ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

— No skaistām sievietēm tiešām jāsargās.

— Sevišķi, ja tām ir savi noslēpumi, — jokodamies pie­bilda ģenerālis.

— Kurus jūs diezgan veikli izmantojāt, ģenerāli, savu noslēpumu kultivēšanai.

— Esmu atnācis pēc šifra, nevis lai uzklausītu divdomī­bas! — ģenerālis strupi atcirta.

— Jūtu jums līdz, bet noteikumus tagad diktēju es. Ja tie jums nepatīk, varu atdot šifru jūsu pēctecim ,.. Tieko­ties pie jums kokteiļu vakarā, jūs man piedāvājāt vecākā inspektora amatu kopā ar šaha partiju, pareizāk sakot, tāpēc, lai es no tās atteiktos. Pret paša gribu man tomēr nācās partiju izspēlēt. Lieku priekšā iztirzāt šo partiju, kā to dara divi gudri pretinieki.

— Labprāt! Jūsu visizdevīgākais gājiens — nosūtīt Bilu Ričij u uz Madridi savā vietā.

— Šo gājienu jūs man pats pateicāt priekšā.

— Tā bija rupja kļūda, par kuru tieku sodīts. Jūsu rīcībā bija dažas stundas, kad neviens jums nesekoja. Tās jūs izlietojāt, lai informētu Svenu Krāgeru. Bez jūsu palīdzī­bas viņš nekad nebūtu sapratis, kas te īsti notiek.

— Jūs mazliet maldāties, ģenerāli. Malāgā es toreiz satikos ar Deiliju un informēju viņu, ka jūsu nometnē

redzēts profesors Stārks. Bet Svenu Krāgeru informēja Pedro, kuru aizsūtīju pie žurnālista uz Pamplonu.

— Būtu es to zinājis! — policijas priekšnieks pielēca kājās.

— Tad jūs, protams, būtu viņu apcietinājis tāpat kā dažus citus, — Mūns pasmīnēja.

— Protestēju pret šīm nekrietnajām apsūdzībām! — po­licijas priekšnieks no dusmām pietvīka.

— Labāk klusējiet, jūsu kārta nav vēl pienākusi! Tagad es runāju ar ģenerāli. Varbūt tas radīs jūsos izbrīnu, dārgo ģenerāli, bet savu vispareizāko un labāko gājienu izdarīju pirms izlidošanas no Ņujorkas, tūlīt pēc sarunas ar Džo- šua Šrīveru. Tur, kur sadūries bumbvedējs un degvielas lidmašīna, viss var atgadīties. Pietiktu, lai reaktīvais mo­tors nokristu nevis uz zemnieka Brito mājas, bet uz šīs viesnīcas, aprokot zem sevis Šrīvera sievu un dēlu, lai no­slēptu pasaulei viņu nāves īstos iemeslus. Sīko ļaužu sīka­jai nāvei pie mums nemēdz pievērst uzmanību. Bet, ja zem stratēģiskā bumbvedēja milzīgā spārna gulētu viena no Amerikas visbagātākā, tātad arī visiespaidīgākā pilsoņa piederīgajiem, tā būtu sensācija, kam nepaietu garām neviens žurnālists. Un tad nāktos skaļā balsī runāt par to, ka mūsu lidmašīnas, sēdamas nāvi un iznīcību visās pasau­les daļās, nokrīt uz mierīgo iedzīvotāju galvām. Tāpēc es piezvanīju Svenam Krāgeram uz Stokholmu. Viņš izlidoja tai pašā dienā un vēl pirms manis ieradās Pamplonā. Man bija nojauta, ka sakari ar ārzemēm tiks kontrolēti, lai no­vērstu slepenas informācijas aizplūšanu. Tādēļ mēs ar Svenu Krāgeru iepriekš norunājām diezgan vienkāršu šifru. Pamplonā šais dienās notika fjesta, nevainīgas vēršu cīņas, par kurām Svens Krāgers telegrafēja uz Stokholmu. Vērši apzīmēja ūdeņraža bumbas, bet toreadors bijāt jūs, ģenerāli Debldej. Kas attiecas uz ticamām detaļām par Panotarosu, tad tās tika pasniegtas zem vēl nevainīgākas tūristu iespaidu izkārtnes.

— Man atliek atkārtot vienīgi to, ko esmu reiz tei­cis, — ģenerālis piespiesti pasmaidīja. — Sakāve no tāda pretinieka rokas ir augsts gods! Acīm redzot, jūsu palīgs Deilijs, informējot savu slaveno sievu, izmantoja to pašu šifru.

— Nekā tamlīdzīga. Viņš izmantoja tikai to slepenību, ko radījāt ap profesoru Stārku. Telefona sarunā ar profe- šoru Holmenu Deilijs pieminēja, ka saticis paziņu, vārdā Stārku. Holmenam, kas bija pazīstams ar profesoru Stārku, ar šo mājienu pilnīgi pietika, lai saprastu, kas notiek Pa­notarosā. Es labi zināju, ko daru, kad iesaistīju spēlē Mi- nervu Zingeri. Mūsu laikos var neticēt žurnālistam, kas raksta patiesību. Bet kāršu licējas balsi pie mums Amerikā noteikti uzklausa, to jūs pats esat atzinis, ģenerāli… Bet tagad, pulkvedi, man ir mazs pārsteigums! — Mūns pavēra savienojamās durvis un sauca: — Deilij, paaiciniet, lūdzu, Hosē Viljano!

Istabā ienāca loterijas biļešu pārdevējs. Policijas priekš­nieka smagnējais ķermenis sarāvās, viņa acis skraidīja pa telpu, it kā meklēdamas slepenu spraugu.

— Misis Rozita, lūdzu pārtulkot, — Mūns mierīgi teica. — Bet jūs, Hosē Viljano, lūdzu, uzmanīgi paskatieties pulk­vedī! Vai viņš ir tas pats cilvēks, kas bija atbraucis uz Puente Alčezerilo 18. martā?

— Jā. Pulkveža kungs man iedeva naudu. Par to man bija jāpaziņo policijai, ka frizieris Sebastjans Novaturo regulāri klausās pagrīdes raidstacijas «Pireneja» pārrai­des …

— Un jūs to darījāt?

— Pulkveža kungs piedraudēja pretējā gadījumā apcie­tināt mani pašu.

— Viņš melo! — policijas priekšnieks uzsita ar dūri uz galda. — Vai tad jūs nezināt, ka viņš ir akls? Kā viņš varēja mani ieraudzīt?

— Tieši ar to jau jūs rēķinājāties, pulkvedi! Akls cil­vēks taču nespēs jūs pazīt, — Mūnā viss vārījās no dus­mām. — Bet akls izrādījāties jūs! Vai varbūt es maldos, don Hosē?

— Nē, maldās pulkveža kungs. Akls esmu tikai tad, kad pārdodu loterijas biļetes, — Viljano noņēma melnās ace­nes. — Pārējā laikā redzu lieliski, kaut vai to, ka jūs, pulk­veža kungs, nez kādēļ ar skubu dodaties uz durvīm.

Deilijs aizsprostoja tam ceļu.

— Esiet bez bažām, Deilij! — Mūns pasmīnēja. — Pulk­vedis pietiekami labi audzināts, lai noklausītos mani līdz galam.

— Ko nozīmē šī izrāde? — ģenerālis Debldejs iesaucās.

— Tūlīt paskaidrošu, — Mūns izvadīja loterijas biļešu pārdevēju un aizslēdza durvis. — Pulkvedis Baroha-i-Pinoss izpalīdzējis ar draudzīgiem pakalpojumiem ne tikai jums, ģenerāli. Barselonā viņš uzturēja sakarus ar Braunu- Gonzalesu un turpināja to darīt ari pēc pārcelšanas uz Ma- lāgu. Frizieris Sebastjans Novaturo bija apšaudes lieci­nieks, kad Brauns-Gonzaless ievainoja Interpola detektīvu. Viņš pazina, gangsteri, kas bija atbraucis uz Puente Alče- zerilo kopā ar Gvendolīnu Šrīveru un nekavējoties piezva­nīja uz Malāgas policiju. Atgādināšu, ka tas notika 18. martā, dienu pirms pulkveža ierašanās Panotarosā. Pā­rējo, ģenerāli, jūs pats varēsiet saprast bez īpašiem ko­mentāriem, jūs taču esat meistars tādās operācijās. Deilij, uzaiciniet mūsu nākamo ciemiņu!

Telpā ienāca pavecs cilvēks ar gurdenu seju un nervo­zām kustībām. Viņam parādoties, pulkvedis dziļāk ievil­kās krēslā. Ģenerālis, kas labāk apvaldīja savas emocijas, sarāvās, bet tūlīt jautāja šķietami vienaldzīgi:

— Varbūt jūs iepazīstināsiet ar savu viesi?

— Es esmu Enkarno, vietējais ārsts.

— Nosauciet savu īsto uzvārdu! — Mūns pavēlēja.

— Enriko Valisters.

— Jūs strādājāt par ordinatoru Barselonā, Svētās dzie­dināšanas hospitālī, kad uz turieni tika nogādāts smagi ievainotais detektīvs Luijs Orinjons?

— Jā. Nebija nekādu cerību izglābt viņa dzīvību… Sāpes viņam bija neciešamas, aiz cilvēkmīlestības es iešļir- cināju stipru opija devu … Mani apsūdzēja slepkavībā bez iepriekšēja nodoma — pie mums uzskata, ka ārstam nav tiesību atvieglot slimniekam pirmsnāves mokas… — dakteris Valisters tā uztraucās, ka tikai pēc dažām minū­tēm spēja turpināt: — Man izdevās aizbēgt uz Ameriku, no turienes atgriezos pēc dažiem gadiem ar svešu pasi. Apmetos mazajā Panotarosā, kur cerēju palikt nepazīts. Šī paša iemesla dēļ ne reizi neaizbraucu pat uz Malāgu …