ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

— Pastāstiet par Šrīveru saslimšanu!

— Sākumā biju pārliecināts, ka viņi saindējušies ar desu… Vēlāk daži simptomi apgāza manu pārliecību. Griezos pie ģenerāļa Debldeja ar lūgumu pārvest viņus uz amerikāņu nometni, kur bija daudz pieredzējušāki ārsti. Vakarā mani izsauca uz policijas komisariātu. Pulkvedis Baroha-i-Pinoss, ar kuru sastapos jau Barselonā, pazina mani. Viņš piedraudēja nodot mani tiesai, ja neparakstīšu nāves aktu ar sākotnējo diagnozi…

— Vai viņš deva jums naudu? — Mūns vaicāja.

— Jā, lielu summu, — dakteris Valisters ar trīcošu roku noslaucīja sviedru pārklāto seju. — Par to man bija jā­aizbrauc no Panotarosas.

— Vai sarunai bija liecinieki? — Mūns atkal vaicāja.

— Mister Mūn, varbūt jūs vispirms atdosiet man apso­līto šifru, bet pēc tam turpināsiet šo neizprotamo prati­nāšanu? — ģenerālis Debldejs nepacietīgi viņu pārtrauca.

— Liels paldies, dakter Valister, pagaidām jūs varat iet… — Atlaidis viņu, Mūns pagriezās pret ģenerāli. — Jūsu nepacietība man ir pilnīgi saprotama. Bet pa šo laiku šifra cena ir pieaugusi. Papildu maksa — Sebastjana Novaturo un zvejnieka Kamilo atbrīvošana!

— Tā ir nedzirdēta nekaunība! — policijas priekšnieks šņāca. — Vispirms izgudrojat nezin ko, bet pēc tam vēl šantažējat!

— Ja jūs būtu klausījies radio, pulkvedi, tad jums jau sen būtu skaidrs, ka esat pilnīgi pakļauts manai žēlastībai. Šodien no rīta Braunu-Gonzalesu aizturēja Bajonā, pārejot Francijas robežu. Panotarosā viņš klusēja, jo bija drošs, ka jūs palīdzēsiet viņam bēgt. Francijā, kur nav tāda pulk­veža Barohas-i-Pinosa, viņš ātri vien sāks runāt… Starp citu, ģenerāli, Brauna-Gonzalesa bēgšana tika organizēta ar jūsu svētību. Viņš varēja atmaskot ne tikai pulkvedi, bet arī jūsu viltus Rodžeru.

— Jums nav citas izejas, pulkvedi! — ģenerālis Debl­dejs sakoda zobus. — Es pazīstu misteru Mūnu, viņš pēc tam liks jūs mierā.

-— Vai jūs apsolāt? … — Šai brīdī policijas priekšnieks atgādināja lamatās iedzītu zvēru.

— Esmu šeit mistera Šrīvera uzdevumā un, par cik jūs viņa piederīgo nāvē neesat tieši vainīgs, bet aprobežo­jaties ar līdzzinātāja lomu, lai notiek… Te būs papīrs, jūsu zīmogs, kā parasts, labajā kabatā. Neaizmirstiet uz­rakstīt, ka Sebastjans Novaturo apsūdzēts uz denunciācijas pamata.

Pulkvedis drudžainā steigā uzrakstīja abas pavēles, Mūns pārlasīja tās un pasniedza Deilijam:

— Pārbaudiet, lai Kamilo tiktu atsvabināts bez vilcinā­šanās … Pulkvedi, es jūs vairs neaizturu! Ļoti žēl, ka mēs nepabeidzām sarunu par Hemingveju. Jums laikam nav zināms, ka Cikotes bārā viņš ne tikai dzēris vīnu, bet arī rakstījis frontes korespondences, kur tādus kā jūs nosau­cis par spāņu tautas inkvizitoriem …

Mūns nepaguva pabeigt. Šai mirklī istabā iesoļoja četri civilie gvardi. Viens no tiem pateica kaut ko spāņu valodā, otrs norāva pulkvedim jostu ar revolvera maksti, trešais viņu pārmeklēja, ceturtais aplika locītavām roku dzelžus.

— Tā nav mana vaina, — Mūns noplātīja rokas. — Brauns, kā jau sagaidīju, atzinies franču policijai.

Pēc policijas priekšnieka apcietināšanas ģenerālis Debl­dejs labu laiku neizrunāja ne vārda. Viņš iegrima sevī, droši vien neprazdams uzminēt pretinieka nākamo gā­jienu. Kas attiecās uz Mūnu, tad viņš ik brīdi satraukts skatījās pulkstenī, gudrodams, kas aizkavējis padres An­tonio nēģeri. Iespējams, zobena pieminēšana pārbiedējusi garīdznieku. Tādā gadījumā viņš, neskatoties uz jezuītisko viltību, rīkosies tāpat kā vairums ļaužu, uz kuriem krīt aizdomas. Nēģeris bija galvenais trumpis šai spēlē, un, ja viņš pazudīs, uzvarēs ģenerālis.

— Jūs esat brīva, misis Rozita! — Mūns atcerējās. — Ģenerālis, cerams, sapratīs mani arī bez tulka.

— Jūs mani aicinājāt, lai nodotu šifru, nevis … — ģe­nerālis iesāka, bet, pamanījis, ka Rozita Bairda nav izkustē­jusies no krēsla, īgni uzsauca: — Vai nedzirdējāt, leitnant? Jūsu pakalpojumi mums vairs nav vajadzīgi… Kas jums lēcies?

— Man … Man ir bail! — Rozita ar pūlēm piespieda sevi piecelties. — Mēs atbēgām šurp, glābdamies no Roda Gaetano atmaksas, bet viņa ļaudis atradās mums blakus. Pats policijas priekšnieks! — Viņas tikko sadzirdamie čuk­sti atgādināja raudas. — Bet es nesaprotu: kāpēc viņš tādā gadījumā apsūdzēja Šrīveru noindēšanā Roda Gae­tano bandu?

— Ģenerāli, varbūt jūs paskaidrosiet, — Mūns pasmī­nēja. — Nē? Tad vismaz pavadiet dāmu līdz durvīm! Jūs taču allaž esat tik galants.

Ģenerālis klusuciešot paņēma Rozitu zem rokas.

— Palieciet sveika, Rozita! — Mūns pavadīja viņu ar ilgu skatienu. — Un atcerieties: civilizācijas ceļš ir ērts, bet reizēm diezgan bīstams.

Bija redzams, ka viņa pūlas izspiest smaidu. Ar ko bei­dzās šis nožēlojamais mēģinājums, Mūns tā arī neredzēja. Ģenerālis nikni aizcirta durvis un tad pagriezās pret Mūnu:

— Kur ir šifrs?! Ja jūs liksiet man zaudēt pacietību, varu arī aizmirst, ka automātisti krīt jums uz nerviem. Viesnīca tiks ielenkta, un jūs no šejienes neaiziesiet!

— Ģenerāli, šis tonis jums nemaz nepiestāv. Vai tad tiešām jūs vairs nevēlaties turpināt mūsu šaha partijas iztirzāšanu? Tiesa, spēles sākumā jūs piemirsāt brīdināt, ka pa kvadrātiem pārvietosies nevis nevainīgas figūras, bet ūdeņraža bumbas un līķi.

— Līķi? — ģenerālis vaicāja bez skaņas, tad māksloti iesmējās. — Jūs runājat par pulkvedi Laitnesu-Sībotomu? Varbūt vēl apgalvosiet, ka esmu noīrējis zobenu, lai no­galinātu viņu?

— Jūs lieliski zināt, par ko runāju. Par Šrīveriem! 19. martā tūlīt pēc gaisa katastrofas viņi devās uz Nēģeru alu. Šai faktā pie labas gribas var saskatīt ari kaut ko pret­dabisku. Viņiem vajadzētu ieslēgties savā istabā un pa­domāt, kas būtu noticis, ja bumbvedējs un 150 000 litru degoša benzīna uzgāztos uz viesnīcas «Holivuda», bet viņi bēga no īstenības šausmām dārgumu meklēšanas roman­tikā. Ieraudzījuši grāfa Sančo testamentā pieminēto mir­dzošo zīmi, viņi saprata, ka apslēptā bagātība atrodas kaut kur pavisam tuvu. Viņiem neienāca prātā doma, kādēļ ne­viens no tiem, kas pirms viņiem apmeklējis alu, nav re­dzējis šo ceļa rādītāju. Ģindenis bija izlikts no kvarca, taču zemestrīce aizbēra plaisas, pa kurām iekļuva izreti­nātie saules stari, kas izsauca mirdzēšanu. Bet atombumba pat tad, ja tā nesprāgst, bet klusi un mierīgi izkrīt caur alas velvi un izšķīst kā nevainīgs pienenes zieds, tomēr rada cietos gamma starus. Un kvarcs pēc daudziem gad­simtiem atkal sāka spīdēt kā jūsu krūšu nozīmīte, ģene­rāli! … Vai neesmu jūs nogurdinājis? — Mūns izvilka no kārbas cigāru un sniedzās pēc sērkociņiem.

— It nemaz. Jūs esat lielisks stāstītājs, mister Mūn, — ģenerālis laipni pasniedza viņam šķiltavas. — Un kas no­tika tālāk?

— Šrīveri nenojauta, ka dārgumu vietā Nēģeru alā atraduši savu nāvi. Viņi uzzināja to tikai medicīnas daļā no amerikāņu speciālistiem, kas atšķirībā no daktera En­karno — atļaujiet saukt viņu pa vecam — tūdaļ apjēdza, ka Šrīveri saņēmuši nāvīgu apstaro juma devu.

— Jūs kļūdāties, — ģenerālis aizsmēķēja, aizmirsis no­dzēst šķiltavas. Asā uguns mēlīte turpināja degt, kamēr noslāpa dūmos. — Viņi vēl ir dzīvi.

— Bija dzīvi! — Mūns teica ar uzsvaru. — Kad majors Melbričs, atļaujiet arī viņu saukt pa vecam, paziņoja pad- rem Antonio par viņu nāvi, viņi vēl dzīvoja. Tas ir tikpat necilvēciski kā viss, ko jūs esat veikuši, lai noslēptu pa­saulei patiesību par viņu nāvi. Bet nedomājiet, ģenerāli, ka tikai jūs esat vazājis citus aiz deguna. Majors Mel­bričs darīja to pašu attiecībā uz jums. Jūsu pasaulē, kur augstākais dievs ir slepenība, viņš, kurš uzraudzīja jūs un kuru pašu neviens nekontrolēja, varēja izmantot visas savas stāvokļa priekšrocības. Kad Šrīveri tika nogādāti uz medicīnas daļu, majors nopratināja viņus un tie, zinā­dami, ka atrodas kapa malā, pastāstīja viņam par savu atradumu … Nu, ģenerāli, vai tiešām esmu tik interesants stāstītājs?