ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

Kamēr ģenerālis ar pulkvedi apsprieda nākošo gājienu, Mūns paguva aizpildīt savā abstraktajā krustvārdu mīklā vismaz četrdesmit rūtiņas. Atminētie vārdi bija tik dažādi, ka tie kopā neveidoja nekādu saprātīgu jēdzienu.

— Tā, tā, — Mūns miegaini atkārtoja. — Ģindenis… sens ierocis … lidotājs … amulets …

— Cerams, jums rādījās patīkami sapņi, mister Mūn?

Mūns izberzēja acis. Viņš gulēja vannā, zilganu flīžu

apmirdzēts. Viņa priekšā stāvēja ģenerālis Debldejs. Mūns pataustīja jau atdzisušo ūdeni un žāvādamies teica:

— Viss atkarīgs no tā, ko katrs sauc par patīkamu. Es redzēju sapnī jūs. Jūs gan bijāt nevis pretizlūkošanas ģe­nerālis, bet spoks, taču sapnī redz tikai tādas patiesības … Vai ilgi gulēju?

•— Apmēram stundu.

— Vai jums patiešām tik daudz laika bija nepieciešams kratīšanai? Un vai šifru atradāt?

— Ticiet man, mister Mūn, darīju to aiz tīri sportiskas intereses. Priekšniecība man ieteikusi pieņemt jūsu nosacī­jumus. Kratīšanu izdarīju jau iepriekš un turētos pie dotā solījuma pat tādā gadījumā, ja palaimētos pašam atrast šifru. Bet es jau iepriekš zināju, ka meklēju veltīgi. Jūs esat pārāk gudrs pretinieks.

— Neesiet tik pieticīgs, ģenerāli… Starp citu, maniem nosacījumiem nācis klāt jauns — aizvāciet no viesnīcas savus automātistus un slepenos aģentus. Viņi krīt man uz nerviem. Varat iedomāties, kas būs, ja psihisku traucē­jumu dēļ pazaudēšu atmiņu un vairs nespēšu atcerēties, kur šifrs noslēpts.

— Labi, — ģenerālis pamāja. — Vēl kas?

— Ceru, ka būsiet jau atbrīvojuši Deiliju no roku dzel­žiem?

— Protams, citādi viņam būtu neērti dzert kokteili, ko piedāvāju tam savā istabā.

— Lieliski! Atsūtiet viņu pie manis! Bet roku dzelžus paturiet, tie mums vēl noderēs.

— Pulkveža Laitnesa-Sībotoma slepkavam? — ģenerālis pateica to pavisam klusu, bet Mūns atcerējās viņa klie­dzienu, kas atbalsojās Nēģeru alas milzīgajā kapličā.

— Viss var būt, — Mūns pasmīnēja. V^v

Ģenerāļa Debldeja rīcībā bija daudzstāvu ēkas neaptve­rams pazemes stāvs, kur cita pie citas stāvēja elektronis­kās skaitļojamās mašīnas. Bet pat visgudrākā no tām dar­bojās tikai uz tūkstoš punktos novietoto novērotāju infor­mācijas pamata. Viņu ziņojumi tika pārtulkoti perfokartīšu skaitļu valodā un abstraktu faktu veidā ievietoti mašīnā. Turpretī Mūnam bija iespēja pašam novērot, pašam ana­lizēt un, galvenais, just. Kad arī ar to nepietika, palīgā nāca zemapziņa — spēja atzīmēt vissīkākās detaļas, ierak­stīt tās savā neaptveramajā elektroniskajā atmiņā un izsniegt vajadzīgajā brīdī. Bet ģenerāļa Debldeja acīm un ausīm nebija ne zemapziņas, ne apziņas, labākajā gadī­jumā vienīgi dienesta apziņa.

— Gaidu jūs pēc pusstundas. Pulkvedis Baroha-i-Pinoss un Rozita Bairda arī ir ielūgti. — Mūns pamāja ar roku. Nogaidījis ģenerāļa aiziešanu, viņš izkāpa no vannas un noberzās ar raupju dvieli.

— Apsveicu! Mēs esam vinnējuši lielo kauju pie Pano­tarosas! — vannas istabā ielauzās Deilijs.

— Manuprāt — es esmu vinnējis, — Mūns sausi teica.

— Ne gluži, bez informācijas, ko esmu jums piegādājis, jums tas neizdotos. Tomēr nav slikti izmantot slepenu aģentu, — Deilijs smējās, rīvēdams roku dzelžu atstātās sarkanās pēdas locītavās. — Kur tad jums noslēpts tas šifrs, šef? Tikai dienesta vajadzībām! — viņš pamirkšķi­nāja.

— Lai tas labāk ir pārsteigums arī jums. Bet tagad ņe­miet pildspalvu un rakstiet: «Dārgais padre Antonio! Atsū­tiet man savu nēģeri. Tas ir Jūsu paša interesēs. Lai viņš paķer līdz zobenu, ar kuru Jūs tik lieliski nocirtāt rozēm galviņas. Mūns.» … Vai uzrakstījāt?

— Ģenerālim jau tā metas tumšs gar acīm, kāda velna pēc viņam vēl vajadzīgs nēģeris? — Deilijs pavīpsnāja.

— Nezinu, kā viņam, bet man ir vajadzīgs. Aiznesiet zīmīti, bet pēc tam atvediet mūsu ciemiņus uz Gvendolīnas istabu.

— Vai nebūtu labāk tieši jūsējā?

— Ģenerālis Debldejs iepotējis man tieksmi uz efek­tiem … Es izbaudu gaidāmo ainu — savienojamās durvis veras vaļā un uz sliekšņa stāv …

— Majors Melbričs ar savu galvu padusē? — Deilijam bija uznākusi traka jautrība — dabiska reakcija pēc vairāku stundu nepieciešamības pret savu gribu tēlot krievu spiega lomu.

— Jūs esat spējīgs jokot pat savās bērēs, — Mūns pa­smaidīja.

Deilijam aizejot, viņš noskuva bārdu — no rīta nebija laika, rūpīgāk nekā parasti apģērbās un ilgi sēja kakla­saiti spoguļa priekšā. Ar vismodernāko komfortu iekārtoto telpu caurstrāvoja gaisma, jūra līgojās, saules zaķīši skrai­dīja pāri spogulim. Taču Mūns redzēja tajā sevi pašu — brezenta tērpā, melno tumsu visapkārt, kurā vientuļi mal­dījās luktura dzeltenais aplis.

Pēc tam viņš nokāpa pie dona Benitesa. Vestibils bija tukšs. Tukšs kā bēru firmas lieliskais marmora morgs pēc līķa aizvešanas.

— Kas tas? — Mūns ievilka nāsīs vieglu deguma smaku, kas ieplūda vaļējās durvīs.

— Svētku iluminācija. Paskatieties pats, — dons Beni- tess kopā ar viņu izgāja uz ielas.

Kaut kur aiz baznīcas plīvoja liesmas. Neviens tās ne­dzēsa. Pāri Panotarosai pacēlās melni dūmu mutuļi, dzelte­nas mēles laizīja zilās debesis.

— Uz dažiem jumtiem atraduši radioaktīvus nokrišņus, tāpēc ēkas nodedzina, lai neizplatītos tālāk. Dakterim En- karno nebūs kur dzīvot, un donjai Selai arī… Dievs ne­dod, nosvilinās vēl viesnīcu! Kas tad notiks ar mani! Tik laba vieta, alga arī pieklājīga …

— Sevišķi, ieskaitot tajā blakus peļņu par svēto pārdo­šanu, — Mūns pārgāja uz čukstiem. — Don Benites, man ļoti žēl, bet esmu spiests atklāt jūsu kārtis … Te jums būs nauda, — Mūns izņēma gandrīz visu, kas viņam bija atli­cis. — Jums un Kamilo derētu pārmainīt klimatu.

— Vai tad nezināt, ka viņš apcietināts?

— Pēc pusstundas viņš būs brīvs.

— Tādā gadījumā esmu gatavs atzīt, ka jūs esat vēl lie­lāks burvis nekā ģenerālis Debldejs. Iztaisīt no godīga cil­vēka krievu spiegu ir diezgan vienkāršs burvju triks, bet pēc tam pierādīt pretējo …

— Redzēsim, — Mūns norūca un pēc pauzes piebilda: — Kāpēc nekur neredzu Pedro?

— Viņš gribēja pie jums aiziet, bet es nelaidu. Jums bija tik augsti viesi, bet Pedro nemaz neprot uzvesties pieklājīgā sabiedrībā. "^v

— Paņemiet viņu līdz, don Benites!Jums būs palīgs svēto pārdošanai, — Mūns smaidīja. — Bet man būs vieg­lāk ap sirdi.

— Tiks izdarīts, senjor Mūn! — šveicars paklanījās. Tad noņēma zilo formas cepuri ar zelta burtiem «Holivuda», kārtīgi pakāra vadzī, pēdējo reizi apskatīja tukšo vestibilu un izgāja uz ielas — pretī melnajiem dūmu mutuļiem un dzeltenajām liesmu mēlēm.

Mūns atgriezās savā istabā un, neviena netraucēts, piec­padsmit minūtes noklausījās pa radio pēdējās ziņas. Sprie­žot pēc sejas izteiksmes, dzirdētais viņu pilnīgi apmieri­nāja.

Mazliet velak atnaca ģenerālis ar pulkvedi.

— Un kas jūs tāda esat? — Mūns nesaprašanā skatījās uz jaunu sievieti, kas bija ienākusi kopā ar virsniekiem.

— Vai tiešām tā esat jūs?

Mati, kas tagad atkal bija kļuvuši melni, un oficiāls pe­lēks kostīms bija pārvērtuši Rozitu Bairdu līdz nepazīšanai.

— Padrem Antonio bija taisnība! — Mūns pasmaidīja.