ANATOLS IMERMANIS: VIESNĪCAS "HOLIVUDA" RĒGI

— Jā, jā, — Ričijs priecīgi pamāja. — Lellīte lūdza, lai es nostājos blakus, bet man tai dienā bija nolūzis zobs … Kaut kā neērti… — Ričijs meloja pārliecinoši, tomēr mazliet teatrāli.

— Esam jau klāt! — Ričijs norādīja uz nelielu rozā mājiņu. — Viņiem tur tagad jauns priekšnieks — pulk­vedis Baroha-i-Pinoss. Pirms dažām dienām viņu pārcē­luši šurp no Malāgas. Visi brīnās: tik mazs ciemats un pēkšņi — pulkvedis! Bet es zinu, — Ričijs piemiedza acis un turpināja čukstus, — ģenerālis Debldejs pastāstīja Lellītei, ka tas esot kaut kas trimdai līdzīgs. Pulkveža brālis, viens no jauno falangistu vadoņiem, pagājušajā gadā publiski nosaucis ģenerālisimusu Franko par node­vēju. Viņu ietupinājuši uz desmit gadiem, bet pulkvedi pārcēluši uz Panotarosu …

Telpai, kurā ienāca Mūns, bija specifiska smaka un visiem policijas iecirkņiem raksturīgs izskats. Balsinātās māla sienas klāja dūmu un putekļu kārta. Pie vienas sie­nas karājās krucifikss, pie otras — tā cilvēka ģīmetne, kura nākšana pie varas maksājusi dzīvību miljonam ļaužu. Mūns kaut kur bija lasījis, ka visi Amerikas kon­tinenta kari no pašiem spāņu iebrukuma laikiem prasī­juši mazāk upuru. Gleznotājs bijis sava amata meistars. Kaudiljo Franko, pazems vecis ar kumpu degunu, gleznā izskatījās jauns un vīrišķīgs, īsts spāņu bruņinieks ģene­rāļa mundierī. Pat kaudiljo neglītais deguns bija pārvēr­ties impozantā ērgļa degunā. Treknas, spīdīgas mušas riņ­ķoja pa istabu, brīžam apsēzdamās uz ģīmetnes, brīžam turpinādamas riņķa deju. Aiz koka letes stāvēja tintes traipiem klāts galds ar kaut kādiem aktu vākiem, koka- kolas pudeli un vecmodīgu tālruni. Dežurējošais policists ērti iekārtojies koka krēslā ar augstu atzveltni, ar labo roku pārlapoja grāmatiņu, kamēr kreisā gaiņāja mušas.

— Es pie pulkveža Barohas-i-Pinosa! — Mūns teica.

Policists atbildēja kaut ko spāniski.

— Baroha-i-Pinoss! — izrunādams katru balsienu, Mūns atkārtoja.

Policists saprata. Noraidoši pašūpoja galvu un ar žestu lika apsēsties. Pēc tam turpināja pārtraukto darbu. Kamēr policists pāršķīra lappuses, Mūnam bija iespēja sekot grāmatiņas sižetam. Tas bija «grafikos» — amerikāņu ko­miksa spāņu izdevums, veltīts supermeņa dēkām. Citu

planētu briesmoņi, ar kuriem cīnījās varonis, šais bildī­tēs nebija izmainījušies, toties pats varonis no tipiska amerikāņa pārvērties par tikpat tipisku spānieti. Mūnam pat likās, ka tas mazliet atgādina ģenerālisimusu Franko. Viena grāmatiņa bija izlasīta. Policists, izņēmis no at­vilktnes kokakolas pudeli, atvēra to ar zobiem, iedzēra kādu malku un iegrima sērijas turpinājumā. Komiksa lappuses atkal ņirbēja no elektronu pistoļu šāvieniem un kabatas formāta atombumbu sprādzieniem.

Mūns pagriezās ar muguru pret supermeni un aiz gara laika sāka ieklausīties balsīs, kas skanēja aiz blakus is­tabas durvīm. Kāds ierunājās angliski. Mūns piesēdās tuvāk durvīm. Tagad runāja jau cits cilvēks, pie tam spāniski. Trīcošā balss droši vien piederēja krietni vecam cilvēkam. Maza pauze. Tad jaunas sievietes balss atkal ierunājās angliski. Mūns nojauta, ka tā ir tulkotāja.

— Sadzirdēju kaut ko neizprotamu — it kā dārdoņu vai rēkoņu. Domāju — zemestrīce … Kliedzu sievai un bēr­niem, lai ceļas, bet pats apakšveļā skrienu uz šķūni iz­laist ēzelīti. Pēkšņi redzu — tieši acu priekšā no debesīm krīt ugunīga siena … Apkārt viss deg … Nolēmu, ka sā­cies atomkarš… Tikai vēlāk uzzināju, ka tas bija lies­mojošais benzīns no degošas lidmašīnas… Tomāti plēnē ja līdz pašam rītam … Nekad nebūtu ticējis, ka sak­nes var degt kā pakulas.

— Saņemsiet kompensāciju! … Parādiet uz fotogrāfijas vietu, kur atrodas jūsu māja … Atzīmējiet, major! — Šie vārdi tika sacīti angliski. Balss tūdaļ iespiedās atmiņā — tā bija patīkama, reizē pieglaimīga un pavēloša. Nogai­dījis, kamēr vina vārdus pārtulko, runātājs laipni apjau­tājās:

— Kas ir nākamais, pulkvedi Baroha?

— Donja Alisitina Sela, tabakas preču un suvenīru vei­kala īpašniece.

Tātad pulkvedis atrodas blakus. Mūns uzlēca kājās. Gandrīz tai pašā brīdī sakustējās policists. Bet Mūns bija pirmais. Pagrūdis bez ceremonijām durvis, viņš pārkāpa pār slieksni un izbrīnā apstājās. Viņa priekšā bija Panota­rosa miniatūrā. Lieliska, no helikoptera uzņemta fotogrā­fija, uz kuras varēja saredzēt katru māju, pat cilvēkus. Aerofoto sedza visu sienu. Pie galda sēdēja smagnējs vīrie­tis policijas formas tērpā ar pulkveža uzplečiem un daži amerikāņu karavīri. Pie fotogrāfijas, turēdams resnu, sar­kanu zīmuli, sastindzis stāvēja majors ar vējā aprautu ķieģeļu krāsas seju un gludiem, galvvidū pāršķirtiem ma­tiem. Pie loga atradās tulkotāja — jūras kara flotes leit- nante. Baltais, līdz spīdumam iecietinātais frencis efektīvi izcēla viņas melnīgsnējo seju un pūkainos, sudrabainā tonī nokrāsotos matus. Visu pārējo telpu piepildīja vie­tējie iedzīvotāji, apsēdušies kur kurais.

Ieraudzījis Mūnu, pulkvedis Baroha-i-Pinoss piecēlās. Viņa gaļīgā seja kļuva skarba:

— Šeit nedrīkst ienākt!

— Misters Šrīvers pilnvarojis mani izmeklēt…

— Tad jūs esat slavenais misters Mūns?! Priecājos iepa­zīties! — pulkvedis plati pasmaidīja. — Saņēmu no mis­tera Šrīvera telegrammu … Tiklīdz atbrīvošos, ieradīšos pie jums, bet pagaidām — atvainojiet… Svarīga ap­spriede.

— Es dzīvoju «Holivudā».

— Zinu, zinu, trīspadsmitajā… Uz drīzu redzēšanos!

— Neredzu iemeslu, kādēļ misteram Mūnam būtu jā­aiziet. Mums te nav noslēpumu, — teica patīkamā balss. — Būsim pazīstami… Debldejs! Jūsu kaimiņš viesnīcā. Dzīvoju astoņpadsmitajā.

Kalsnējs vīrietis pasniedza Mūnam roku. Celuloīda kvadrātā, kas bija piestiprināts virs krūšu kabatas, varēja lasīt — «Brigādes ģenerālis Džeremijs Debldejs». Sirmi, īsi apcirpti mati. Zelta pensnejs. Intelektuāla seja. Tādas reizēm mēdz būt gudriem juristiem vai veikalniekiem.

— Un tie ir mani līdzstrādnieki, — ģenerālis iepazīs­tināja ar pārējiem. — Majors Melbričs! — Virsnieks, kas stāvēja pie fotogrāfijas, pamāja sveicienam ar zīmuli.

— Un tā ir leitnante Rozita Bairda, amerikāņu armijas visapburošākā meitene! — Jaunā sieviete atturīgi pasmai­dīja. — Jums droši vien vajadzēs tulku. Firma «American Electronics», kuras prezidents es pēdējā laikā biju, sais­tīta ar misteru Šrīveru … Tāpēc labprāt sniegšu jums jebkuru palīdzību … Sēstieties! … Un tagad, pulkvedi, lūdzu turpināt!

Donja Sela runāja tikko dzirdami. Šķita, viņas izbiedē­tajās acīs uz visu mūžu iegūlušas tās nakts šausmas.

— Dzīvoju istabiņā aiz veikala. Man ir ļoti ciešs miegs. No zagļiem nebīstos, jo visa mana prece nemaksā vairāk par tūkstoš pesetām. Mani uzmodināja kaut kas neizpro­tams … Logā dega sarkana blāzma… Es izskrēju uz ielas … Redzu, kaut kas krīt tieši no debesīm. Tikko pa­guvu atlēkt sānis. Tas bija lidotājs … Rumpja augšējā daļa ar galvu un rokām nokrita tieši pie manām kājām, apakšējā mazliet nostāk … Es iekliedzos un metos bēgt.

— Jūsu veikals cietis? — Debldejs jautāja ar lietišķu laipnību.

— Nē.

— Vienalga, psihiska trauma un tā tālāk … Saņemsiet kompensāciju . .. Parādiet, kur atrodas jūsu māja!

Sieviete piegāja pie fotogrāfijas. Viņas roka tā trīcēja, ka majoram Melbričam nācās saņemt to savējā un vadīt pa fotogrāfiju. Vietu, kur atradās veikals, viņš atzīmēja ar sarkanu aplīti. Tādi paši aplīši bija izkaisīti pa visu Panotarosas austrumdaļu — no kalniem līdz piekrastei.