ANATOLS IMERMANIS: VIESNĪCAS "HOLIVUDA" RĒGI

— Ar brīnišķīgu skatu uz jūru! — Mūns pasmīnēja, atcerējies Ķelnes komersanta vārdus.

— Pie mums visas labākās istabas atrodas jūras pusē. Izejiet uz balkona — un Vidusjūra gulēs pie jūsu kājām. Un kādi saulrieti! … Toties cenas arī divreiz lielākas, — šveicars piebilda jau citā tonī. — Mūsu viesnīcas īpaš­nieks senjors Deviljē pareizi izdomājis, — vai tad turīgs cilvēks vēlēsies, lai acu priekšā būtu laukums, kur mūžam drūzmējas ļaudis.

— Ir jau labi! — Mūns pārtrauca. — Kādas istabas ap­dzīvoja Šrīveri?

— Senjorita Gvendolīna Šrīvera dzīvoja četrpadsmi­tajā, — iesāka šveicars, bet Pedro neļāva viņam pabeigt.

— Bet trīspadsmitajā dzīvoja Jlols Šrīvers ar māti.

— Manā istabā! Vai tad tā nav aizzīmogota? — Mūns izbrīnījās.

— Kāpēc? — šveicars paraustīja plecus. — Viņi sa­indējās ar konserviem. Mūsu dakteris tūlīt pateica…

— Ar amerikāņu desu. Uz* etiķetes tādas gardas šķē­lītes, — Pedro aplaizījās. — Rols mani bieži cienāja … Labs puisis, ne tāds kā citi ārzemnieki. Viņš mācīja mani runāt angliski, bet es viņu — spāniski.

— Runāt andalūziešu dialektā, — šveicars pārlaboja. — Spāniski tu pats runā kā amerikānis!

— Kāpēc Šmits apmetās trīspadsmitajā? Vai tad nebija brīvu istabu? — Mūns vaicāja.

— Bija. Pats prasījās. Jūsu istaba ir viena no labāka­jām. Blakus dzīvo slavenā Evelīna Rodžera, Holivudas zvaigzne. — Šveicars paklanījās. — Kopš viņa atbraukusi, tūristiem nepietiek vietas: daudzi izīrējuši savas mājas ārzemniekiem, bet paši pārcēlušies dzīvot alās.

— Es ari dzīvoju alā. Pat piedzimu tur, — Pedro lepni paziņoja.

— Taisnība, — šveicars apstiprināja. — Pie mums tādu ir daudz. Kopš senseniem laikiem. Nabaga ļaudis pat pār­ceļas šurp tieši alu dēļ. Iznāk lētāk nekā celt būdiņas no visādiem draņķiem … — Apjēdzis, ka temats nav diez cik piemērots sarunai ar ārzemnieku, šveicars veikli pār­gāja uz citu: — Droši vien redzējāt pili? Jā, jā, marķīza Kastelmares dzimtsīpašums… Senjors Šmits gribēja to pārbūvēt par greznu viesnīcu …

— Bija domāts ar funikuleru uzturēt satiksmi tieši ar pludmali, — Pedro piebilda. — 2ēl, tā ari neizdevās pa­vizināties!

— Viņi ar marķīzu bija jau gandrīz salīguši. Bet šodien senjors Šmits pēkšņi aizbrauca. — Šveicars vaicājoši pa­skatījās viesī.

— Vai nezināt, kāpēc?

— Vai tad mums kaut ko saka? — šveicars paraustīja plecus. — Mēs visu uzzinām paši pēdējie.

— Varbūt viņu iespaidojusi šī traģēdija?

— Kāda traģēdija?

— Nu, gaisa katastrofa.

— Tādu traģēdiju visapkārt, cik uziet. Ja Šrīveri ne­būtu bagāti ļaudis, bet bojā gājušie lidotāji — ameri­kāņi, neviens nebūtu pat pamanījis. Pirms dažām dienām ar tiem pašiem desu konserviem saindējās divi vietējie — dons un donja Matosinjosi. Tagad viņi jau aizmirsti, — šveicars nopūtās, tad, atcerējies savus pienākumus, at­dzīvojās: — Vārdu sakot, būsiet apmierināti… Atļaujiet, es jūs pavadīšu!

Šveicars grasījās paņemt ceļa somu, bet puika izrāva to un metās augšup pa kāpnēm, acīm redzot, cerībā sa­ņemt papildu dzeramnaudu.

— Jā, pavisam piemirsu, lūdzu, aizpildiet ailes viesu grāmatā!

Mūns pārlapoja biezo sējumu. Joahims Maria Šmits, uzņēmējs, ieradies 15.martā, izbraucis 22. marta.

— Varbūt viņa sarunas ar marķīzu nonāca strupceļā? — Mūns domīgi vaicāja.

— Nepavisam, senjor… — šveicars aprāvās pusvārdā un uzmanīgi paskatījās uz viesi. — Piedodiet, senjor, vai neesat senjors Mūns?

— Jā! Bet kā jūs zināt, ka man bija jāatbrauc?

— O, Panotarosa ir mazs miestiņš! Tikko policijas priekšnieks saņēma telegrammu no senjora Šrīvera, visi jau zināja par jums … Starp citu, senjors Šmits arī in­teresējās par jums.

— Jocīgi, — Mūns izgrūda caur zobiem. — Bet kā jūs mani pazināt?

— Pēc jautājumiem. — Šveicars pasmaidīja. — Jūs pā­rāk daudz jautājat.

— Un jūs, liekas, pārāk labprāt sniedzat izziņas, — Mūns atcirta.

— Es?! Ko jūs! … Jā, jūs taču vaicājāt par senjoru Šmitu. Vēl šorīt senjors bija brīnišķīgā omā. Kad viņš pārnāca no pasta, mēs ar Pedro tieši runājām par jums. Šmits pieprasīja lēsi un sacīja: «Labprāt būtu palicis, lai paskatītos, kā viņš ar šo riekstu aplauzīs zobus! …»

— Vai viņš gadījumā neteica, ka tas ir citāts no iz­cilā vācu dzejnieka Gētes? — Mūns pasmīnēja.

— Nē, senjor. Viņš tikai atstāja divas vēstules. Vienu marķīzam Kastelmarem, starp citu, jums noteikti jāiepa­zīstas ar viņu. Marķīzs dievina detektīvus un bandītus … Viņš speciāli aizbrauca uz Barselonu, lai iepazītos ar slaveno Rodrigo Gaetano …

— Tā, tā … Un kam adresēta otra vēstule?

— Jums.

Mūns atplēsa aploksni. No tas izkrita vizītkartīte. «Dr. Hanss Šveinfurts Ķelnē, Terēzijas ielā 263». Otrā pusē rokrakstā pierakstīts: «Gadījumā, ja jums būs nepiecie­šami liekie žokļi!»

Mūns neuzkāpa savā istabā. Aizmirsis Pedro, kas augšā gaidīja dzeramnaudu, viņš izgāja laukumā. Saule žilbināja. Aiz mājām zaigoja jūra. — Kur te policija? — Mūns jautāja pretimnācējam.

•— Policijas komisariāts? Labprāt pavadīšu jūs. Ja ne­maldos, mans tautietis? Varbūt žurnālists? Tādā gadījumā varu sniegt interesantu informāciju. Esmu labs paziņa Lel­lītei Rodžerai.

Mūnu uzrunāja pavecs vīrietis, ģērbies baltā, ne visai tīrā sporta kreklā un tādās pašās īsās biksēs. Putekļiem klātajās kājās bija menlas, apvalkātas sandales. Vīrietis runāja pārspīlēti jautri, un viņa izturēšanās pauda paš­cieņu, taču ar tikko jaušamu sulainisku piegaršu.

— Esmu jūs kaut kur redzējis, — Mūns pūlējās at­cerēties.

Dziļās rievas zem skumjajām, bālgani zilajām acīm savilkās priecīgā smaidā.

— Vai tiešām? Atcerieties, kādi panākumi bija «Mājai ar spokiem»! Skatītāji plīsa no smiekliem. Bet «Lēciens no 43. stāva»? Daži kritiķi rakstīja, ka es spēju sasmī­dināt pat mironi. Bils Ričijs — smieklu karalis! — Ri- čijs paskatījās Mūnā. Smaids nodzisa un pārvērtās grimasē. Viņš skumji pakratīja galvu. — Nē, redzu, jūs neatceraties. Tagad jau neviens vairs neatceras šīs filmas. Kas palicis pāri no Lielā mēmā?

— Tomēr esmu jūs kaut kur redzējis.

Aktiera vecīgajā sejā atkal atspīdēja cerības stars. Va­rēja nojaust, ka viņam ļoti svarīgi sarunāties nevis ar kuru katru cilvēku, bet ar tādu, kas redzējis viņu uz ekrāna.

— Tādā gadījumā filmā «Hirosimas nakts» . . . Mana gandrīz vienīgā loma pēdējos divdesmit gados. Ja jūs zi­nātu, cik grūti bija to dabūt… Man bija jātēlo sagūs­tīts amerikānis, kas nejauši gadās Hirosimā tai brīdī, kad nomet atombumbu … Manai lomai bija ducis kan­didātu, daži pavisam plikpauraini… Bet es tos visus ap- vedu ap stūri… Ir tāds līdzeklis, no kura tūdaļ izkrīt mati… Uz sukas palika veselas šķipsnas. Režisors bija trakā sajūsmā … Bet tagad atauguši, it kā nekas nebūtu noticis, — Ričijs ar trīcošu roku pārvilka pāri saviem dabiskā krāsā nokrāsotajiem matiem. — Tagad man atkal radusies cerība. Zināt, Lellīte Rodžera apsolīja, ka nāka­majā filmā …

— Pareizi! Esmu jūs redzējis «Zelta Skatuvē» kopā ar Rodžeru un meksikāni. Jūs stāvējāt aizmugurē, jūsu seja gandrīz nav saredzama …