ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

Ģenerālis klusēja. Pēc ilgas pauzes viņš apjucis nomur­mināja:

— Nesaprotu… Tas, ka jūs izrādījāties viltīgāks par mani, nav tik briesmīgi… Bet šis puslīķis?

— Kā redzat, ģenerāli, viņš izrādījās dzīvāks par jums … Kāpēc jūs sēžat? Izmantojiet tiešo vadu, ko izman­tojāt kremācijas telegrammai, un pārbaudiet, vai neesmu jums samelojis.

Ģenerālis noslaucīja sviedrus sniegbaltā kabatlakatā ar zelta monogrammu un negribīgi piegāja pie telefona.

— Ja saruna ir slepena, varu iziet ārā, — Mūns smīnē­dams teica.

Ģenerālis Debldejs nereaģēja. Viņš nocēla klausuli, no­sauca savu uzvārdu un pakāpi, palūdza savienot un ilgi klausījās, gandrīz nepārtraukdams sarunas biedru. Beidzot nosvieda klausuli un pagriezās pret Mūnu:

— Nu, mister Mūn, šaha partija beigusies. Tagad tie­šām varu atzīt, ka jūs esat uzvarējis. Varu dalīties ar jums pašā jaunākajā informācijā: pirms trim stundām nomiris Rols Šrīvers, pirms divām stundām un četrdesmit trim mi­nūtēm — Una Šrīvera, pirms trīsdesmit minūtēm Franko valdība pieņēmusi lēmumu aizliegt atomu patruļlidmašī- nām pārlidot Spānijas teritoriju. Bet pēc … — ģenerālis paskatījās pulkstenī, — divām minūtēm no Vašingtonas izlidos lidmašīna, kurā atradīsies mans bijušais priekšgā­jējs un nākamais pēctecis! Kā redzat, pie mums pastāv tas pats princips kā taupīgam automašīnas īpašniekam — detaļas, kas kļuvušas nederīgas, nomaina ar izremontētām vecajām, — un ģenerālis pasmaidīja.

— Tagad tiešām redzu, ka jūs protat zaudēt, — Mūns pirmo reizi sajuta tādu kā simpātiju pret savu pretinieku. — Jūsu optimisma krājums laikam būtu pietiekams ne tikai trešajam, bet pat ceturtajam pasaules karam!

— Mīļo mister Mūn! — ģenerālis atvēra bāru un ielēja viskiju pustukšajā glāzē ar kokteiļa atliekām. — Jums arī? — viņš piedāvāja.

— Nē, paldies! Nemīlu jaukt.

— Bet es mīlu. Aizvakar privāta persona, vakar ģene­rālis, šodien atkal privāta … Vados no tā paša principa — kad viens uzvalks kļuvis nelietojams, atkal uzvelk veco … Tieši tas ir mana optimisma noslēpums! Starp citu, starpība nav liela — «American Electronics» piegādā pretizlūkoša­nai elektroniskās smadzenes, bet pretizlūkošana manā per­sonā — prezidentus šai korporācijai.

— Tādā gadījumā bīstos, ka jūsu optimisms tūlīt izkū­pēs … Varu saderēt, ka jūsu draugs Šrīvers šoreiz pie­dāvās jūsu veco uzvalku kādam citam … Un pie tā daļēji vainīgs būšu es, — Mūns nopūtās.

— Saderam! — ģenerālis pastiepa roku. — Es ieradīšos Ņujorkā pirms jums un pratīšu tik delikāti sagatavot Šrī­veru smagajam triecienam, ka viņš piedos man visus grē­kus … Lūk, par to arī dzersim, mīļo mister Mūn! — viņš pacēla glāzi.

— Jūs esat nokavējies, vismīļo mister Debldej! Piedo­diet man šo uzrunu, bet saukt jūs par ģenerāli diemžēl vairs nevar, par prezidentu — vēl jo mazāk … Džošua Šrīvers jau zina visu — gan par sievu, gan par jaunāko, gan par vecāko dēlu!

— No kurienes? — ģenerālis pielēca kājās, pustukšā glāze saplīsa, un lauskas šķindēdamas aizripoja pa pulēto galdu. Viņš mīksti nolaidās zilajā klubkrēslā. — Jums nebija nekādas iespējas to paziņot! Jūs pats uzzinājāt visu tikai pirms dažām stundām Nēģeru alā, bet kopš tā laika jums sekots ik uz soļa.

— Zināt tad, kad viss jau skaidrs, nav nekāds nopelns. Atslēgu visām Panotarosas mīklām atradu Rola Šrīvera dienasgrāmatā, kurai jūs, slepus pārmeklēdami majiu is­tabu, nepiegriezāt nekādu vērību. Arī Džona Šrīveri vēs­tulē māsai, kas jūs tāpat nebūtu interesējusi. Lai darītu savus atklājumus zināmus pasaulei, izmantoju raidstaciju «Pireneja»! Svena Krāgera Stokholmas redakcijā, paklau­sot manam norādījumam, kāds pastāvīgi klausījās šo vilni. Bijušo kuģa radistu Kamilo, kas 19. martā bija aizbraucis uz Kosta Ažūru pēc raidītāja, jūs noķērāt tieši pēc pēdē­jās pārraides, kuras autors biju es. Bet tās ārkārtīgi sarež­ģīto šifru jūsu labākie speciālisti nebija spējīgi atminēt tikai tāpēc, ka tas ir pārāk vienkāršs. Burtu aizvietoja skaitlis, kas apzīmēja tā vietu alfabētā. Paskatieties uz svēto, ko dons Benitess pasniedza jums, padevīgi palocī­damies ik reizi, kad jūs, kā jau bagāts amerikānis, pasvie­dāt viņam dažus grašus! Vai zināt, kas tas par svēto? Spāņu tautas nacionālais varonis Huliāns Grimau, ko fran- kisti nošāvuši 1963. gadā! … Nu, kā tad ir, mister Debldej, jūs droši vien esat trakā sajūsmā — ciest sakāvi no tik gudriem pretiniekiem taču ir augsts gods!

— Jā, pārsteigumu jums krājumā daudz vairāk nekā man, — ģenerālis atkal noņēma pensneju un notīrīja ar kabatlakatiņu. — Ar acīm kaut kas nav kārtībā … Godīgi sakot, man vēl vienmēr negribas ticēt.

Mūns paskatījās pulkstenī.

— Ieslēdziet radio! No Ņujorkas tieši tagad pārraida pēdējās ziņas.

— Gribat līdz galam izbaudīt savu triumfu? — ģenerālis pasmīnēja. — Lai jau notiek! Skatieties vien, kā mirst mūslaiku gladiatori. Viņi kliedz nevis «Ave caesar!», bet «Ave Panotarosa!», — un viņš, pirkstiem mazliet drebot, pagrieza slēdzi.

Diktore patlaban stāstīja par pēdējo lielo starptautisko modes demonstrāciju. Tad viņu nomainīja samtains vīrieša baritons:

— Nupat iznākuši speciālizlaidumi, veltīti Amerikas iz­cilā pilsoņa multimiljonāra Džošua Šrīvera ģimenes tra­ģēdijai. Dažu stundu laikā misters Šrīvers saņēmis tūksto­šiem līdzjūtības telegrammu, tai skaitā no prezidenta, sa­karā ar sievas un jaunākā dēla nāvi no staru slimības un vecākā dēla smago psihisko saslimšanu. Džošua Šrīvers vīrišķīgi pacieš smago zaudējumu …

— Redziet nu, kuram ir taisnība! — ģenerālis dziļi no­pūtās, grasīdamies jau izslēgt uztvērēju.

— Uzgaidiet! Dieva dēļ, uzgaidiet! — Mūns satvēra viņu aiz rokas. Un tad atskanēja nevis samtainais baritons ar nevainojamo dikciju, bet satraukta, cilvēciska balss.

— Tikko mums pa telefonu paziņoja jaunu, traģisku vēsti: pirms desmit minūtēm Džošua Šrīvers saņēma ur­nas, kurās atradās viņa it kā Redesertas speciālajā slimnīcā mirušo piederīgo pīšļi. Urnas bija atvedusi lidmašīna, kas šorīt startējusi no Malāgas. Džošua Šrīvers lika ienest tās savā kabinetā un aizsūtīja prom sulaiņus. Pēc dažām mi­nūtēm apkopēja, kas sagatavoja viņa meitas apartamentus sakarā ar tās gaidāmo ierašanos, sadzirdēja dobju šā­vienu. Kad sulaiņi ieskrēja istabā, Džošua Šrīvers jau gulēja beigts līdzās urnām. Viņa vienīgā mantiniece tagad ir mis Gvendolīna Šrīvera, kam šovakar jāatlido no Spā­nijas.

Ģenerālis Debldejs aizsedza ar rokām seju un kā mēnes­sērdzīgs lēnām nokrita krēslā.

Pie durvīm klauvēja. Ģenerālis nekā nedzirdēja, Mūns, domās nogrimis, arī neatsaucās.

— Atļausiet, ģenerāli, — Deilijs uzmanīgi ienāca is­tabā.

— Kas tur ir? — Ģenerālis pielēca. — Ak, tas esat jūs, krievu spiega kungs! Būtu zinājis, ar ko tas beigsies, būtu labāk iecēlis jūs par savu adjutantu Melbriča vietā. Var­būt tad nevis viņš, bet jūs tagad būtu līķis! — ģenerālis iesmējās. — Vai vēlaties kokteili?

— Labprāt! Bet vispirms dienests, pēc tam iedzer­šana … Šef, — viņš griezās pie M«*ia, — man ar nokavē­šanos izdevies izpildīt jūsu uzdevumu. Izlikdamies nenor­māls, mūslaikos tā ir visticamākā simulācija, es iekļuvu amerikāņu medicīnas daļā un, turpinādams simulēt, ielau­zos telpā, kur glabājas kartotēka. Lidotāju, par kuru jūs, cik noprotu, interesējāties, atveduši pirms divām stundām. Tas ir vecākais leitnants Džons Šrīvers.