ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

Stari izrāva no tumsas zemē guļošo stāvu bez galvas. Spilgtajā gaismā tas vairs neiedvesa Mūnam tādas mistis­kas bailes kā pirmīt. Tagad viņš bija vienīgi kriminālists, kas pētī nozieguma vietu. Mūns klusībā secināja, ka galva nošķelta ar vienu vienīgu briesmīgu cirtienu. Spriežot pēc ķermeņa stāvokļa, tas, acīm redzot, noticis bez iepriek­šējas cīņas. Lukturi apgaismoja plienu, kur gulēja brezentā tērptais mironis. Vispirms Mūns ieraudzīja no beigtā rokas izkritušo Geigera skaitītāju. Rādītājs lēkāja kā dzīvs, apa­rāts turpināja raidīt savu brīdinājumu, kas zemē guļošajam cilvēkam vairs nevarēja līdzēt. Tad lukturu sakrustotie stari paslīdēja tālāk un apstājās, atdūrušies pret kaut ko spīdīgu. Mūns piegāja tuvāk. Gaismas kūlī spīdēja pleksi- stikla kvadrātiņš, ko ierāmēja tumšs ovāls. Ģenerālis Debl­dejs paspēra pleksistiklu ar kāju un iekliedzās. Pa zemi aizripoja antiradiācijas tērpa augšējā daļa ar respiratoru un nespodru pleksistikla lodziņu sejas vietā. Mūns neviļus atcerējās šausmu pārņemtās donjas Selas acis un viņas no­stāstu par lidotāju, kura rumpis nokritis vienā pusē, bet galva ar rokām — otrā. Galva brezenta kapucē mīksti atsi­tās pret sienu un apstājās blakus saburzītam papīriņam. Viens no virsniekiem ātri to paķēra, Mūns paguva ievērot tikai dažus ar roku rakstītus ciparus, kas veidoja vienu vienīgu rindu. Bet galva joprojām gulēja zemē — neviens neuzdrošinājās to pacelt.

Mūns atstūma sānis pie visām miesām drebošo ģenerāli, paspēra soli uz priekšu un nolaidās uz ceļiem, virzīdams dzelteno gaismas aplīti pleksistikla lodziņā.

Detektīvā raudzījās majora Melbriča stiklainās acis.

Ausīs vēl skanēja ģenerāļa Debldeja kliedziens. Tad tas norima un iestājās klusums. Šis klusums, kas šķita aiz­pildām alas augstās velves, vēl ilgus gadus pēc tam va­jāja Mūnu.

Ģenerālis Debldejs apbrīnojami ātri atguva aukstasi­nību.

— Diemžēl esmu spiests palūgt jūs aiziet no šejienes, — viņš norādīja uz Geigera skaitītāju, kas nepārtraukti trauksmaini tikšķēja. — Mēs esam karavīri, bet jūs — civilpersona. Es atbildu par jūsu drošību.

— Vai tad jūs uzskatāt, ka šis tērps pietiekami neaiz­sargā no briesmām?

Viņi runāja caur respiratoriem. Dobjās, it kā aizkapa balsis, kuras atkārtoja atbalss, atstāja nomācošu iespaidu. Mūns juta — vēl brīdis, un nervi neizturēs.

Atmetis ar roku, viņš nepretodamies sekoja kādam cil­vēkam. Maska un tērps neļāva saprast, kāda tam militārā pakāpe, bet Mūnu tas pašlaik nemaz neinteresēja. Viņam bija tikai viena vēlēšanās — pēc iespējas ātrāk izkļūt no alas.

Mūnu nogādāja līdz baltajam autobusam. Tajā no ne­skaitāmiem caurumiem griestos un sienās tūlīt izšļācās putains šķidrums. Tikai pēc tam pavadonis palīdzēja Mū­nam novilkt tērpa virsdaļu un novilka to arī pats. Blakus Mūnam sēdēja labsirdīgs puisis ar leitnanta pakāpi. Tūlīt varēja redzēt, ka privātajā dzīvē tas ir godīgs, atsaucīgs cilvēks. Tieši tādēļ Mūnu tā satricināja tas, cik dabiski viņš veica šo briesmīgo procedūru.

Kad Mūns beidzot aizkļuva līdz viesnīcai, viņam bija tikai viena vēlēšanās — iekrist gultā, ar visu ķermeni pie- plakt matracim un gulēt, gulēt… Nebija spēka ne apru­nāties ar donu Benitesu, kas pavadīja viņu ar norūpējušos skatienu, ne apjautāties par Deiliju, ne padomāt par tūkša- jās istabās paslēptajiem ļaudīm. Izģērbdamies viņš sataus­tīja kabatā telegrammu, ko bija piemirsis, un piespieda sevi to izlasīt.

«Pedro Himenesa banka ietilpst Spāņu kredīta asociā­cijā, ko kontrolē garīgais ordenis «Opus Dei», kura locek­lis ir arī finansu ministrs. Šīs asociācijas kapitālieguldīju­mus ārzemēs apdrošina Privātā starptautiskā banka, kuru vada Šrīveram piederošā korporācija «American De- velopment Company»,» ziņoja Donalds Kings un nobeidza ar humoru: «Apžēlojieties par pārējiem klientiem. Es ne­varu apkalpot vienīgi jūs.»

Aizmigdams Mūns atkal redzēja peldam melnu matu vai jūras zāļu kamolu … To nomainīja majora Melbriča galva, kas, likās, dzīvoja atsevišķi no ķermeņa aiz pleksistikla lodziņa. Kas to nocirtis? Kādēļ? … Blakus tai gulēja skai­tītājs un tarkšķēja kā rakstāmmašīna … Tas kaut ko rak­stīja, kādus šausmīgus vārdus, mūslaiku «Mene, tekel, fares». Ugunīgi burti cits aiz cita parādījās uz akmens sie­nas, pārvērzdamies mirdzošā ģindenī… Dīvaina asociāciju ķēde… Ak tā! Portatīvais dozimetrs taču izskatījās kā pildspalva. Šai apstāklī slēpās šaušalīga simbolika. Ar pildspalvas palīdzību arī var iznīcināt miljonus, parakstot neskaitāmus nāves spriedumus vai vienu vienīgu pavēli.

Tā nodomājis, Mūns iemiga. Miegs bija dziļš kā nāve un nemierīgs kā dzīve. Mūns sapņos juta, ka krīt arvien dziļāk un dziļāk, ka krampjaini turas pie spilvena, segas, palagiem. Pamozdamies no klauvējieniem, viņš ieraudzīja sevi guļam uz grīdas. Apkārt mētājās sasvīdusi gultas veļa. Klauvējieni kļuva arvien skaļāki. Grīļodamies Mūns aiz­kļuva līdz durvīm. Atvēra tās un atsprāga atpakaļ.

Istabā cits aiz cita ienāca ģenerālis Debldejs, pulkvedis Baroha-i-Pinoss, vairāki amerikāņu militārās policijas ka­reivji ar automātiem rokās un gandrīz tikpat daudz civilo gvardu ar karabīnēm. Mūns neviļus atkāpās vēl dažus so­ļus. Pēc šā bruņotā iebrukuma būtu bijis dabiski dzirdēt pavēli: «Rokas augšā!» Taču ģenerālis Debldejs laipni sacīja:

— Mums jāaprunājas.

— Varbūt jūs man vispirms atļausiet saģērbties? — Mūns aptaustīja mitro pidžamu.

— Diemžēl nevaram zaudēt tik daudz laika. Tikko esam aizturējuši krievu aģentu.

— No kurienes tas radies? — Mūns ironiski vaicāja.

— Iespējams, ka viņu izsēdinājusi zemūdene.

— Diezgan loģiski, — Mūns piekrita. — Bet kāds tam sakars ar mani?

— Atnācām, lai tieši to noskaidrotu.

— Tādā gadījumā lūgšu kungus apsēsties. Situācija kļūst interesanta.

Ģenerālis apsēdās, pārējie palika stāvam.

— Vai jūs nevarētu pateikt, kas nogalinājis majoru Melbriču? — ģenerālis jautāja.

— Jūsu repertuāru nevar saukt par vienmuļu, — Mūns secināja.

— Kādā ziņā? — pēkšņi ierunājās pulkvedis Baroha-i- Pinoss.

— Tai ziņā, ka nupat dzirdētais ir ārija pavisam no citas operas.

— Diemžēl no tās pašas, — ģenerālis atteica. — Majors Melbričs bija viens no visspējīgākajiem …

— … mūsu izlūkošanas slepenajiem aģentiem, — Mūns pabeidza viņa vietā. — Tas man ir zināms.

— No kurienes? — pulkvedis bargi paskatījās uz Mūnu. — Pat man nebija ne jausmas.

— Tikai tāpēc, ka jums atrofējušās domātspējas.

— Es neatļaušu ņirgāties par mani! — pulkvedis uz­kliedza, bet ģenerālis nomierināja viņu, nevērīgi pamā­dams.

— Mierā, pulkvedi! Mums ir daudz svarīgākas problē­mas, — viņš atkal pievērsās Mūnam. — Pagaidām nejau­tāšu, kā jūs to esat izošņājis . ..

— Ar loģiskas domāšanas palīdzību. Ar ožas orgāniem tam nav nekā kopēja.

— Pieņemsim, — ģenerālis laipni piekrita. — Tādā ga­dījumā tā pati loģika pateiks jums priekšā, kas nogalinā­jis mūsu slepeno aģentu.

— Kas? — Mūns izlikās naivs. — Droši vien citas valsts aģents.

Ģenerālis Debldejs klusēja. Pēc garas pauzes viņš teica:

— Jūs laikam redzējāt papīru, kas gulēja blakus majora ķermenim. Mēs devām to atšifrēt. Izrādās, teksts ir šāds: «Sveiciens no Odesas. Linda.»