā nekad nebūtu dzirdējis pa­saules slavenības, kurām balss saišu vietā ir ķērkstoša kanalizācijas caurule. Pats svarīgākais, kā tiek pasniegts ēdiens. īsts gardēdis novērsīsies no visizsmalcinātākā ēdiena, ja to pasniegs mazgājamā bļodā. Un otrādi — uz­liec uz zelta šķīvja visparastāko siļķi, un tūdaļ visiem tecin tecēs siekalas. Kas attiecas uz Albertu, tad viņam ir dabiska priekšrocība — iespēja tīri automātiski pār­mantot sava slavenā krusttēva popularitāti. Pats galve­nais — viņš nokļuvis Olivera Dertija rokās!

— Tāpat kā es, — mazliet ironiski izmetu.

— Tu? — Dertijs izbrīnā pavērās manī, tad ātri atta­pās: — Nu, protams, dokumentālā "filma, ko tu uzņemsi, tev ir ļoti svarīga. Tā būs visa tava nākotne…

— Cik apjēdzu, runa drīzāk par Alberta Geršteina nā­kotni. — Es pavīpsnāju, bet atbildi' tā ir nesagaidīju.

Dertijs izmantoja pārtraukumu mēģinājumā, lai izrī­kotu skaņu režisoru.

— Pasakiet Albertam, lai vēlreiz izrauj cauri «Trešo atnākšanu». — Pagriezies pret mani, viņš paskaidroja: — Šo gabalu Ralfs speciāli sacerēja mūsu albumam. Tas veltīts Aleksandrijai — mazpilsētai, kurai drīz vien lemts izkāpt no aizmirstības. Pateicoties man!

«Tāpat kā Jeremija Aleksanders gaidīja pie Zilā ezera Kristus Trešo atnākšanu, tā gaidu tavu trešo atnākšanu, tavu ceturto, tavu piekto. Zilais ezers jau sen vairs nav zils, bet tavas acis būs zilas tik ilgi, kamēr gaidīšu tavu atnākšanu. Ja gribi zināt, kas ir īsta gaidīšana un īsta mīla, atbrauc uz Aleksandriju. Atbrauc uz Aleksandriju, kur esmu piedzimis, lai gaidītu tevi mūžmūžam…» — tā apmēram skanēja šis šlāgera pabanālais teksts. Mūzika gan bija diezgan izteiksmīga — sakausēdams modernus ritmus ar puritāņu baznīcdziesmu intonācijām, Ralfs Ger­šteins bija panācis īpatnēju efektu.

— Iedomājies pilsētiņu, kuras iedzīvotāji lielākoties ir šī reliģiskā untumnieka Jeremijas Aleksandera pēcteči… Kur katrs otrs saucas par Aleksanderu… Kur gandrīz visi ir untumnieki un savdabji… Kur viens no dullajiem Aleksanderiem, būdams pilsētas galva, pierunājis līdzpil­soņus nokrustīt ielas un sabiedriskās ēkas ķēmīgos sen­grieķu vārdos… Kur fabrika, kas līdz nesenam laikam ražojusi galīgi nebaudāmus konservus, saucas «Poseidons».