ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

— Sāksim labāk ar dzīvajiem, — Mūns ierosināja.

— Ar dzīvajiem? — pulkvedis nesaprata. — Ahā, jūs runājat par mis Gvendolīnu Šrīveru. Viņas fotogrāfiju, pazīmes un mašīnas numuru izziņojām visā valstī, no­pratinājām apkārtējos iedzīvotājus, policija ievākuši ziņas visās viesnīcās un uz visiem ceļiem divsimt kilometru ap­kaimē. Pat pie mūsu slepenajiem, ar noziedznieku pasauli saistītajiem informatoriem ievācām ziņas. Darīts absolūti viss, un tas, ņemiet vērā, neraugoties uz to, ka sakarā ar gaisa katastrofu neesmu aizvēris acis jau trešo dienu pēc kārtas, — pulkvedis gurdi atlaidās krēslā.

— Kā jūs izskaidrojat viņas nozušanu? — nepalūdzis atļauju, Mūns aizpīpēja cigāru.

— Varbūt viņu nolaupījuši, — diezgan vienaldzīgi at­teica pulkvedis.

— Gangsteri? — Mūns pateica priekšā. — Jūsu vie­doklis sakrīt ar mistera Šrīvera domām.

— Gangsteri? — policijas priekšnieks gluži negaidot sāka smieties.

— Jums tas liekas smieklīgi? — Mūns sirdīgi izpūta biezu dūmu strūklu. Viņu urdīja vēlēšanās pastāstīt par Rodu Gaetano, bet Šrīvers, acīm redzot, ne bez pamata neuzticējās spāņu policijai. Pie tam labs spēlmanis izliek savu trumpi tikai beigās.

— Tikai neapvainojieties, — pulkvedis Baroha-i-Pinoss lūkoja apvaldīt smieklus. — Jūs esat šeit svešinieks. Baidos, ka aizbrauksiet, tā arī neizpratis līdz galam spāņu tautas dvēseli. Gaišā dienas laikā nozagt automašīnu, ap­stāties vietā, kas redzama simtiem garāmgājēju un ko no­vēro televīzijas reportieri, tur ar varu iesēdināt mašīnā cilvēku — tas mūsdienās iespējams laikam tikai divās vietās: atpalikušajā Sicīlijā un progresīvajā Amerikā. Ne jau velti jūsu noziedznieku pasaules izcilākie organizatori dzimuši Sicīlijā. Ceru, ka neesmu aizskāris jūsu nacio­nālās jūtas, mister Mūn?

— Nieki! Vai jūs vēlaties nolasīt man populāru lekciju?

— Neļaunojieties, es atkal aizmirsu, ka jūs degat ne­pacietībā uzzināt galveno. Jūs darījāt pareizi, man aizrādīdams, — pulkvedis atvainojās. — Gribēju tikai pa­skaidrot, ka spāņi ir pa pusei bērni. Serenādes, pagātnes bruņnieciskās tradīcijas, vecas cepures un dārgas dāmu aproces, ar kurām apmētā toreadoru, faktiski veiklu un samērā drosmīgu miesnieku, — tas viss padara mūs ār­zemnieku acīs mazliet smieklīgus un neizprotamus. Kas attiecas uz nolaupīšanām, tad tā pie mums parasti ir mīlas afēra, kuras motīvi meklējami vecāku ietiepībā vai pā­rīša ekscentriskajā romantismā.

— Hm … — Mūns izteica savas šaubas.

— Vai jūs nepiekrītat? — pulkvedis laipni apvaicājās.

— Cik man zināms, mis Gvendolīna Šrīvera nav spā- niete, — Mūns sausi piezīmēja.

— Taisnība! Bet šai ziņā viņa, manuprāt, ir daudz ļau­nāka par jebkuru spānieti. Ko tikai par viņu nestāsta!

— Gribu apskatīt viņas istabu, — Mūns teica. — Iepazīt apstākļus, kādos dzīvo cilvēks, pat tad, ja tas apmeties viesnīcas numurā, nozīmē rast diezgan pareizu priekšstatu par cilvēka raksturu un parašām.

— Kurā katrā laikā! — pulkvedis pamāja. — Vienu slēdzeni viņa paņēmusi līdz, bet rezerves eksemplārs at­rodas pie šveicara dona Benitesa. Droši vien esat jau pa­zīstami.

— Mazliet. Neticami pļāpīgs tips. Brīnos, kāpēc ne­glabājat rezerves atslēgu savā seifā. Jūsu vietā es istabu būtu aizzīmogojis, — Mūns izpūta dubultgredzenu.

īsu mirkli dūmi turējās virs policijas priekšnieka galvas, piešķirdami tam attālu līdzību ar spāņu svēto.

— Dons Benitess ir tik muļķīgs, atvainojiet, gribēju teikt, ka . .. — pulkvedis Baroha-i-Pinoss enerģiski pa­kratīja galvu un tūdaļ zaudēja līdzību ar svēto. — Jūs vēl nezināt, kas tas par cilvēku! Viesnīcas saimnieks mesjē Deviljē ir teicams psihologs. Viņš ar to aiztaupa adminis­tratora algu. Reizi mēnesī dons Benitess aizsūta viņam uz Marseļu ienākumus un atskaiti. Visa Panotarosa zina, ka Benitess drīzāk pieliks klāt no paša algas nekā nozags saimniekam kaut vienu pesetu.

Policijas priekšnieka daiļrunība arvien pieauga. Mūns jutās kā trešās šķiras statists, kas laiku pa laikam pār­trauc varoņa monologu ar izsaucieniem: «Kariete gaida!» vai «Pusdienu galds klāts!».

— Un kāpēc nav aizzīmogota mātes un dēla istaba? — Mūns izmeta kārtējo repliku, kompensēdams klusēšanu ar dūmu mutuļiem. — Starp citu, vai esat pārliecināts, ka pēc Gvendolīnas pazušanas neviens nav bijis viņas istabā?

— Jūs domājat Šmita kungu?

Mūns gandrīz uzlēca kājās. Šī gaišredzība nekādi ne­atbilda policijas priekšnieka ārējai vienaldzībai, pat viegl­prātībai. Tikai tagad viņš ciešāk ielūkojās pulkvedī Baro- hā-i-Pinosā un ieraudzīja tā sejā smaidam līdzīgu grimasi.

Grimases cēlonis bija pieklājīgā neapmierinātība, ko pulk­vedis izrādīja, atgaiņādams kodīgos dūmus. Pulkveža āriene nebija iespaidīga — gaļīgs deguns, uz priekšu iz­virzīts zods, tukla seja. Un tomēr sākotnējais iespaids bija maldīgs. Pulkvedis it nemaz nelīdzinājās tam bra­šajam šerifam no amerikāņu vesterna, kurš ienīda rak­stāmgaldu un dievināja savu zirgu, piešus un garstobra koltu. Aiz pulkveža ne sevišķi pievilcīgās ārienes slēpās samērā gudrs ierēdnis, kas izmanto jebkuru iespēju pa­celties pakāpienu augstāk. Diez vai tāds pārāk nopūlēsies traka skuķa dēļ, ja īsti nav zināms, vai tas nolaupīts vai pats aizbēdzis ar mīļāko. Tai pašā laikā, it īpaši, ja viņš patiešām kritis nežēlastībā brāļa dēļ, pulkvedis līdīs no ādas laukā, lai izdabātu ģenerālim Debldejam.

Mūns nebūt nebija pārliecināts, ka bumbas ķīmiski saindētais apvalks nav tik briesmīgs. Ģenerāļa vaļsirdība, runājot par pazaudēto šifru, arī nelikās īsti patiesa. Kā nekā ģenerālis Debldejs ir pretizlūks, viņa aroda spe­cifika — noslēpt pašu galveno. Varbūt amerikāņi tiešām nozaudējuši slepenās ierīces, par kurām rakstīja parasti labi informētā avīze «Pueblo». Mūns pats labi zināja, ka stratēģiskās aviācijas lidmašīnas pārvērstas lidojošās izmēģinājumu laboratorijās un pieblīvētas ar visjaunāka­jām slepenajām un visslepenākajām ierīcēm.

Protams, nav izslēgts, ka milzīgais cilvēku un tehnikas daudzums, kas pārsviests uz Panotarosu, medī uzreiz trīs zaķus: slepenās ierīces, pazaudēto šifru un indīgās šķem­bas. Lai nu kā, Mūnam nebija gar to nekādas daļas. Viņa acīs katastrofa bija vienīgi nepatīkams šķērslis, kas radīja izmeklēšanā liekus sarežģījumus. Viņš ieradies šeit, lai noskaidrotu, kas nogalinājis Šrīvera sievu un dēlu. Un dīvainā kārtā, jo pārliecinošāk visi, sākot ar viesnīcas šveicaru un beidzot ar policijas priekšnieku, runāja par nelaimes gadījumu, jo ciešāk Mūnā nobrieda pārliecība par pretējo. Varbūt šai apstāklī daļēji vainojama Šmita kunga mīklainā vēstule?

— Tātad Šmita kungs? — pulkvedis Baroha-i-Pinoss at­kārtoja. — Uzzinājis, ka viņš uzsācis sarunas ar marķīzu Kastelmari, es tūdaļ ievācu ziņas. Diemžēl atsauksmes no Madrides bija ļoti labvēlīgas. Jūs droši vien brīnāties par to, ka Šmita kungs tūdaļ pēc Šrīveru nāves pārcēlās uz viņu istabu?

— Arī par to! — Mūns pamāja un, sajutis pēkšņas sim­pātijas pret pulkvedi, nodzēsa cigāru.

— Uz ko viņš varēja cerēt? Visas misis Šrīveras un dēla mantas tai laikā jau atradās policijā.

— Un kur tās ir tagad?

— Nosūtītas misteram Šrīveram. Jūs varat iepazīties ar sarakstu … Tālāk! Pieņemsim, Šmita kungam bija no­doms nokļūt no trīspadsmitās istabas divpadsmitajā …