ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

— Nākamais! Dons Huans Brito, zemkopis!

No sola piecēlās pusmūža zemnieks, uzblīdušu seju un ūdeņainām acīm. Vienmuļā balsī viņš pastāstīja, ka dzī­vojot viens. Sieva nomirusi, abi dēli aizbraukuši peļņā uz Šveici. Tai naktī viņš tieši izgājis sevis pēc. Tikai tas viņu izglābis. Vairākas tonnas smagais reaktīvais motors krītot sadragājis jumtu un pārvērtis dzīvojamo istabu skaidās, sašķaidīdams aitas, kas atradušās aiz sienas.

— Gāju tieši mājās. Tai vakarā biju stipri iedzēris, at­zīmējām mana drauga dzimšanas dienu, — stāstīja nāka­mais liecinieks. — Kad debesis sāka liesmot, es sākumā no­domāju, ka esmu jucis prātā, — liecinieks nervozi iesmē­jās. — Un pēkšņi — kaut kas krīt tieši man virsū. Degošs izpletnis. Viss reibums tūdaļ izkūpēja … Sāka plēnēt drē­bes . .. Vārtījos pa zemi, lai noslāpētu dzirkstis … Kad piecēlos, ieraudzīju manekenam līdzīgu, ādā tērptu figūru, kas stiepa man pretī rokas … Tikai pēc brīža sapratu, ka tas ir cilvēks. Kad pienācu klāt, lidotājs bija jau miris. Bija tik briesmīgi, ka es pat neizbijos …

Kā pēdējo pratināja zvejnieku Kamilo.

— Es atrados netālu no Svētlaimīgās vientulības salas. Zvejoju zivis. Šļakstienu nedzirdēju. Pēc pilsoņu kara beigām, pēc cietuma, kur mani iesēdināja par to, ka cī­nījos pret frankistiem .. .

— Bez politikas, don Kamilo! — pulkvedis viņu strupi pārtrauca.

— Vai tad es ko teicu, pulkvedi? Es pat nesaku, ka mani sita… Vienkārši pēc cietuma kļuvu pa pusei kurls … Jūtu — ar tīklu kaut kas nav kārtībā … Jau no­bijos, nodomāju — liels kalmārs. Te viens amerikānis ap­galvoja, ka esot redzējis tādu nezvēru. Man šis tīkls ir vienīgais, ja kalmārs pārraus — gals klāt… Izvelku, bet tīklā cilvēks, glābšanas vestē … Viņš bija dzīvs, pat ru­nāja … Teica, ka sācies karš, tūlīt varēja manīt, ka jucis prātā … Es mazliet saprotu angliski, strādāju par pava­doni pie Šrīveriem …

— Pietiek! Jīīsu biogrāfija mūs neinteresē, — ģenerālis pārtrauca. — Saņemsiet kompensāciju. Major Melbrič, at­zīmējiet vietu! .. . Kas tur vēl palicis, pulkvedi?

— Dakteris Enkarno! — pulkvedis ieskatījās sarakstā.

— Viņš nav atnācis.

— Iztiksim! — ģenerālis piecēlās un pagriezās pret lie­ciniekiem: — Pateicos jums!

— Vai varam iet? — zvejnieks jautāja. — Man laiks doties jūrā.

— Pagaidām jā, — majors nez kādēļ paskatījās uz Mūnu. — Visus, kas dzīvo šajā rajonā, — majors apvilka ar zīmuli loku, kurā ietilpa galvenokārt Panotarosas aus­trumdaļa, — lūdzu ierasties pēc stundas.

— Nav nekādas vajadzības! — ģenerāļa Debldeja gud­rās acis uzzibsnīja aiz pensneja stikliem. — Misters Mūns ir mūsu tautietis, no viņa nav ko slēpt… Redziet draugi, — viņš griezās pie vietējiem iedzīvotājiem,

— viena no bumbām nokritusi austrumu rajonā. Nebūtu nekā briesmīga, pat ja tā būtu sprāgusi. Tās ir mācību bumbas, ko pasargā no korozijas īpašs slepens sastāvs. Sadegot 150 tūkstošiem litru benzīna, radās ļoti augsta temperatūra, kuras rezultātā no aizsargsastāva izdalījās indīgas ķīmiskas vielas … Nedrīkst novākt saknes un vīn­ogas. Visiem, kas pieskārušies tādai šķembai, — ģene­rālis izņēma no kabatas un parādīja pa pusei izkusušā metāla gabalu, — jāsadedzina drēbes… Pats par sevi sa­protams, saņemsiet kompensāciju … Bez tam ieteicu vi­siem šī rajona iedzīvotājiem regulāri mazgāties karstā dušā, kamēr visas šķembas būs atrastas un padarītas ne­kaitīgas.

Panotarosieši ar izbrīnu paskatījās cits uz citu, viens otrs pat iesmējās.

— Kāpēc viņi smejas? — majors Melbričs asi vaicāja.

— Visā Panotarosā karsts ūdens ir vienīgi viesnīcā, — atvainodamies paskaidroja pulkvedis.

— Piedodiet, nezināju, — ģenerālis Debldejs pašūpoja galvu. — Protams, jūra ir pati labākā vanna, bet šai ga­dījumā … Majors Melbričs izsniegs jums talonus. Nāksiet mazgāties mūsu nometnē… Pateicos! Visi ir brīvi! Vēlu sekmes!

— Nekad nebiju domājis, ka nāksies ķēpāties ar tā­dām padarīšanām, — ģenerālis ironiski pārskatīja tukšo telpu. Tulkotāja bija aizgājusi kopā ar vietējiem iedzīvo­tājiem. Bija palikuši vienīgi virsnieki un Mūns. — Pirts karaspēka ģenerālis! Skaisti, vai ne… Nu, major, tagad novilksim apli ap rajonu, kur varētu atrasties šķembas.

— Un kādai karaspēka šķirai jūs īstenībā piederat? — Mūns vaicāja.

— Kā jums pašam liekas?

— Ķīmiskās drošības dienests, — Mūns pamirkšķināja aci.

— Diezgan asprātīgi, — ģenerālis iesmējās. — Priecā­jos, ka esat uzminējuši, par kādu drošību ir runa. Esmu izlūks, pareizāk sakot, pretizlūks.

— Meklējat slepenas ierīces?

— Protams. Indīgās vielas tikai starp citu. Pieci simti cilvēku jau meklē kā apsēsti, rīt ierodas tikpat daudz, turklāt vēl zemūdens daļas no Rotas. Iespējams, tas iekri­tis jūrā.

— Vai jūsu noslēpums ir vīriešu kārtas?

— Patiesībā tas ir kara noslēpums, — ģenerālis pa­smaidīja. — Bet, ja apsolāt nepārdot to krieviem, — viņš viltīgi piemiedza acis, — mēs meklējam kodu atombum- bošanas pavēles atšifrēšanai. Mūsu lidotāji to sauc par krustu kaklā, jo komandierim nav tiesību kodu noņemt nevienu brīdi… — ģenerālis pagriezās pret majoru. — Kas jums tur sanāk?

— Acumirkli! — majors Melbričs, kas bija ieklausījies sarunā, pievērsās savam uzdevumam. Daži vilcieni — un atsevišķos sarkanos aplīšus savienoja liels aplis.

Ģenerālis kritiski aplūkoja majora ieteikto meklējumu sektoru.

— Manuprāt, rādiusu derētu pagarināt. Būtu lietderīgi ietilpināt tajā Svētlaimīgās vientulības salu!

— Nekādā ziņā! — majors protestēja. — Tur, kur iz­zvejoja apakšpulkvedi Hogertu, ir galējā robeža, — ma­jors ar pirkstu iedūra vietā, ko bija norādījis zvejnieks Kamilo. — Turklāt jāņem vērā, ka viņš nokritis tik tālu vienīgi tādēļ, ka izlēcis ar katapultu … Paši redzat, līdz salai pamatīgs atstatums. Mums nav tiesību šķiest laiku neauglīgos meklējumos. Jo vairāk tie ieilgs, jo mazāk izredžu saglabāt slepenību.

— Piekrītu! — ģenerālis pagriezās pret policijas priekš­nieku. — Paldies, pulkvedi Baroha, jūs esat brīvs! Uz re­dzēšanos … Bet ar jums, — ģenerālis uzsmaidīja Mū­nam, — mēs vēl tiksimies. Noteikti pienāciet! Pacienāšu jūs ar tādu kokteili, pēc kura pat atomkarš jums liksies bērnu spēlīte!

Pulkvedis pavadīja ciemiņus līdz durvīm. Tad uzrunāja Mūnu ar mākslotu sašutumu:

— Mani viņš pat nedomāja ielūgt. Mēs, spāņi, ātri ap­vainojamies. Izdevīgā gadījumā es vēl atspēlēšos! … Taču amerikāņus es cienu un apskaužu … Viens misters He- mingvejs ir vairāk vērts nekā visi rakstnieki kopā. Saviem padotajiem es pavēlu lasīt amerikāņu literatūru .. . Jūs droši vien atceraties «Fjestu»? Pat mūsu Blasko Ivanjess nav tik glezni aprakstījis torero! Es pats kādreiz sapņoju kļūt par matadoru. Pie mums tas ir katra puikas sapnis!

Amerikāņu virsnieku klātbūtnē pulkvedis bija spiests klusēt, tagad viņš ļāva vaļu vārdu plūsmai.

— Piedodiet, piedodiet, par jūsu jaunības ilgām ap­runāsimies citreiz, — Mūns diezgan rupji aprāva viņu.

— Saprotu un neapvainojos, — pulkvedis izņēma no seifa dažus aktu vākus. — Jūs speciāli esat nolidojuši tūkstošiem kilometru, un nu jums liekas, ka katra pa­zaudēta minūte līdzinās noziegumam. Bet es te pļāpāju par literatūru. Sāksim! — viņš atvēra vākus. — Akts par Šrīveru nāvi…