ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

Mūns un Deilijs pamāja. Pirms desmit gadiem Rodrigo, sava vecākā brāļa Laimīgā Gaetano aicināts, bija ieradies no Spānijas. Pēc brāļa varmācīgās nāves Rodrigo, ātri izrēķinājies ar sāncenšiem, kļuva par varenās noziedz­nieku organizācijas saimnieku. Šā sindikāta locekļi no­darbojās ar narkotisku vielu kontrabandu, uzturēja spēļu un izpriecu namus, bet viņu pasakaino ienākumu gal­venais avots bija organizēta šantāža — tā saucamais rekets.

— Man bija jāmaksā Rodam Gaetano ik mēnesi gan­drīz desmitā daļa savu ienākumu, — Šrīvers turpināja. — Par to man apsolīja veikalus neaiztikt. Atteicos, uz­skatīdams, ka labāk izmantot pieprasīto summu apsar­dzei. Čelmzs brīdināja, ka man jāsagatavojas nopietnām nepatikšanām. Šie draudi sākumā palika bez sekām. Manus universālveikalus apsargāja detektīvi. Jau nodo­māju, ka Rods Gaetano šai afērai atmetis ar roku. Bet apmēram pēc divām nedējām nepazīstamas personas mē­ģināja nolaupīt manu jaunāko dēlu… Tad nolēmu aiz­sūtīt ģimeni uz Panotarosu. Tas ir neliels ciemats Vidus­jūras krastā. Savā laikā, kad kopā ar sievu apceļojām Franciju un Spāniju, Panotarosa viņai bija ļoti iepa­tikusies … Brīnišķīga daba, neviena tūrista, tikai vietējie iedzīvotāji… Sieva man ir neparasta. Skaļa sabiedrība viņai nekad nav bijusi pa prātam… Ģimenes uzturē­šanās vietu nezināja ne kalpotāji, ne radi. Korespondence piesardzības dēļ tika sūtīta caur franču detektīvu aģen­tūru Parīzē. Viss likās kārtībā… Bet šodien saņēmu te­legrammu … No Panotarosas… Policijas priekšnieks pa­ziņo … — Šrīvers aizklāja ar rokām seju.

Mūns un Deilijs novērsās. Bija grūti noskatīties, kā Šrī­vers mēģina noslēpt savas bēdas. Beidzot viņa rokas bezspēcīgi noslīdēja, atklādamas sakritušu seju ar asaru pilnām acīm un tumšsārtiem pirkstu nospiedumiem uz pieres.

— Beigti… Abi… Ūna un zēns. Telegrammā teikts, ka viņi saindējušies ar konserviem. Bet es esmu pārlie­cināts, ka viņi nogalināti.

— Piedodiet, mister Brīver, — Mūns pārtrauca. — Cik saprotu, tiešu pierādījumu jums nav. Varbūt tomēr ne­laimes gadījums?

— Vai tad nestāstīju? — Brīvers izbrīnījies paskatījās uz detektīvu. — Atvainojiet, nāve ir tik briesmīgs no­tikums, ka pārējais gribot negribot aizmirstas. — Brīvers izvilka no kabatas telegrammu. — Policijas priekšnieks paziņo, ka pazudusi arī mana meita Gvendolīna… Tā, bez šaubām, ir Roda Gaetano atriebība …

— Laikam jums taisnība, — Mūns pašūpoja galvu.

— Ceru, ka viņa ir vēl dzīva. Bet var arī viņu noga­lināt. Jāsteidzas! — Brīvers izstiepa roku pret Mūnu. — Rīt jums jāizlido uz Panotarosu.

— Man?

— Jā. Es ne visai uzticos spāņu policijai. Ja jau mūsējā nespēja mani aizsargāt no Roda Gaetano, tad tur, savā dzimtenē, viņam ir tīrais nieks uzpirkt jebkuru priekšnieku.

— Jūs aizmirsāt par ārzemju pasi, — Mūns atgādināja.

— Jau pasūtīta.

— Vienalga, šī procedūra aizņems krietnu laiku.

— Jau rīt pase būs jums rokā.

Mūns neticīgi paskatījās Brīverā. Miljonārs pirmo reizi pasmaidīja.

— Nebrīnieties! Manam personīgajam draugam, valsts sekretāra palīgam, ir iespēja — protams, tikai izņēmuma gadījumos — paātrināt šo procedūru. Iestāstīju viņam, ka jūs esat mans tirdznieciskais pārstāvis. Manam komerci­ālajam direktoram šajās dienās tiešām bija jāizlido uz Spāniju sarunu vešanai… Atliek tikai vienoties par ho­norāru … Nosakiet paši! Tas būs visprātīgākais.

— Jūsu priekšlikums izklausās vilinošs, taču …

— Nekādu taču, — Deilijs pamirkšķināja. — Jau sen sapņoju nokļūt Spānijā. Stāsta, tur esot vistemperamen­tīgākās sievietes pasaulē.

— Jūsu laime, ka Minerva nedzird, — Mūns padrau­dēja viņam ar pirkstu. — Labi, esmu ar mieru… Kaut vai tādēļ, lai dotu jums iespēju pārliecināties, ka jūsu sieva

nav sliktāka par spānietēm. Ja tikai viņa netērētu tik daudz temperamenta ārlaulības sakariem ar misteru Pul- somonldu…

— Tātad jūs brauksiet abi?… Tas mazliet sarežģī ap- stākjus. Griezties otrreiz pie mana drauga no valsts de­partamenta būtu veltīgi… — Šrīvers iegrima domās. Tad it kā novērtēdams uzmanīgi aplūkoja Deiliju. — Bet man ir ide ja!…

— Kāda?

— Domāju, kā paātrināt ārzemju pases saņemšanu mis­teram Deilijam… Mēs par to vēl parunāsim… Šā vai tā — jums, mister Mūn, pagaidām būs jālido vienam.

— Labi! — Mūns ātri izlēma. — Patiešām no svara katra stunda. Honorāra summu nosaukšu vēlāk. Viss at­karīgs no sekmēm. Pagaidām jūs dosiet man tikai izde­vumiem … Teiksim …

— Par visu esmu jau parūpējies, — Šrīvers pamāja. — Malāgā, Pedro Himenesa bankā, uz jūsu vārda at­vērts tekošais rēķins. Limits — pusmiljons pesetu.

— Vareni! — Deilijs iesvilpās. — Ar tādiem miljonā­riem prieks sastrādāt!

— Te būs Panotarosas policijas priekšniekam adresēta pilnvara, — Šrīvera lietišķais tonis rādīja, ka arī ne­stundā viņš paliek tas pats slavenais Šrīvers. — Lūk, fo­togrāfijas. Maniem detektīviem izdevies izsekot Čelmzu un dažas reizes nofotografēt kopā ar citiem Gaetano vīriem, — Šrīvers piebīdīja attēlus un ar trīcošu roku iz­vilka no kabatas vēl kādu: — Mana meita Gvendolīna Šrī­vera.

Deilijs pārliecās pār Mūna plecu. Viņa sejā atspogu­ļojās patīkama izbrīna. Gvendolīna Šrīvera bija glīta mei­tene, pilnīgi atbilstoša standartam, ko žurnāli, televīzija un kino reklamēja kā nacionālu ideālu. Vienīgi garie, iezilganie mati piešķīra viņai zināmu oriģinalitāti.

— Mana sieva Ūna. Dēls Rols. Viņam nupat palika piecpadsmit gadu … Te viņi visi kopā… — Šrīvera balss atkal ietrīsējās. — Pēdējā fotogrāfija… Viņi to atsūtīja pirms mēneša… — Šrīvers nolieca galvu.

Mūns satvēra fotogrāfiju, kas bija izkritusi no vecā vīra rokām. Gvendolīna kopā ar māti un brāli sēdēja gliserī. To vadīja neliela auguma pavecs vīrietis elegantā

jahtsmeņa uzvalkā. Acīs dūrās spilgts kontrasts starp viņa laimīgo sejas izteiksmi un Gvendolīnas pusnicinošo grimasi.

— Kādā ceļā Rods Gaetano uzzināja, kur viņi atro­das? — Deilijs vaicāja.

— Šis ir vienīgais ticamais izskaidrojums! — Šrīvers izņēma no kabatas sagumzītu žurnālu. — Viņi nejauši no­fotografēti kopā ar Evelīnu Rodžeru … Būtu šis nolādētais reportieris zinājis, cik briesmīgas sekas būs viņa uzņē­mumam!

Pēc Šrīvera aiziešanas Deilijs pacēla zemē nomesto žur­nālu. Tā bija «Zelta Skatuve», nedēļas izdevums, speci­alizējies populāru aktieru mīlas afēru attēlošanā. Eve­līnai Rodžerai, kuru viņas pielūdzēji bija iesaukuši par Lellīti, veltītā reportāža aizņēma sešas lappuses.

«Lellīte Rodžera aizbēgusi no vīra! Viņas jaunais mī­ļākais — Ramiross Vil ja, meksikāņu restorāna «Kuka- rača» apburošais oficiants! Slepenais medusmēnesis Panotarosas paradīzes liedagā!» aizgūtnēm vēstīja virs­raksti.

Raksta sākumā autors īsumā pieskārās aktrises karjeras pamatposmiem. Evelīnas Rodžeras pirmās nelielās lomas palikušas nepamanītas, bet pēc piedalīšanās komēdijā «Nāves skūpsts», kur viņa tēlojusi Merilinu Monro, kri­tiķi atklājuši Evelīnas pārsteidzošo līdzību ar slaveno paš­nāvnieci. Žurnālisti sāka pievērst Rodžerai uzmanību. Te viņiem atklājās īsta zelta bedre. Neskaitāmas mīlas dēkas, greizsirdīgs vīrs — džeza dziedātājs Sidnejs Mostrels, vētraini skandāli publiskās vietās — tas viss sniedza neizsmeļamu vielu pikantiem rakstiem. Kad pirms pus­gada ievajadzējās kinoaktrises Dienvidvjetnamā karojošo amerikāņu morāles stiprināšanai, šim uzdevumam izrau­dzījās tieši viņu. Evelīna Rodžera spīdoši veica savu lomu, izdalīdama divu nedēļu turnejā piecus tūkstošus auto­grāfu un desmit tūkstošus skūpstu. Tam sekoja tri­umfs — galvenā loma superfilmā «Ievas jaunais kostīms». Un jauna sensācija: nenogaidījusi pēdējo kadru uzņem­šanu, viņa bēg ar meksikāņu oficiantu. Kinofirma augst­sirdīgi atsakās no soda naudas par kontrakta laušanu.