ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

— Tādā gadījumā iedzersim uz manām bērēm! — ģene­rālis Debldejs paķēra Mūna glāzi un pacēla. — Kas tur ir? Velns parāvis, iekšā! — viņš pirmais sadzirdēja klusos klauvējienus. — Ja esat atnesuši bēru vainagu, ņemiet vērā, ka nelaiķis nemīl rozes!

Istabā ienāca kaprālis Milss. Vērīgāk ielūkojoties, gan cits cilvēks. Šim te bija seržanta uzšuves un mazliet šavā- dāka āriene, bet bezkaislīgā sejas izteiksme gluži tāda pati kā kaprālim.

— Ģenerāli! — viņš nevīžīgi pielika roku pie cepures. — Man ir rīkojums pieņemt no jums slepeno dokumen­tāciju.

— Tūlīt, pulkvedi! — ģenerālis atvēra naktsskapīti.

— Jūs esat mani ar kādu sajaucis, es esmu seržants Smits! — tikpat vienaldzīgi atteica kaprāļa Milsa līdzi­nieks.

— Lūk, vienīgais sevišķi slepenais dokuments, kas man vēl palicis, — ģenerālis Debldejs uzsvieda galdā nelielu portatīvu magnetofonu. — Saņemiet un vācieties pie visiem velniem! — viņš nospieda pogu.

Sākumā Mūns sadzirdēja pasausu, tipiski profesorisku balsi:

«Vecākais leitnants Džons Šrīvers, slimības vēsture Nr. 13, diagnoze: progresīva paranoja; papildu diagnoze: staru slimība, 100 rentgenu, dzīvībai briesmas nedraud.»

Tālāk sekoja slimnieka raksturīgās halucinācijas.

Un tad Mūns pirmo reizi mūžā sajuta, kas ir īstas šaus­mas. Balss bija briesmīga, tā drebināja logus, triecās pret bungādiņām, kā pneimatiskais āmurs sita pa galvaskausu.

— Karš … Sācies karš … Krievi… Tie ir krievi… Mēs viņus visus esam nogalinājuši… Tagad viņi nogali­nās mūs … Radiācija … Radiācija … Mirusi pilsēta … Es viens esmu dzīvs … Arī es iešu bojā … Mēs visi iesim bojā … Glābiet… Glābiet… Glā… — Balss aizrijās, sekoja neartikulēts dzīvniecisks kauciens.

Bet ģenerālis Debldejs visu šo laiku stāvēja blakus mag­netofonam ar uzvarētāja smaidu. Viņš atgādināja izcilu iluzionistu, kas savā mūžā sazāģējis neskaitāmus cilvēkus, reizēm atkal salīmējis, biežāk — nē, bet tagad, kad neuz­manības dēļ pārzāģējis pušu pats sevi, nespēj atturēties no pēdējā efekta — mirstošā roka izvelk no kabatas ben- gāliskās ugunis un aizdedzina ar pēdējo krampjaino kus­tību.

— Izbeidziet! — Mūns metās pie magnetofona un ar lādu spēku ietrieca pogu ligzdā, ka pārtrūka lenta. Kreisā kasete joprojām griezās, lenta, serpentīnā izlocīdamās, turpināja slīdēt kopā ar dziestošo kliedzienu. Pēkšņi tā ar asu šņākoņu uzšāvās gaisā un kā laso aptinās Mūnam

ap kaklu. Viņš pūlējās atbrīvoties — nekā! Lenta bija no nesaraujama materiāla, tā šķita dzīva, gluži kā čūska tā tinās ap Mūnu neskaitāmos gredzenos, savilkās aizvien ciešāk, aizžņaudza elpu.

Gandrīz vai nosmacis, izmisīgi cīnīdamies par savu dzī­vību, Mūns kā caur sarkanu miglu redzēja ģenerāli Debldeju, kas locījās ārprātīgos smieklos. Ar pēdējo pārcilvē­cisko piepūli, jau domādams, ka glābiņa nebūs, Mūns pār­rāva žņaudzošo lentu …

Tai pašā mirkli izgaisa viesnīcas istaba. Blakus sēdēja Deilijs, iepretī — Džošua Šrīvers. Mūns ar milzīgu atvieg­lojuma sajūtu apjēdza, ka nekāda Panotarosa nav bijusi. Viņš joprojām atradās Ņujorkā, gaišreģes Minervas Zin- geres kabinetā, viņš nemaz netika to atstājis. Visi draus­mīgie Panotarosas piedzīvojumi bija izšāvušies caur sma­dzenēm, klausoties Šrīvera stāstu par viņa sievas un dēla nāvi, par meitas mīklaino nozušanu. Tā bijusi vīzija — nekas vairāk, radusies šīs pusmistiskās telpas iespaidā, baigs redzējums, ko ietekmējusi loģiska doma — tur, kur cietis avāriju amerikāņu stratēģiskās aviācijas bumbve­dējs, viss iespējams.

— Nu, vai esat ar mieru uzņemties šo uzdevumu? — Šrīvers vaicāja nomāktā balsī.

Mūns neatbildēja.

— Vai zināt pēdējos jaunumus? — istabā iedrāzās Mi- nerva. Viņa bija jau paguvusi pārģērbties un tagad izska­tījās kā gluži ikdienišķa sieviete. — Nupat abi ar dakteri klausījāmies radio. Panotarosā avārijas laikā sašķīdušas ūdeņraža bumbas!

Mūns neviļus paskatījās uz projekcijas aparāta radīto optisko mānu. Gaismojošais spoks šķita smīnam, tam ne­pārprotami bija ģenerāļa Debldeja vaibsti.

Prologs. Minervas Zingeres spoks ,.»•»• 9

Pirmā grāmata. rotaļa virs bezdibeņa

Panotarosā 1966. g. 22. martā

Mīklainais Šmita kungs……………………………………………… 25

Liecinieki stāsta……………………………………………………….. 33

Policijas priekšnieks smaida……………………………………….. 41

Telegramma par kremāciju…………………………………………. 46

Holivudas zvaigzne………………………………………… ,55

Neaizsūtītā vēstule ………………………………………………….. 58

Kur ir dakteris Enkarno? . …………………………………………. 63

Atkal Bils Ričijs………………………………………………………… 63

Marķīza Kastelmares hipotēze , …. 72

Mandeļu smarža ……………………………………………………… 78

Mandeļu torte……………………………………. . . . 84

Kokteilis «Manhetenas projekts» , , 88

Šaha partija……………………………………………………………. 94

Marķīzs pieprasa kompensāciju ….. 100

Pils ar spokiem ……………………………………………………… 104

Dīvainais misters Brauns………………………………………….. 100

Panotarosā 1966. g. 23. martā

Naksnīgais apciemojums…………………………………………. 117

Ēnas uz balkona……………………………………………………. 122

Desa «Extra» ………. 129

Pazudušās fotogrālijas……………………………………………. 136

Viltotais čeks……………………………….. ………………………. 146

Gangstera Brauna pavadonis …… 151

Šrīvera telegramma………………………………………… . 157

Panotarosa 1966. g. 24. marta

Vai Gvendolīna ir Madridē? …………………………………….. 171

Šrīveru pavadonis………………………………………………….. 179

Slepenā misija …. . …. 187

Satikšanās uz cietokšņa vaļņa . . » . . 19*

Otrā grāmata. DIVKAUJA VIRS BEZDIBEŅA

Panotarosā 1966. 25. martā

Preses konference .

Gvendolīnas vēstule .

Slazdi …………………………….

Hjū Brauns noņem masku

Panotarosā 1966. g 26. martā

Loterijas biļete Nr. 000111

Padres Antonio rozes .

Kida Brauna pistole .

Evelīnas Rodžeras bagāžnieks

Marķīza Kastelmares tosts .

Rola Šrīvera dienasgrāmata

Panotarosa 1966. g. 27. marta

Majora Melbriča galva .

Ģenerā]a Debldeja ultimāts

Apsūdzības liecinieki .

Mirdzošais ģindenis .

Slimības vēsture Nr. 13 .

Epilogs………………………………….

а н а т о л ь Имермэ» ПРИЗРАКИ ГОСТИНИЦЫ «ГОЛЛИВУД» Издательство «Лиесма» На латышском языке

A. Imermanis VIESNĪCAS «HOLIVUDA» RĒGI

Redaktori E. Juhņevičs, L. Iliļimonoka. Māksi, redaktors H. PurviņŠ. Tehn. re­daktore G. Slepkova. Korektore A. Pav- lovska. Nodota salikšanai 1969. g. 17. ap­rīlī. Parakstīta iespiešanai 1969. g. 9. jū­lija. Tipogrāfijas papirs Nr. 2, formāts 84X108/32. 11,75 fiz. iespiedi.; 19,74 uzsk. iespiedi.; 21,10 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. JT 02099. Maksā 71 kap. Izdevnie­cība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 22712/J-2208. Iespiesta Latvi­jas PSR Ministru Padomes Preses ko­mitejas Poligrāfiskās rūpniecības pār­valdes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 227.