Anatols Imermanis: NĀVE ZEM LIETUSSARGA

Kamēr izskaidrojāmies, pagāja diezgan daudz laika. Kad beidzot biju samierinājies ar savu likteni (gan nosolī­damies pie pirmās izdevības prasīt algas pielikumu), šose­jas malā parādījās uzraksts «Sveicināti Jaunvindzorā!».

Līdz Aleksandrijai vēl bija patālu, tādēļ nolēmām ietu­rēties. Es biju par restorānu, Dertijs taupības nolūkos pa­stāvēja uz to, lai pusdienojam, neizkāpdami no mašīnas. Benzīntanka kafetērijas zēns iznesa paplātes ar salātiem, kotletēm, kas garšoja pēc salmiem, un bagātīgu mērču sortimentu salmu garšas dažādošanai.

Kamēr ēdām, no šķērsielas iznira bēru krāsā nolakots lendrovers. No tā izkāpa smaidīgais Alberts Geršteins.

— Ko jūs te darāt-, Albert? — Dertijs apvaicājās, kad bijām sasveicinājušies.

— Ričards Beidevans palūdza mani nopirkt Jaunvin­dzorā kapuces un maskas. Aleksandrijā tāda manta ne par kādu naudu nav sameklējama. Šaubos, vai tur vispār kāds jebkad dzirdējis par maskarādēm un karnevāliem.

— Vai vietas motelī «Augeja stallis» rezervētas?

— Jā. Kā jūs likāt, viena istaba abiem.

— Motelī? — es eksplodēju. — Kāpēc ne viesnīcā? Un kādēļ man, radošam cilvēkam, netiek pat sniegta iespēja vienatnē apdomāt savas ieceres?

— Tieši tādēļ! — samierinoši dūdoja Dertijs. — Mums taču filmēšanas gaitā nāksies daudz ko saskaņot. Vai būtu kāda jēga ik brīdi skraidīt vienam pie otra? Bez šaubām, ja tu vēlies un esi ar mieru pats maksāt par numuru…

— Tādā gadījumā nevēlos, — es piekāpos, aplēsis sa­vas finanses.

— Kas attiecas uz moteļa nosaukumu, esi drošs. Ar sengrieķu ķēniņa staļļiem, kurus tīrījis Hērakls, nekā ko­pīga. Sterila tīrība! Un, lūdzams, nedomā, ka izvēlējos moteli lētuma dēļ. īpašnieks Hugo Aleksanders ir visla­bākais pilsētas vēstures pazinējs. Viņam pieder retu do­kumentu kolekcija. Uzskatu, ka tieši viņš ir tas cilvēks, kas spēj tevi ievadīt Aleksandrijas īpatnējā atmosfērā… Pie viena, aiznes, lūdzams, paplātes un samaksā! Vēlāk norēķināsimies!

Atgriezdamies pie mašīnas, ievēroju, ka abi par kaut ko strīdējušies. Dabūju noklausīties vienīgi sarunas beigas.

— Vai tad jūs nesaprotat, Albert? — čukstēja Dertijs. — Jums taču nekas pa īstam nedraud!

— Nezinu, — Alberta balsī izskanēja šaubas. — Vai jūs garantējat, ka …

Ieraudzījuši mani, viņi spēji. aprāva sarunu. Alberts, tēlodams pēkšņu nevaļu, steigšus atvadījās. Mēs ar Der­tiju turpinājām ceļu uz Aleksandriju.

Pa Jaunvindzoras galveno ielu izbraucām uz šosejas N® 251, kura, pēc kartes spriežot, stiepās līdz pašai Alek- sandrijai. Kādu stundu braucām ar pilnīgu komfortu pa spoguļgludu gudronu. Pamazām satumsa. Kad kļuva pa­visam tumšs, pēkšņi konstatējām, ka šoseja izbeigusies. Mūsu priekšā, cik tālu vien sniedzās starmešu gaismas kūlis, pletās mežs, caur kuru vijās izdangāts, šaurs lauku ceļš.

Vēlāk uzzinājām, ka darbs pārtraukts enerģētiskās krī­zes dēļ. Benzīnam sadārdzinoties, automobiļu firmas, kas daļēji finansējušas šosejas izbūvi, nolēma, atlikt projektu līdz labākām dienām.

Tobrīd mēs nekā nezinājām un tāpēc vainojām viens otru. Es uzskalīju, ka Dertijam, kurš jau pabijis Aleksan­drijā, būtu jāzina, kā uz turieni tikt. Viņš taisnojās, ka braucis no citas puses. Bez tam par maršruta pareizību atbildot automobiļa īpašnieks, nevis pasažieris.

Pēc ilgāka ķīviņa Dertijs piedāvāja kompromisu. Lai es paguļot, viņš tikmēr mēģināšot atrast ceļu vai kādu ci­vilizētu cilvēku apmetni.

Es tūdaļ aizmigu. Sapnī man rādījās visādi ērmi. Dertijs nostādīja viņus rindā un, laizdams garām citu aiz cita, ar sarkanu tinti uztriepa katram uz pieres numuru. Pēk­šņi visi apkrita kā koka figūras bumbotavā.

Es noslīdēju no sēdekļa un pamodos.

— Šķiet, esam bezcerīgi iestrēguši, — Dertijs teica.

— Blēņas, — miegaini murmināju, mēģinādams atcerē­ties nule redzēto sapni. — Galu galā arī lauku ceļam kaut kur taču jābeidzas.

— Principā — gan, — Dertijs piekrita. — Bet, ņemot vērā, ka mums beidzas benzīns, varam uzskatīt, ka esam jau atbraukuši.

Jāatzīstas, tieši degvielas aptrūkums saērcināja mani visvairāk.

Savā laikā, kad iegādājos jauno mašīnu, triumfs iekār­dināja mani tieši tāpēc, ka pēc konstruktoru ieceres ļāva īpašniekam taupīt benzīnu.

Pirkta tieši enerģētiskās krīzes uzplūdos, kad manas sie­vas viešņas, ne ar pušplēstu vārdiņu nepieminēdamas mo­des jaunumus, runāja vienīgi par benzīna dārdzību, mana mazlitrāžas mašīna iedvesa man lepnu neatkarības izjūtu. Satikdams kāpņu telpā kaimiņu, elegantā mustanga īpaš­nieku, kuru agrāk slepus apskaudu, tagad noskatījos viņā ar pārākuma apziņu — impozantais mustangs patērēja divkārt vairāk degvielas nekā mans ārēji neizskatīgais triumfs.

— Kādai fermai taču jābūt kaut kur tuvumā, — nikni norūcu.

— Bet kā mēs to uzzināsim? ■— Dertijs melanholiski atteica. — Šādā tumsā var pabraukt garām pat zilonim.

— Nezinu. — Es.apmulsu. Tik ilgi nebiju bijis laukos, ka īsti nespēju iedomāties, kādā veidā tumšā vakarā uz­ejams tāds jauks fermeru miteklis, kur ceļas ar gaiļiem un liekas gulēt ar sauli.

— Tiešām nezinu, — es atkārtoju. — Varbūt govs maus vai zirgs iezviegsies? Galu galā pastāv taču suņi, kuru amats riet uz garām braucošām mašīnām.

— Re, kur beidzot tava ferma! — Dertijs pēc brīža iesaucās, norādīdams uz neskaidrām uguntiņām kaut kur pa labi. — Bet tie, rādās, būs suņi. Tikai vai tev neliekas, ka parasti suņi nerej tik muzikāli?

Viņš izslēdza motoru. Tagad arī es saklausīju skaņas, kas apslāpēti atlidoja no tās puses, kur blāvoja ugunti­ņas. Skanēja tā kā pēc riešanas, taču īstenībā tie bija aiz­smakuši izsaucieni ģitāras pavadībā, kuru ritms aptuveni atgādināja bigbītu, bet noskaņa — drīzāk nēģeru korāļus. Skaļruņu pastiprināti, tie apdullināja ar savu neparastumu, hipnotizēja ar gandrīz vai maniakālu vienas un tās pašas muzikālās frāzes atkārtojumu.

Aizbildinājies, ka visu pēdējo stundu vadījis mašīnu un tādēļ pārāk noguris, lai ietu kājām, Dertijs palika ma­šīnā. Staipīdams no ilgās sēdēšanas notirpušos locekļus, es devos pretī tālumā mirgojošām uguntiņām.

Tā patiešām bija ferma, pēc izskata spriežot, saimnieku senis pamesta.

Kamēr es, orientējoties drīzāk pēc taustes nekā pēc re­dzes, virzījos cauri dadžu biežņām, mūzika kļuva arvien skaļāka. Šaubu nav, tas nebija haotisks skaņu sablīvē­jums, bet īpatni mežonīga dziesma. Kaut kas līdzīgs se­najām pagānu himnām, kad reliģiskā ekstāze un pirmat­nējie instinkti guva izteiksmi monotonā un reizē ugunīga ritmā.

Negaidot sastingu. Kādā logā pavīdēja baits stāvs. Vai nu tā bija savādās mūzikas radīta halucinācija, vai pa­tiesi redzēju dzīvu sievišķi? Pie tam pilnīgi pliku!

Biju jau nolēmis griezties atpakaļ, kad no tumsas iznira cilvēks. Laimīgā kārtā tas bija vīrietis, turklāt apģērbts.

— Piedodiet, kur te tuvākais benzīntanks? — vaicāju.

— Jūs uz pilsētu? — savukārt noprasīja svešinieks. Viņš runāja aprauti. Aizsmakušajā basā jautās kaut kas nelokāms, kategorisks.

— Uz pilsētu gan, tikai nezinu, uz kādu. Esam apmal­dījušies, — es skaidroju.

— Uz kurieni tad jūs īsti dodaties?

— Uz Aleksandriju. Bet tik ilgi metām lokus, ka vairs nezinām, kādā virzienā tā meklējama. Turklāt mums bei­dzas benzīns.